Arī Šampions metās skriet. Ne jau aiz bailēm no bumbām, bet uz telegrāfu — reportāžai katrā ziņā jāiekļūst rītdienas numurā.
— Stāt!
īgns par negaidīto šķērsli, žurnālists skatieniem sastapās ar ūsaino gorodovoju, kuru tikko bija pielīdzinājis eņģelim.
— Kas tie par jokiem, mans kungs! Vai jūs neredzat — es steidzos?! Steidzos kā nekad savā mūžā!
— Muti ciet! — uzbrēca gorodovojs un ar nepārprotamu kustību piedraudēja zvelt ar revolvera spalu pa galvu.
Pienāca žandarmu rotmistrs:
— Kas par kņadu?
— Sis anarhists runā kādā tur suņa mēlē, jūsu labdzimtība, — ziņoja gorodovojs.
Šampions katram gadījumam pārgāja uz vācu valodu:
— Es esmu franču pavalstnieks, «Temps» korespondents.
Rotmistrs pasmējās kā par gardu joku:
— Pazīstam jūsu trikus, revolucionāru kungi. Aizvakar viens uzdevās par trimeru no zviedru tvaikoņa «Odins».
— Mans kungs, jūs mani apvainojat. Jūs vēl nožēlosiet, ka uzdrošinājāties aizkavēt franču laikraksta korespondentu, — un Šampions nikni iegrūda oficierim rokās savu pasi un žurnālista karti.
Uzmanīgi izpētījis dokumentus, rotmistrs atzinīgi pasmaidīja un iebāza kabatā:
— Neko teikt. Teicams viltojums … Jūs esat apcietināts.
— Brīnišķīgs apakšvirsraksts, — pirmajā brīdī nopriecājās Šampions, — «Cara policija apcietina mūsu korespondentu». — Bet, kad gorodovojs sagrāba viņu aiz apkakles un, neraugoties uz pretestību, ievilka ormanī, viss prieks izgaisa.
Tā Šampions nāca pie atziņas, ka Rīga nav kūrorts un gorodovoji nav eņģeļi.
OTRA NODAĻA, kurā slepenie atrod tikai mēteli un cilindru
Rusenieks atstāja koncerta laukumu vienlaicīgi ar Šampionu. Lai arī viņam bija iemesls skubai — daudz nopietnāks nekā francūzim, — viņš neizrādīja to un pat nepaātrināja soli. Drīzāk otrādi, — gāja gaužām lēni, kā cilvēks, kuru nupat redzētais galīgi satriecis. Nonācis pie vārtiem, viņš nepiegrieza ne mazāko vērību policistiem, kas aizturēja katru kaut cik aizdomīgu personu, apstājās un demonstratīvi sāka meklēties pa kabatām.
Kāds špiks paspēra pāris soļus uz viņa pusi, bet, pamanījis, ka svešinieks mierīgi pieiet pie tabakas kioska, pievērsa savu uzmanību citam.
Rusenieks ilgi izvēlējās papirosu šķirni, tikpat ilgi skaitīja izdoto sīknaudu, tad tuvojās žandarmu rotmis- tram palūgt uguni. īgns par traucējumu, oficieris kaut ko noņurdēja, iegrūda viņam saujā sērkociņu kastīti un, pat nevīžodams ieskatīties sejā, devās pārraudzīt apcietināto aiztransportēšanu. Rusenieks aizpīpoja, dziļi ievilka pirmo dūmu, sameklēja rotmistru un ar nevīžīgu «mersī» pateicās par sērkokiem. Pēc tam beidzot šķērsoja ielu.
Vajādami kādu bēgli, garām Pfaba savrupmājai paskrēja divi slepenpolicisti.
— Kurā sētā iemuka? Vai kungs nepamanīja? — viens aizelsies uzrunāja Rusenieku un tā arī neaiztaisīja pārsteigumā atplesto muti.
«Atamans! Dieva vārds, Atamans! Nenotveramais kaujinieks, kuram jau veselu gadu dzen pēdas!… Kas gaišā dienas laikā viens pats atbruņojis trīs gorodovo- jus!… Kas nogalinājis Liepājas cietuma priekšnieku!… Kas nolādētajā 13. janvārī saaģitējis Pēterburgas priekšpilsētas strādniekus pamest darbu un pievienoties demonstrācijai!… Kas, bēgot no lamatām, nošāvis otrā iecirkņa pristavu!… Vecais Jirgensons, kura vīnu tirgotavā Atamans bija vadījis ekspropriāciju, par viņa notveršanu izsolījis 300 zelta rubļu. Tagad šī nauda tikpat kā rokā!»
