— Uz Marijas un Parka ielas stūri! Palīdzēsiet gūstīt Atamanu! Skriešus!
— Jūsu labdzimtība, mums pavēlēts … — sadzirdējis Atamana briesmīgo vārdu, stomījās vahmistrs.
— Šo te es pats nogādāšu, — asi pārtrauca oficieris. — Vai kurli esat? Marš!
Pavadījis viņus skatieniem, apakšpalkavnieks piesauca ormani un iesēdināja tajā apcietināto.
— Uz kurieni, kungs?
— Brauc pa Maskavas ielu, kad vajadzēs apstāties, pateikšu.
Zirgi laidās rikšus. Aiz muguras palika Tukuma stacija, iegriezās Maskavas ielā, pabrauca garām Svētā Kristapa koka tēlam — žandarmu oficieris joprojām klusēja. Jauneklis kļuva arvien nemierīgāks. Nervozi raustījās Ūsiņu apēnotā, plānā virslūpa. Melnie redzokļi nemitīgi šaudījās no vienas puses uz otru. Un bija arī pamats bažām. Ne žandarmērija, ne slepenpolicija neatradās šai malā. Toties te, kur tikai retumis pagadījās vientuļš gājējs vai laucinieka vezums, bija īstā vieta, lai atbrīvotos no nevēlama cilvēka. Tādos gadījumos «Rīgas Avīzē» mēdza parādīties īsa ziņa: «Bēgot nošauts.»
Patiešām, pārliecinājies, ka iela tukša, oficieris lika apturēt un klusi pateica apcietinātajam:
— Nu, draudziņ, laidies lapās.
Tas krampjaini ieķērās sēdeklī:
— Apakšpalkavnieka kungs, jūs maldāties … Ļaujiet man paskaidrot…
— Nezaudēsim laiku! — nervozi iesaucās oficieris un uzlika roku uz revolvera maksts. — Būs vai nebūs?!
Jauneklis izlēca no ores, neskatīdamies atpakaļ, pa galvu pa kaklu metās kādos vārtos un paslēpās aiz malkas grēdas. Kad viņš pēc brīža uzdrošinājās palūkoties pa sētas spraugu, ormanis ar apakšpalkavnieku bija nozudis un tai vietā pa ielu jādelēja dragūni.
… Pēc triju gorodovoju ierašanās bija apritējusi laba pusstunda. Tomēr neviens neuzdrīkstējās doties uzbrukumā. Kāpēc līst nāvei rīklē — labāk gaidīt piesolītās bruņu plates. Beidzot špiks, kas pirmais bija pazinis Atamanu, neizturēja:
— Ko vairs tielēties … Sāksim!
Viņu mudināja bažas, ka līdz ar papildspēkiem atgriezīsies žandarmu oficieris, ar kuru tad būs jādala Jirgensona izsolītā prēmija.
Turēdams pistoli izstieptajā rokā, viņš piesardzīgi pavēra parādes durvis. Gorodovoji pārkrustījās un sekoja. Klusi viņi uzkāpa trešajā stāvā. Pie septītā dzīvokļa durvīm špiks izkārtoja savus spēkus, ierādīdams katram izdevīgu šaušanas poziciju. Viņš jau taisījās paraustīt zvana auklu, kad vahmistrs pašā tumšākajā kaktā pamanīja kādu priekšmetu. Tas izrādījās garš, pelēks, pēc pēdējās ārzemju modes šūdināts mētelis. Turpat blakus uzgāja arī cilindru, kurā spocīgi baloja papīra gabals. Sērkociņa gaismā špiks izlasīja:
«Valkājiet veseli! Pēdējais Parīzes fasons!
Atamans.»
TREŠĀ NODAĻA, kurā rodas viela jaunai korespondencei
Kad Zibeni aizveda uz nopratināšanu, slepenpolicijas kamera bija tukša. Kad viņu atnesa atpakaļ un nometa uz grīdas, viņš, zaudēdams samaņu, vēl redzēja, ka tā stāvgrūdām pilna. Zibens īsti nezināja, cik ilgi nogulējis. Tad sajuta — kāds viņam mazgā asiņaino seju. Zibens gribēja teikt, lai taupot ūdeni, citādi dzeršanai nepietik- šot, bet nebija spēka. Pamazām līdz apziņai nonāca atsevišķas runas. Kāds visu laiku vāciski vaicāja:
— Kungi, vai tiešām neviens no jums neprot vācu valodu? Tas ir ļoti svarīgi! Jāpasaka zaldātam, lai uz vietas atsauc galveno.
Zibens atvēra vienu aci — otrā bija pārāk uzpampusi — un atsaucās.
— Es! — patiesībā atskanēja tikai aizsmacis čuksts.
Pār viņu pārliecās kalsna, melnu bakenu ierāmēta
seja ar līku degunu un šaurām, kustīgām acīm.
