– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.
– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.
– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.
– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.
Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.
– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi, – Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.
Tagad Harijs skaidri saprata, kālab šī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco Džeku. “Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,” viņš sprieda.
Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.
Harijs, kurš bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo sešos no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņš pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo ciešo apskāvienu no Filisas.
– Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un… ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz ciešamu maltīti, nāc pie mums.
Mēs gluži kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.
– Paldies, – pateicās Harijs.
– Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu, – sacīja Elisters, – atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās šajā ceļojumā.
Harijs nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.
Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.
– Velns, – viņš nikni izgrūda, kad tikai dažus soļus bija pagājis uz priekšu Parka avēnijā. Viņš pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz Filisas māju, augšup pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. Šajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.
– Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze, – paziņoja Harijs. – Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.
– Cik man zināms, tad ne, kungs, – atteica Pārkers. – Lūdzu, sekojiet man! – Viņš gluži kā iepriekšējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu trešajā stāvā.
Filisa stāvēja pie kamīna un smēķēja cigāru. Tagad bija viņas kārta pārsteiguma izrādīšanai.
– Es ļoti atvainojos, – Harijs sacīja, – taču Emma man nemūžam nepiedos, ja atgriezīšos Anglijā, tā arī nenoskaidro-
jis, kas īsti notika ar to advokātu, kurš tik muļķīgā kārtā novērtēja viņu par zemu.
– Seftons Dželkss, – noteica Elisters, raudzīdamies uz Hariju no krēsla pie uguns. – Tas sasodītais vīrs galu galā atteicās no vecākā partnera vietas advokātu firmā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”, lai gan darīja to ļoti nelabprāt.
– Drīz pēc tam viņš devās uz Minesotu, – papildināja Filisa.
– Un tuvākajā laikā neatgriezīsies, – noteica Elisters.
– Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira.
– Man dēls ir tipisks jurists, – sacīja Filisa un nodzēsa izsmēķēto cigāru. – Viņš vienmēr atklāj tikai daļu no stāsta. Dželksa pārciestā pirmā sirdslēkme pavisam skopi bija pieminēta New York Times, bet tikai pēc trešās viņš izpelnījās īsu un ne pārāk glaimojošu rindkopu pašā nekrologu lappuses apakšā.
– Un arī tas bija vairāk, nekā viņš būtu pelnījis.
– Piekrītu, – sacīja Filisa. – Es biju patiešām apmierināta, kad uzzināju, ka uz viņa bērēm ieradušies vien četri cilvēki.
– Kā tu to uzzināji? – vaicāja Elisters.
– Es biju viena no viņiem, – paskaidroja Filisa.
– Tu brauci visu to gaisa gabalu uz Minesotu, lai piedalītos Seftona Dželksa bērēs? – neticīgi pārvaicāja Harijs.
– Pilnīgi noteikti. – Bet kāpēc gan?
– Seftonam Dželksam nedrīkstēja uzticēties, – viņa paskaidroja. – Es nevarēju būt pilnībā pārliecināta par viņa nāvi, ja nebiju savām acīm redzējusi, kā viņa zārks tiek guldīts zemes klēpī. Un pēc tam es vēl sagaidīju, līdz kaprači visu kārtīgi aizbēra ciet.
– Lūdzu, apsēdieties, Kliftones kundze.
– Paldies, – atteica Emma un iekārtojās koka krēslā iepretī trijiem internāta pārziņiem, kuri bija ieņēmuši ērtus sēdekļus uz paaugstinājuma gara galda otrā pusē.
– Mani sauc Deivids Sleiters, – sacīja vīrietis, kurš bija pašā vidū. – Un es vadīšu šās pēcpusdienas tikšanos. Ļaujiet, es iepazīstināšu jūs ar maniem kolēģiem. Tie ir Breitveitas jaunkundze un Nīdema kungs.
Emma centās ātri novērtēt visus trīs pārraugus. Tikšanās vadītājam mugurā bija trīsdaļīgs uzvalks. “Vecmodīgs,” Emma secināja. Viņš izskatījās pēc tāda, kura vadībā bija ne šī valde vien. Breitveitas jaunkundze, kura sēdēja viņam labajā pusē, bija ģērbusies pirmskara šuvuma tvīda kostīmā, kājās viņai bija biezas vilnas zeķes, bet mati savīti ciešā mezglā uz pakauša, un Emmai neradās ne mazākās šaubas, ka viņa ir vecmeita, turklāt sakniebtās lūpas liecināja, cik reti šās sievietes sejā parādās smaids. Vīrietis, kurš atradās no vadītāja pa kreisi, bija jaunāks par saviem kolēģiem, un viņa izskats atgādināja Emmai, ka Lielbritānija gluži nesen piedalījusies karā. Viņa kuplās ūsas vedināja domāt, ka viņš dienējis Karaliskajos gaisa spēkos.
– Valde ar interesi izskatīja jūsu pieteikumu, Kliftones kundze, – ierunājās priekšsēdētājs. – Ja atļausiet, mēs vēlētos uzdot jums dažus jautājumus.
– Jā, protams, – atteica Emma, pūlēdamās nomierināties. – Cik ilgu laiku esat apsvērusi adopcijas iespēju, Kliftones kundze?
– Kopš brīža, kad uzzināju, ka man pašai vairāk bērnu nevarēs būt, – atbildēja Emma, neko sīkāk nepaskaidrojot. Abi vīrieši līdzjūtīgi pasmaidīja, bet sievietes sejas izteiksme saglabājās nemainīgi sāja.
– Savā pieteikumā jūs paziņojat, – turpināja priekšsēdētājs, skatīdamies dokumentos, – ka labprātāk adoptētu apmēram piecus vai sešus gadus vecu meiteni. Vai tam ir kāds īpašs iemesls?
– Jā, – atbildēja Emma. – Sebastjans ir mūsu vienīgais bērns, un mēs ar vīru uzskatām, ka viņam būtu labi uzaugt kopā ar kādu, kuram nav tādu privilēģiju un priekšrocību, kādas jau kopš dzimšanas ir dāvātas viņam. – Emma cerēja, ka šī atbilde nešķitīs pārlieku iestudēta. Viņa bija vai gatava apzvērēt, ka priekšsēdētājs kādā ailītē ievilka ķeksīti.
– Vai no jūsu atbildes varam secināt, – turpināja priekšsēdētājs, – ka nav nekādu finansiālu grūtību, kuras varētu kavēt otra bērna veiksmīgu pieņemšanu ģimenē un audzināšanu?