Tomēr drausmīgā slava, ko Atamans bija iemantojis neskaitāmās sadursmēs ar policiju, tā paralizēja špikus, ka pat neienāca prātā izdarīt pašu vienkāršāko: izraut pistoli un apcietināt — vai tad divatā vienu nepieveiktu? Slepenie atjēdzās tikai tad, kad kaujinieks atradās gabalā.
— Atamans! Ķeriet viņu! — un špiki atklāja uguni.
Bet roka uztraukumā trīcēja, un lodes nesniedza
mērķi. Kad talkā atskrēja gorodovoji, Atamans jau bija pazudis aiz Marijas ielas stūra.
Šāvieni, kliedzieni, soļu dipoņa iztraucēja Parka ielas iedzīvotājus. Gandrīz visos namos atvērās logi, parādījās izbiedētas sejas. Saskaņā ar policejmeistara rīkojumu sētnieki žigli aizslēdza vārtus.
Sasnieguši Marijas ielu, vajātāji neziņā apstājās — no Atamana ne vēsts.
— Aizlaidām, — nošņācās špiks un nešpetni izlamājās.
— Tālu viņš nevar būt. Jāpārmeklē visas mājas, — bez īpašas sajūsmas ierosināja gorodovojs, kuru daba nebija apveltījusi ar sevišķu cīņas degsmi.
— Kur nu tagad vairs, — bezcerīgi norūca cits slepenpolicists. — Neba šis tevi gaidīs. Nav jau nekāds studentiņš… Sim te, kas logs, kas jumts, — viens pīpis. Pa gaisu aizlaidīsies, tpu, nelabais!
No tuvākās pievārtes izkliboja sētnieks. Priekšauts novārtīts, uz pieres puns.
— Te viens ieskrēja, — viņš elsa, — te! Redzu, kāds skrien, gribu aizturēt, bet, kā šis gāž, tā es augšupēdus. Likās pa trepēm augšā.
— Aiz manis! — komandēja špiks. — Putniņš vairs neizspruks. Jūs abi — fiksi sētā! — viņš pavēlēja otrajam slepenpolicistam un pabailīgajam gorodovojam, kurš katram gadījumam turējās drošā attālumā.
— Es no tās puses jau aizslēdzu durvis, načaļņika kungs, — paziņoja sētnieks, lepns uz savu izdarību.
— Drošs paliek drošs, ar Atamanu nekad nevar zināt, — un, piekodinājis gorodovojam uzmanīt logus un jumtu, špiks ar pārējiem devās uz parādes durvīm.
Tomēr ieiet mājā neuzdrošinājās — pārāk baismīgas šķita patumšās un klusās trepju telpas. Pēkšņi augšā atskanēja soļu troksnis, kāpa arvien zemāk, lika vajātājiem ciešāk satvert ieročus. Taču pistoles nolaidās, jo durvju stiklā iezīmējās žandarmērijas spožā uniforma.
Uz ielas iznāca jauns, švītīgs apakšpalkavnieks. Ieraudzījis apbruņotos vīrus, viņš ar mazo pirkstiņu pamāja:
— Kas te notiek? Ziņo!
— Te slapstās kāds anarhists … — Apakšpalkavnieka niknais skatiens piespieda slepenpolicistu ātri piebilst: — Jūsu augstdzimtība.
Žandarmu oficieris brīdi padomāja:
— Kāds izskatījās? Vai nebija manā augumā, garā, pelēkā mētelī?
— Tiešām tā! — nopriecājās špiks. — Tas ir Atamans! Kur jūs viņu redzējāt?
— Cik manīju, iemuka septītajā dzīvoklī.
— Tas ir trešā stāvā, pie otrās ģildes tirgoņa Hers- kinda, — pakalpīgi iestarpināja sētnieks.
— Ko pavēlēsiet darīt, apakšpalkavnieka kungs? — jautāja špiks.
— Ko jūs gaidāt?! Šturmējiet dzīvokli!… Pag, pag, jūs teicāt, Atamans?… Tad nav tik vienkārši. Droši vien tai dzīvoklī vesela banda sēž. Es jums labāk atsūtīšu papildspēkus un tērauda plates. Citādi jūs sašaus par sietu, — un oficieris ātriem soļiem aizgāja.
Netālu no pilsētas policijas pārvaldes viņš pamanīja trīs gorodovojus vedam kādu jaunekli. Jau pēc ārienes varēja noprast, ka apcietinātais ir revolucionārs. Garie, tumšblondie mati, pakausī veidojot īstu biezokni, sniedzās pāri melnā krievu krekla apkaklei. Visa valsts un ari Baltijas guberņas tagad mudžēt mudžēja no tādiem Gorkija atdarinātājiem.
Apakšpalkavnieks jau grasījās aizsteigties garām, bet, redzēdams gorodovojus godbijīgi sveicinām, apgriezās: