Atamans pat necenšas saprast, kāds brīnums noticis. Viņš uzceļ Dīnu augšā, pats rāpjas pāri, ielas pusē nolaižas zemē. Viņi ir glābti!
Cilvēks, kas izglāba Atamanu un Dīnu, bija Robis.
Viennīcu korpusa durvis aizslēgtas, tomēr tās jau dreb zem vajātāju triecieniem. Un viņam tikai viena lode. Toties daudz laika. Tagad vairs nav kur steigties — Dīna ir sveikā. Kopš tā brīža, kad kaujinieki atradās drošībā, kopš Robis pārstāja būt Federatīvās komitejas ieceltais komandieris un varēja beidzot piederēt sev pašam, viņš ne par ko citu nebija domājis. Par Dīnu viņš domāja, kad devās šai gājienā, kas pašam šķita tikpat kā bezcerīgs, domāja, kad nolēca cietuma pagalmā, kad, skriedams uz viennīcu korpusu, izdzirdēja šāvienus, kad ar savu uguni palīdzēja Atamanam un Dīnai izkļūt brīvē. Tad viņu ievainoja, ielenca. Un nu viņš ir šeit, ieslēdzies viennīcu korpusā, ar vienu vienīgu lodi aptverē.
Viņš paskatījās uz sīko asins strūkliņu, kas pilēja uz grīdas un nodomāja: lūk, tā aizplūst dzīve. Cik tad sen kautrīgs puišelis palīdzēja mazai meitenei aiznest uz mājām milzīgu ķirbi? Meitenītei bija gaišas bizes, tādas kā pasaku meitenei. Gadi gāja, bet Robim Dīna tā arī palika pasaka. Roba īstenība bija citāda — raupja un nežēlīga, viņa dzīves tiesa — cīnīties, šaut un nāvēt. Citādi šodien nevar. Darīt tikai labu būs nākošo paaudžu privilēģija.
Nupat likās, ka laika vēl bez gala, taču, uzmetis skatienu durvīm, kas jau ļodzās eņģēs, Robis saprot, ka arī tas iet uz beigām. Nu viņa pēdējais īpašums — viena lode. To viņš pataupījis sev, tā ļaus vienā lēcienā pārlēkt pāri visam, kas gaida, ja viņš nokļūtu Rēgusa rokās.
Robis pielika revolveri pie sirds, bet tūdaļ nolaida. Nē, vēl rēķini ar dzīvi nebija noslēgti. Viņš nedrīkstēja aiziet, kamēr nodevējs dzīvs.
Atslēga vēl atradās kameras durvīs. Robis pārkāpa slieksni un tūdaļ saļima — Lipa Tuliana brauniņš bija divreiz norībējis. Taču arī krizdams Robis neizlaida mauzeri. Jau gulēdams uz klona, viņš saņēma visu savu gribas spēku, lai roka netrīcētu, un izšāva. Acis jau klāja migla, viņš nekā neredzēja, bet pēc klusuma saprata, ka trāpījis. Tomēr gribējās mirt ar pārliecību, ka pēdējais darbs padarīts līdz galam. Collu pa collai Robis vilkās klāt, līdz sataustīja nekustīgo ķermeni. Ieklausījās. Nodevēja sirds vairs nepukstēja.
Tagad vairs nebija žēl šķirties no dzīves. Pirksti vēl aptvēra ieroča tēraudu. Divi vien mēs esam palikuši, biedri mauzeri!
Tad arī tas izslīdēja no pirkstiem, un Robis atradās aci pret aci ar nāvi.
Tad šķita, ka pāri liecas karogi — melnais «Slava kritušiem!», sarkanais «Lai dzīvo revolūcija!». Pēc tam vairs nebija nekā.
EPILOGS
Parīze. Laikraksta «Temps» redakcija. Nakts. Redaktors labo rīta izdevuma slejas.
— Telegrama no Zorža Šampiona! — vicinādams blanku, iedrāžas izsūtāmais zēns.
Redaktors izrauj viņam lapu no rokas:
— Varbūt kas interesants rītdienas avīzei, — un viņš kāri iedziļinās telegramā. — Ko tas Šampions tur sūta? — redaktora sejā zīmējas nesaprašana.