— Jūs? — novilka Šampions. — Mans dievs, jūs taču nespējat piecelties!… Tā ir slepkavība! Lai mani tikai izlaiž, tad visa pasaule uzzinās, kas te notiek… Bet pagaidām es zaudēju laiku, nē, vēl vairāk, es zaudēju savu reputāciju! Ja tūlīt netikšu uz telegrāfu, citas avīzes var aizsteigties priekšā!
Zibenim viss likās gaužām nesakarīgs. Viņš uztvēra tikai vienu:
— Jūs neesat no mūsējiem!
— Tikai pa pusei. Esmu franču avīzes «Temps» korespondents. Bet man tas gods būt personīgi pazīstamam ar daudziem redzamiem kaujinieku līderiem. Par Ruse- nieka kungu būsiet noteikti dzirdējuši.
Zibens, kas nepazina Atamana īsto vārdu, pakratīja galvu.
— Pūrmaļa kungu?…
Arī šis vārds Zibenim, kaut tas divus gadus strādājis ciešā saskarē ar Faustu, nekā neizteica.
— Varbūt Dīnas jaunkundzi?
— Kur jūs viņu satikāt?
— Lježā, turpat, kur Rusenieka un Pūrmaļa kungus. — Šampions tuvināja muti Zibeņa ausij: — Es izdarīju viņiem lielu pakalpojumu.
Zibenim atausa gaisma — laikam taču tas ir žurnālists, par kuru bija stāstījusi Dīna.
Tagad nebija arī grūti atminēt, ka francūža paziņas ir Atamans un Fausts.
— Kopā atbraucām, — Šampions paskatījās rokas pulkstenī. — Mans dievs, pēc stundas Rusenieka kungs solījās atnākt pie manis. Varbūt vēlaties aizsūtīt kādu ziņu? Sakiet droši, ko vien varu darīt jūsu labā, to labprāt izdarīšu.
Zibeņa prāts sāka atkal skaidri darboties.
— Vai jums ir papīrs un rakstāmais? — viņš noprasīja.
— Mans kungs, par ko jūs mani turat?! Vai jūs domājat, ka es parkā, kad uzbruka kazaki un sprāga bumbas, rakstīju ar pirkstu uz manšetes?! — Šampions izvilka safjānā iesietu bloknotu un sudraba zīmuli.
— Re, kur labi! — Zibens pūlējās pacelties uz elkoņa.
Ar Šampiona palīdzību tas beidzot izdevās. — Man te laikam klāsies pavisam plāni. Gribas, lai draugi zinātu, kā šeit ar mums apietas. Biedri, kas uzrakstīs vēstuli?
— Lai raksta Jēkabs, viņš ir študierējis, — atsaucās kāds.
Pienāca students Politehnikuma frencī.
— Raksti, es pamēģināšu stāstīt. — Zibens palūdza malku ūdens un turpināja: — Sveiki, biedrīši! Rakstu jums no «muzeja», kur pašreiz skaitos pats izcilākais eksponāts. Papriekš pašu svarīgāko. Buķelis spīdzināšanu neizturēja, pateica, ka es metis bumbu, bet Bračka apsargājis. Ko Buķelis vēl izpļāpājis, to es nezinu. Pašlaik jūtos diezgan žirgts. Tikai, kad domāju, ka mani vēl ņems priekšā pats oberbende Rēguss, sametas tāda nelaba dūša. Un vēl par vienu esmu nemierīgs: ka tik jums neienāk prātā mani un citus atsvabināt. Te pašlaik nekā nevar izdarīt, jo viss «muzejs» piebāzts ar zaldātiem. Tad vēl pasveiciniet Līzi tā dikti mīļi no manis un pasakiet, lai nebēdā. Cik nu ilgi spīdzinās, vienreiz tik un tā pārvedīs uz cietumu. Tur jau varēs tā jautrāk padzīvot.
Tikko Šampions bija paguvis noglabāt bloknotu kabatā, nožvadzēja atslēga. Atvērtajās durvīs, vēršot durkļus pret apcietinātajiem, stāvēja zaldāti. Kameras iemītniekiem pavēlēja saspiesties pie sienas. Tad zaldāti pašķīrās, lai ielaistu «šefu» — slepenpolicijas priekšnieku Rēgusu. Vēl nesen viņš bija tikai Jelgavas forštates policijas iecirkņa pristava palīgs. Reiz, kad kārtējais slepenpolicijas priekšnieks iesniedza atlūgumu, — baidīdamies no revolucionāru atriebības, neviens negribēja ilgi palikt šai postenī, — Rēgusam uzdeva nopratināt apcietinātus krievu kaujiniekus. Kopā ar policijas valdes kancelejas ierēdni Ļihejevu viņi izmeklēšanu izveda tik zvēriski, ka tika iecelti par slepenpolicijas vadītājiem. Kopš tā laika Johans Emeriha dēls Rēguss lika sevi dēvēt par Ivanu Emerikoviču, cerēdams, ka tas veicinās viņa karjeru. Vācietis būdams, viņš tā paša iemesla dēļ runāja tikai krieviski.