Harijam nepavisam negribējās apspiest viņas entuziasmu, tomēr viņš atgādināja Emmai, ka Beringtonhola nepieder viņiem un vajadzētu apspriesties ar Džailsu.
Iepriecināts par jaunpienācēju, Džailss sacīja, ka neiebilst, ja viņa pārkrāso visu Beringtonholu gan no iekšpuses, gan ārpuses.
– Dieva dēļ, nevajag viņu iedrošināt! – aizrādīja Emma. – Sebastjans jau ir palūdzis, lai Džesika pārkrāso viņa istabu.
– Un kad tu grasies viņai izstāstīt patiesību? – Džailss vaicāja, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda.
– Pagaidām mēs neredzam iemeslu to darīt, – teica Harijs. – Viņai ir tikko seši gadi. Un viņa vēl nav te īsti iedzīvojusies.
– Neatlieciet to pārāk ilgi, – Džailss brīdināja. – Viņa jau tagad jūs ar Emmu uzskata par saviem vecākiem, bet Sebastjanu par brāli. Mani viņa sauc par tēvoci Džailsu, lai gan patiesībā viņa man ir pusmāsa, bet Džailsam krustmāte.
Harijs iesmējās. – Domāju, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa to spētu aptvert.
– Ceru, ka viņai nekad to nenāksies darīt, – teica Emma. – Džesika taču zina vien to, ka viņas īstie vecāki ir miruši. Kāpēc lai kaut ko mainītu, ja patiesību zinām tikai mēs trīs?
– Nenovērtē par zemu Sebastjanu. Drīz vien arī viņš visu sapratīs.
Septītā nodaļa
Harijs un Emma bija pārsteigti, kad Svētā Bedas skolas direktors Sebastjana pirmā mācību semestra beigās uzaicināja viņus uz tēju. Abi ātri vien atskārta, ka tas nebija domāts kā saviesīgs pasākums.
– Jūsu dēls ir mazliet vienpatis, – paziņoja doktors Hedlijs, kad apkalpotāja bija ielējusi viņiem tēju un izgājusi no telpas. – Patiesībā jāteic, ka viņš labprātāk draudzējas ar zēnu no ārzemēm, nevis ar īstenu bristolieti.
– Kālab gan tā? – vaicāja Emma.
– Zēni, kas ieradušies no tālienes, nekad nav dzirdējuši ne par Kliftona kungu, ne arī par Kliftones kundzi, gluži tāpat kā par viņa slaveno tēvoci Džailsu, – paskaidroja skolas direktors. – Tomēr šajā saistībā jāatzīmē arī kaut kas pozitīvs. Mēs esam pamanījuši, ka Sebastjanam piemīt dabisks talants svešvalodu apgūšanā, un mēs to varbūt nebūtu pamanījuši citos apstākļos. Patiesības labad jāatzīst, ka Sebastjans ir vienīgais zēns skolā, kurš ar Lu Janu var sarunāties viņa dzimtajā valodā.
Harijs iesmējās, bet Emma atskārta, ka skolas direktors pat nav pasmaidījis.
– Lai nu kā, – turpināja direktors, – varētu rasties problēmas, kad Sebastjanam būs jākārto iestājeksāmens Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Bet angļu, franču un latīņu valodā viņš ir viens no labākajiem skolēniem, – ar lepnumu atgādināja Emma.
– Un matemātikā viņš ir nopelnījis simt punktus, – piebilda Harijs.
– Tas ir pat ļoti slavējami, diemžēl vēsturē viņš ir pie atpalicējiem, tāpat arī ģeogrāfijā un dabas zinībās. Un tie visi ir obligātie mācību priekšmeti. Ja viņš divos vai vairākos priekšmetos nesaņems apmierinošu atzīmi gala pārbaudījumos, viņam nav cerību uz iekļūšanu ģimnāzijā. Zinu, ka tas būs liels sarūgtinājums jums abiem, gluži tāpat kā viņa tēvocim.
