Pirātu kuģi ir smagi un masīvi, ar lielām burām īsos mastos.
šo kuģu ātrums atkarīgs no lāpstveidīgo airu spēka un airētāju veiklības. Uz katra kuģa ir trīsdesmit līdz četrdesmit airētāju. Airētāji jūras kaujās un sadursmēs nepiedalās. Vadonis un pirāti cīnās, stāvēdami uz kuģa klāja. Pirāti apdraud ne tikai kuģus, bet dažreiz viņi iebrauc upju grīvās un sarīko uzbrukumus piekrastes pilsētām un kolonijām. Viņi neapmierinās ar dārgakmeņiem, zeltu un sudrabu, bet nereti ņem gūstā vīriešus, sievietes un bērnus, ko vēlāk pārdod verdzībā. Vergu tirgi toreiz pastāvēja gandrīz visās Malaizijas salās, neņemot vērā to, kam tās piederēja: holandiešiem, portugāļiem, spāņiem jeb vietējiem radžām un sultāniem.
To zinādams, kapteinis Redvuds saprata, kādas briesmas draud viņam un viņa pavadoņiem, ja tie nokļūs la- nunu rokās.
Kamēr viņi bija vaļējā jūrā, un draudēja bada nāve, viņi par pirātiem nedomāja. Toreiz viņi būtu priecīgi, sastopot pirātu kuģi. Nāve no malajiešu dunča, verdzība pie cietsirdīgākā vergu īpašnieka būtu izeja no briesmīgā stāvokļa, atbrīvošanās no bada nāves.
Tagad bada nāves ēna bija pazudusi. Sajuzdami zem savām kājām zemi un nebaidoties no bada, mūsu draugi sāka domāt par pirātiem, vērīgi raudzījās jūrā, apskatīja krastu un katru reizi, kad atskanēja kāds neparasts troksnis, uzmanīgi vēroja mežu,
Viņus uztrauca arī laiva. Viņi paši viegli varēja noslēpties meža biezoknī, bet lielo laivu, kas gulēja uz smilšu "sēkļa, varēja ieraudzīt no «lažu jūdžu liela atstatuma. Viņu varēja ievērot katrs kā no jūras, tā no sauszemes.
Ja kaut kur tuvumā atrastos pirāti, laiva tiem norādītu, ka uz salas ir cilvēki. Un jūrnieki sāka pārdomāt, ko darīt ar laivu. Izvilkt krastā un noslēpt mežā nebija iespējams, jo laiva bija smaga, bet viņi vāji un novārguši.
Mertags ieteica laivu saskaldīt un iemest jūrā, bet kapteinis neatļāva. Viņam bija žēl laivas, kas viņus bija izglābusi. Un laiva varēja būt vēl vajadzīga. Viņi taču vēl skaidri nezināja, vai viņi ir izkāpuši Borneo salā jeb kādā mazā saliņā uz vakariem no tās. Tad laiva būtu nepieciešama, lai pārceltos uz Borneo salu. Kamēr viņi apsprieda laivas likteni, Salu raudzījās tālēs un atklāja kaut ko, kas novērsa visas grūtības.
Upes ieteka bija līdzīga diezgan dziļam kanālam, kurā varēja iebraukt pat dziļi peldošs kuģis.
«Kamdēļ mēs ar laivu nevarētu braukt pa upi uz augšu?» prasīja malajietis.
«Salu taisnība,» teica kapteinis, «tas ir pilnīgi iespējams.»
«Ko tad mēs vēl gaidām?» atsaucās Mertags. «Paskat, kāds gudrinieks šis Salu! Kaptein, vai mēs nebrauksim tūlīt?»
«Katrā ziņā!»
Visi trīs piecēlās un tūlīt devās uz laivu.
Henrijs gribēja viņiem sekot, bet tēvs lūdza viņu palikt pie Helēnas, lai briesmu gadījumā viņu aizstāvētu.
«Manis dēļ tev te jāgarlaikojas, Henrij,» viņam teica māsa. «Bet neuztraucies, pēc pāris dienām es būšu pietiekoši stipra, un mēs varēsim visur tēvam iet līdzi. Tu taču zini, ka es neesmu bailīga un izlutināta.»
«Zinu, zinu,» skūpstīdams māsu, atbildēja Henrijs.
Viņi sāka pārrunāt priekšā stāvošo ceļojumu. Viņi ticēja panākumiem, jo pilnīgi paļāvās uz tēvu, Mertagu un Salu. Viņi bija izglābušies no tik daudz nelaimēm, ka nākošās briesmas vairs nebaidīja. Bet nākotne solīja tik daudz jauna un pārsteidzoša, ka ceļojuma grūtības aizmirsās.
MILZU ČŪSKA
Trīs stundas jau turpinājās brauciens pa upi uz augšu. Pret straumi airēt bija grūti. Laivu noslēpa zem kupla vīģes koka, tā ka no krasta neviens to nevarēja ieraudzīt. Piesējuši laivu, airētāji jau gribēja doties atpakaļ uz nometni, kad Salu kliedziens pēkšņi vēstīja par jaunām briesmām.
Šoreiz briesmas bija virs viņiem. Paskatījušies tanī virzienā, kur skatījās malajietis, kapteinis un Mertags ieraudzīja kaut ko, ko viņi no sākuma noturēja par resnu koka zaru. Tas bija vijīgs, cilindrisks, mirdzošām zvīņām pārklāts čūskas ķermenis.
Bija redzama tikai daļa no milzīgā pitona ķermeņa. Viņš varēja būt ap divdesmit pēdu garš.
Tai brīdī, kad Salu viņu ieraudzīja, pitons, acīmredzot iztraucēts no trokšņa, laidās no koka zemē. Tas nelīda vis pa zariem, bet tieši tukšā laukumā starp mums. Ap- tinis asti ap zaru, lai būtu kur pieturēties, tas šūpodamies slīdēja uz leju. Viņa galva jau skāra zemi, un, ja Salu nebūtu iekliedzies, varbūt pitons jau būtu izstiepies zemē. Izdzirdis malajieša balsi, tas pacēla galvu, turpinādams ar asti turēties pie koka.
Atplētis rīkli un izbāzis mēli, briesmonis sāka šūpoties, sagatavodamies .uzbrukt katram, kas atrastos koka tuvumā.
Kapteinis paspēja aizbēgt laikā; bet Mertags vai nu nebija laikā dzirdējis brīdinošo malajieša saucienu, vai bija apmulsis.
īrs gāja saviem biedriem pa priekšu, nesdams daļu no laivas piederumiem. Kad Salu iekliedzās, Mertags apskatījās un ieraudzīja briesmoni, kas varēja viņu apkampt.
Padodamies pašaizsardzības instinktam, galdnieks atlēca sānis, bet vai nu aiz neveikluma, vai nastas dēļ, kas traucēja viņa kustības, atsitās pret vīģes koka stumbru. Atsviests atpakaļ, īrs nokrita zemē.
Prātīgākais būtu bijis palikt tādā stāvoklī: čūska nevarētu apvīties ap viņa ķermeni un nožņaugt. Pitoni nekad neaprij savu laupījumu, pirms nav to nožņauguši.
Bet varonīgais matrozis slikti zināja dabas zinātnes un nezināja arī šo sīkumu. Uzmanība un pacietība īriem ir nepazīstamas īpašības. Mertags parāpās dažus soļus uz priekšu un piecēlās.
Tikko viņš to izdarīja, tā sajuta, ka viņam apvijas aukstais, lipīgais pitona ķermenis.