«Krievijas likumā noteiktie kriminālsodi ir sekojošie: visu tiesību zaudēšana un nāves sods. Visu tiesību zaudēšana un nosūtīšana katorgas darbos. Katorgas darbi sadalās sekojošās kategorijās: mūža spaidu darbi raktuvēs. Spaidu darbi raktuvēs ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem …»
Redaktors parausta plecus un pievēršas slejām. Bet zēns jau nes nākošo telegramu. Tās teksts tikpat dīvains:
«Lai novērstu bēgšanas gadījumus, tagadējo roku un kāju važu, kā arī kopējās ķēdes vietā pārsūtāmajiem vīriešiem uzliek uz kājām īpašu ķēdi aršīnas garumā, kuru ielaiž dzelzs caurumā ratos vai kamanās un nodrošina ar atslēgu…»
Depeša seko depešai nebeidzamā virknē. Liekas, šajos sausajos, lietišķajos likuma pantos un instrukcijās saplūdušas vienkopus asaras un asinis, varmācības un spaidi no visas cariskās Krievijas. Redaktors vairs nerausta plecus. Viņam jau pilnīgi skaidrs, ka nabaga Šampions jucis prātā. Un nav arī nekāds brīnums, ja ilgāku laiku padzīvo tādā šausmu zemē. Bet telegramu pali neplok. Izsūtāmajam zēnam palīgā nācis durvju sargs.
Neviens vairs nelasa šos nejēdzīgos ziņojumus. Tie pārplūdinājuši galdu, mētājas uz grīdas. Redaktorā mostas aizdomas — tas vairs nav vienkārši dullums, te kaut kas slēpjas. Un tad viņam uzaust gaisma. Šampions aizņem vadu, tātad sagaidāma sensacionāla reportāža. Nākamreiz viņš jau pats skrien pretī izsūtāmajam zēnam.
«Par ielaušanos cietumā vai citā ieslodzījuma vietā un apcietināto varmācīgu atbrīvošanu vai aizvešanu vainīgie tiek sodīti ar nosūtīšanu katorgas darbos raktuvēs, ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem. Ja pie ielaušanās cietumā un apcietinātā atbrīvošanas vai aizvešanas tiks izdarīta nogalināšana vai dedzināšana, vainīgie tiek nosūtīti uz mūža katorgas darbiem raktuvēs…»
Atkal tas pats. Nu vairs nav ko gaidīt. Redaktors uzvelk'mēteli mugurā un pošas uz mājām. Un šai brīdī beidzot pienāk Šampiona korespondence. Izsūtāmais zēns joņo pa trepēm lejā, mctieris trauc augšup.
— Atbrīvot trīs slejas! — kliedz redaktors.
Metieris noplāta rokas:
— Par vēlu. Vairāk par trīsdesmit rindiņu nevar dot. Pie labākās gribas!
Redaktors izmisis — ko lai dara? Lasītājiem laikā jāsaņem avīze.
— Labi, šodien dosim tikai pašu galveno. Pārējo pataupīsim ekstra izdevumam.
Ar drudžainu steigu viņš sašvīkā Šampiona telegramu un pasniedz metierim:
— Te būs piecpadsmit rindu. Atlikušās piecpadsmit virsrakstam: RĪGAS REVOLUCIONĀRI ŠTURMĒ CARISKO BASTILIJU.
Ģente. Pagājušas astoņas dienas. Osta. Stiprajā jūras vējā šūpojas lukturi, met nemierīgas atblāzmas pret «Odina» bortu. Pa līgano trapu, salīkuši zem smagajām kastēm, kāpj beļģu dokeri. Viņi strādā kā nekad. Viņi zina, ka šī krava palīdzēs biedriem tālajā Krievijā izcīnīt brīvību.
Kaste pēc kastes pazūd tilpnē. Viena pie kantēšanas noveļas uz sāniem. Plīst dēlis, un zem tumšas eļļas kārtas iekvēlojas šauteņu metāls. Ieroči revolūcijai! Uzbrukums sācies!