– Liels sarūgtinājums… tas vēl ir pārāk maigi sacīts, – noteica Harijs.
– Tieši tā, – piekrita doktors Hedlijs.
– Vai viņi kādreiz mēdz izdarīt izņēmumus un atkāpties no noteikumiem? – vaicāja Emma.
– Es savā darba mūžā atceros tikai vienu šādu gadījumu, – teica skolas direktors. – Zēns vasaras semestrī ik sestdienu ieguva simts punktus.
Harijs iesmējās, jo pats bija sēdējis zālē un vērojis Džailsu kriketa laukumā.
– Mums tātad jāparūpējas, lai viņš saprastu, kādas sekas būs vērtējumam “nesekmīgs divos vai vairākos obligātajos priekšmetos”.
– Turklāt nav jau tā, ka viņam pietrūktu gudrības, – turpināja direktors. – Vienkārši zēnam ātri kļūst garlaicīgi, ja priekšmets neliekas saistošs. Ironiski, bet ar šādu talantu valodu apguvē es viņam paredzu studenta nākotni Oksfordā. Tikai mums jāpanāk, lai viņš vispirms iekļūst Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
Pēc zināmas pierunāšanas no tēva puses un uzpirkšanas no vecāsmātes puses Sebastjans pamanījās divos no trijiem obligātajiem priekšmetiem pavirzīties dažas pozīcijas augstāk no pēdējās vietas. Viņš bija sapratis, ka vienā priekšmetā drīkstēs saņemt neapmierinošu vērtējumu, un tās izrādījās dabas zinības.
Kad beigām tuvojās Sebastjana otrais mācību gads, Svētā Bedas skolas direktors bija pārliecināts, ka, vēl mazliet papūloties, zēns iegūs nepieciešamo punktu skaitu piecos no sešiem eksāmenu priekšmetiem. Arī viņš vairs necerēja, ka Sebastjans dabūs labu atzīmi dabas zinībās. Harijs un Emma nākotnē sāka raudzīties cerīgāk, tomēr joprojām pūlējās panākt, lai Sebastjana atzīmes uzlabotos. Un arī direktors varēja apliecināt, ka optimismam ir pamats, ja vien pēdējā mācību gadā nenotiktu divi starpgadījumi.
Astotā nodaļa
– Vai tā ir tava tēva grāmata?
Sebastjans paraudzījās uz kaudzē saliktajiem romāniem grāmatu veikala skatlogā. Uzraksts vēstīja: “”Nekas nav iegūts”. Harijs Kliftons. Cena 3 šiliņi 6 pensi. Jaunākie Viljama Vorika piedzīvojumi.”
– Jā, – Sebastjans ar lepnumu apstiprināja. – Vai vēlies vienu?
– Jā, lūdzu, – atteica Lu Jans.
Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā “Aklā liecinieka lieta” un “Kas neriskē…” – pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.
Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienojušies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un dažos gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.
– Kā tev liekas, ko tu dari? – vīrietis kliedza.
– Viss kārtībā, – mierināja Sebastjans. – Tās ir mana tēva grāmatas.
– Nu esmu dzirdējis pietiekami, – noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņš pagriezās pret pārdevēju un sacīja: – Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi. – Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna. – Pat nedomā kustēties! – viņš noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.
Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Viņš piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņš bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējošais veikala vadītājs ar smīnu sejā.
– Te nu viņš ir, vecākais inspektor. Pieķēru tieši nozieguma vietā. – Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: – Viņš uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.
– Viņš nemeloja, – vecākais inspektors Blekmors atzina. – Tas ir Harija Kliftona puika. – Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņš piemetināja: – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.
– Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit šiliņu apmērā, – žēlojās veikala vadītājs. – Ko jūs grasāties iesākt šajā lietā? – viņš vaicāja un apsūdzoši norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.