– Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu, – teica Blekmors. – Domāju, ka pavisam drīz šis jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa ierašanos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brīža viņš jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.
– Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu, – veikala vadītājs sacīja, – izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.
– Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu? – Sebastjans vaicāja.
Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: – Apmēram divas trešdaļas no grāmatas cenas.
Sebastjans piemiedza plakstus. – Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?
– Jā, taču man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par šīm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas, – veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.
– Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?
Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam šī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.
– Varbūt jūs varētu man pateikt, – turpināja Sebastjans, – cik grāmatu jāatliek atpakaļ?
– Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos, – paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: – Šajā reizē es zēnam neizvirzīšu apsūdzību zādzībā, tikai izteikšu brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņš nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.
– Protams, vecākais inspektor, – atteica Harijs. – Es esmu ļoti pateicīgs un lūgšu izdevēju, lai nekavējoties atgādā trūkstošās grāmatas. Un tev, manu zēn, vairs nebūs kabatas naudas tik ilgi, līdz pēdējais penijs būs samaksāts, – viņš piemetināja un paskatījās uz Sebastjanu.
Zēns kodīja lūpu.
– Paldies, Kliftona kungs, – pateicās veikala vadītājs un tad mazliet kautrīgi pajautāja: – Ja reiz esat šeit, vai būsiet tik laipns un parakstīsiet atlikušās grāmatas?
Emmas māte Elizabete devās uz slimnīcu veikt pārbaudes, un viņai nācās pārliecināt meitu, ka nekas nopietns nav atgadījies un nav jāraizējas. Viņa lūdza, lai Emma neko nesaka ne bērniem, ne arī Harijam, lai lieki nesatrauktu viņus. Tas viss patiešām darīja Emmu bažīgu, un pēc atgriešanās Beringtonholā viņa piezvanīja Džailsam un pēc tam arī savai māsai uz Kembridžu. Abi pameta iesāktos darbus un steidzās uz Bristoli.
– Cerēsim, ka lieki netērēju jūsu laiku, – sacīja Emma, kad bija viņus sagaidījusi Templmīdsas stacijā.
– Drīzāk jau cerēsim, ka tu tērē mūsu laiku velti, – izlaboja Greisa.
Džailss izskatījās noraizējies un brauciena laikā raudzījās ārā pa logu. Viņi klusēja, jo vārdiem nebija vietas.
Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.
– Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk, – mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdušies. – Diemžēl tā nav. Doktors Reibērns, kurš jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analīžu rezultātu saņemšanas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklēšanu.
Emma sažņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.
– Vakar, – ārsts turpināja, – man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analīžu rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprinājušās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.
– Vai to var ārstēt? – Emma nekavējoties vaicāja.
– Pagaidām mēs nespējam izārstēt šādus pacientus viņas vecumā, – atbildēja Lengborns. – Kaut kad nākotnē zinātnieki cer uz progresīvu virzību šajā jautājumā, tomēr baidos, ka jūsu mātes gadījumā viss būs par vēlu.
– Vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt? – vaicāja Greisa.
Emma pieliecās pie māsas un saņēma viņas roku.
– Šajā laikā viņai būs vajadzīga visa mīlestība un atbalsts, kādu vien jūs, ģimene, spējat sniegt. Elizabete ir izcila sieviete un pēc visa, ko viņai nācies pārciest, ir pelnījusi pašu labāko. Viņa nesūdzas, tas nav viņas dabā. Viņa ir īsta Hārvija.
– Cik ilgi viņa vēl būs kopā ar mums? – vaicāja Emma.
– Diemžēl, – sacīja Lengborns, – runa varētu būt drīzāk par nedēļām, nevis mēnešiem.
– Tad mans pienākums ir viņai kaut ko pateikt, – ierunājās Džailss, kurš visu laiku bija klusējis.
Par incidentu grāmatu veikalā kļuva zināms arī Svētā Bedas skolā, un Sebastjans no savrupnieka kļuva par varoni. Tagad zēni, kuri agrāk nepievērsa viņam uzmanību, aicināja pievienoties viņu grupējumiem. Harijs jau sāka cerēt, ka šis būs pavērsiena punkts. Diemžēl zēns atkal ierāvās sevī, tiklīdz uzzināja, ka vecmāmiņai atlikušas vien dažas nedēļas dzīves.
Džesika pirmo semestri mācījās Redmeidas skolā. Viņa bija daudz centīgāka nekā Sebastjans, tomēr nevienā priekšmetā nesasniedza izcilus rezultātus un nebija labāko audzēkņu vidū. Skolas direktore izteica nožēlu par to, ka gleznošana netiek atzīta par mācību priekšmetu, jo Džesika savos astoņos gados ir daudz talantīgāka, nekā Emma bijusi pēdējā koledžas semestrī.
Emma nolēma šo sarunu neatstāstīt Džesikai, bet ļaut, lai meitene pati laika gaitā apzinās savas spējas. Sebastjans nemitējās atkārtot, cik viņa ir ģeniāla, bet – vai tad viņš to varēja zināt? Viņš jau arī Stenliju Metjūsu uzskatīja par ģēniju.
Pēc mēneša Sebastjans nenokārtoja trīs izmēģinājuma eksāmenus, un tas notika vien dažas nedēļas pirms cerētās iestāšanās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ne Emma, ne arī Harijs nejutās spējīgi dēlu piespiest laikā, kad viņš bija tik ļoti nomākts vecmāmiņas veselības stāvokļa dēļ. Katru pēcpusdienu, kad Emma bija sagaidījusi dēlu pēc skolas, viņi abi kopā devās uz slimnīcu. Zēns apsēdās uz vecmāmiņas gultas un lasīja priekšā viņas iemīļotākās grāmatas, līdz viņa ieslīga miegā.
Džesika katru rītu pirms skolas aiznesa vecmāmiņai uz slimnīcu jaunu zīmējumu. Ap semestra beigām uz palātas sienām bija vairs tikai dažas brīvas vietas.
Džailss neieradās uz vairākām parlamenta sēdēm, Greisa atcēla neskaitāmas privātstundas, Harijs nebeidzami mainīja grāmatas nodošanas termiņus, un Emma reizēm neatbildēja uz Sairusa Feldmena iknedēļas vēstulēm. Tomēr visvairāk Elizabete gaidīja tikšanos ar Sebastjanu. Harijs nejutās īsti pārliecināts, kurš ir lielāks ieguvējs – viņa dēls vai sievasmāte.
Kā jau Svētā Bedas skolas direktors bija paredzējis, Sebastjana rezultāti iestājeksāmenos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā bija dažādi. Latīņu, franču, angļu valodā un matemātikā zēna sekmes bija tādas, ka droši varēja pretendēt uz stipendiju, savukārt vēsturē viņš tik tikko ieguva apmierinošu vērtējumu, ģeogrāfijā pārbaudījumu nenokārtoja, bet dabas zinībās atbildēja tikai uz deviņiem procentiem jautājumu.
Īsu brīdi pēc tam, kad pārbaudījumu rezultātu lapa bija piesprausta pie Svētā Bedas skolas paziņojumu dēļa, doktors Hedlijs piezvanīja Harijam uz Beringtonholu.