BORNEO SALA
Laiva atklātā jūrā!
Zeme nekur nebija manāma! Laivai nebija klāja un pēc lieluma un veida tā līdzinājās tirdzniecības kuģa vieglajai airu laivai.
Straume to nesa zem gaišzilās debesīs lēni slīdošās tropu saules dedzinošajiem stariem.
Nebija ne buru, ne mastu, airi vaļīgi nokārās un lēzeni sitās pret ūdeni.
Tomēr laivā bija ļaudis — septiņi cilvēki: seši dzīvi un viens miris!
No sešiem četri bija pieauguši; trīs baltie, bet ceturtais, spriežot no sejas krāsas, aziāts.
Liela auguma bārdainu brunetu vienlīdz varēja uzskatīt kā par eiropieti, tā par amerikāni. Viņa iegarenās sejas vaibstu klasiskā pareizība tomēr drīzāk norādīja, ka viņš cēlies no Amerikas. Patiesībā viņš bija dzimis Ņujorkā. Viņam blakus sēdošais sarkanmatainais, brūni nodegušais cilvēks bija spilgts pretstats. Jādomā, ka viņa dzimtene bija Ziemeļeiropā. Patiesi, viņš bija īrs.
Trešais bija kalsnējs, vārgs cilvēks. Seja bāli zilgana, gandrīz bez bārdas un ūsām, acis iekritušas un savāda mirdzuma pilnas. Tas bija ļoti nenoteikts tips, kādus var sastapt gan starp angļiem, skotiem, īriem, gan amerikāņiem. Spriežot pēc tērpa, viņš bija vienkāršs matrozis.
Spriežot pēc sejas krāsas, izspiestiem vaigu kauliem, plakanā deguna, šķībā acu griezuma un melniem kā kraukļa spārni matiem, bija viegli iedomāties, ka ceturtais ir malajietis.
Pārējās divas baltās rases būtes bija divpadsmit gadus veca meitene un četrpadsmitgadīgs zēns. Viņi bija gandrīz vienāda auguma, ļoti līdzīgi, tā ka viegli viņos varēja pazīt brāli un māsu.
Ceturtais baltais pasažieris, apģērbts matroža drēbēs, gulēja laivas dibenā miris. Pārējie acīmredzot taisījās drīz sekot sava biedra piemēram.
Bāli, izķēmotām sejām, viņi, šķiet, mira bada nāvē. Vājām rokām apskāvušies, bērni gulēja pie stūres. Garais cilvēks sēdēja uz sola un ar trulu skatienu raudzījās mirušajā matrozī, kas gulēja pie viņa kājām. Arī citi skatījās uz viņu, bet katram bija savāda sejas izteiksme.
Neverojot savas personīgās sāpes, īrs bija dziļi satriekts par sava vecā biedra nāvi. Ar savai rasei piemītošu vienaldzību viņš domāja: ar mani notiks tas pats; bet trešā nemierīgajās acīs pazibēja kanibāla alkas.
Tomēr jāpaskaidro, kāpēc šie ļaudis nonāca tādā stāvoklī;
Garais brūnēts bija kapteinis Redvuds, tirdzniecības kuģa īpašnieks, kas brauca Indijas arhipelāgā. Irs — kuģa galdnieks, malajietis — locis, divi pārējie — matroži, Anrijs un Helēna — kapteiņa bērni. Viņu māte bija mirusi, un tā kā kapteinim Redvudam nebija tuvu radinieku, pie kā atstāt bērflus, tad viņam bija jāņem tie līdzi uz Aiz- indiju.
Ceļā no Manilas uz Holandes koloniju Makasaru kuģi pārsteidza taifūns un Celebesas jūrā tas gāja bojā. Izglābušies ļaudis atradās laivā, par ko mēs tikko runājām.
Kuģim grimstot, visa komanda neaizgāja bojā, tomēr lielais vairums pēc ilgām slāpju un bada mokām atrada kapu jūras dzelmē. Viņi nomira viens pēc otra, bet tie, kas bija palikuši dzīvi, līdzinājās skeletiem, kam pēc dienas, varbūt pat pēc stundas vajadzēja kļūl par nāves upuriem.
. Var likties savādi, ka bērni, sevišķi jaunākā meitene, varēja izciest tik pat ilgi kā stiprie un norūdītie matroži. Tas tomēr nav nekāds brīnums: ir pierādīts, ka pieaugušie bada nāvē iet drīzāk bojā nekā bērni.
Kapteinis Redvuds pārcieta visu, pateicoties savai dzelzs veselbai. Viņu stiprināja arī domas par bērniem. Mīlestība, bailes par viņu nākotni un pienākuma apziņa deva viņam spēku.
Jūtas nereti glābj no fiziskas nāves. Tā galdnieks īrs palika dzīvs jādomā tamdēļ, ka mīlēja kapteini Redvudu kā brāli. Irs bija vecākais matrozis uz kuģa un bija ļoti piekļāvies savam kapteinim. Savas jūtas viņš pārnesa arī uz bērniem, kas tagad gulēja laivā.
Vai nu malajieša organisms bija mazāk jūtīgs, jeb viņa bronzas sejas vaibsti mazāk izpauda ciešanas, tikai pār* ciestais nebija atstājis viņa sejā tik lielu ietekmi kā eiropiešu sejās.
Viņš šķita vēl pietiekoši brašs, lai airētu. Nebija šaubu, ka viņš dzīvos ilgāk no visiem ceļa biedriem, ja visiem būtu lemts nomirt. Cilvēks ar iekritušajām acīm šķita likteņa nākošais upuris.
' Virs cietēju galvām mirdzēja dedzinošā tropu saule. Visapkārt izpletās mierīgā, gludā kā spogulis spīdošā un kā metāls izkausētā jūra.
Debesis atmirdzēja saules staru caurstrāvotā dzelmē. Tur ņudzēja savādas būtnes, līdzīgas drakoniem un fantastiskiem dzīvniekiem.
Nepārredzamā plašumā laiviņa šķita kā atsevišķs punkts.
Tikai dažas pēdas skaidra ūdens šķīra laivā sēdētājus no draudošiem briesmoņiem, kas apdzīvoja šo jūru un ar vienu lēcienu varēja atrasties laivā. Vientuļa, pamesta laiva! Nav redzama ne zeme, ne klints, ne kuģis, pat ne vienkārša laiva. Nekādas cerības izglābties!
Šausmas arvien vairāk un vairāk stindzināja nelaimīgo sirdis. Bet ap viņiem, virs un zem viņiem savā vienaldzīgā skaistumā mirdzēja daba!
Kādu brīdi ļaudis drūmi klusēja, tikai skatieni pa retam slīdēja pār laivas dibenā gulošo līķi.
Varbūt daži no viņiem domās aplēsa, vai drīz būs viņu kārta. Dažreiz viņi saskatījās, it kā vaicādami: vai patiesi jau visam beigas? Vai patiesi nav vairs ko gaidīt un cerēt?
Paskatīdamies uz dzīvu palikušo matrozi, kapteinis Redvuds un īrs ievēroja viņa savādo acu mirdzumu. Jau vakar viņš sagādāja nopietnas bažas. Viņš drusku nomierinājās no tā brīža, kad nomira otrs matrozis — devītais pēc kuģa avārijas — viņš klusu sēdēja uz sola, atbalstīdams rokās zodu. Bet ilgāk raugoties uz biedra līķi, viņa skatiens kļuva nikns.