Ja jūdzes atstatumā būtu lanuni un pirāti, viņi skaidri dzirdētu nelaimīgā kliedzienus. Izmisuma bļāvienu nobaidīti, apklusa meža putni. Vairākas minūtes meža klusumu traucēja tikai jauni, neprātīgi nabaga Mertaga kliedzieni.
Kapteinis steidzās uz laivu pēc ķekša. Tas būtu pats piemērotākais ierocis īra atbrīvošanai, ja būtu laikā pie rokas, bet, kamēr kapteinis spētu atgriezties, Mertaga miesa jau sen būtu pārvērsta salauztu kaulu un miesas bezformīgā masā. Ja enerģiski nebūtu iejaucies malajietis, Mertags būtu pazudis.
Malajietis nekad nešķīrās no malajiešu dunča un vienmēr nēsāja to sev uz krūtīm. Tā bija Mertaga laime, ka arī Salu bija tāds duncis, ar ko viņš meistarīgi prata rīkoties. Izliekto dunča asmeni viņš iegrūda tieši čūskas kaklā, nepieskardamies ira miesai.
Sajuzdama, ka ir ievainota, čūska palaida savu upuri un metās bēgt, un, locīdamās nāves agonijā, ātri pazuda meža biezoknī
Kapteinis un Salu bija pārāk norūpējušies par sava biedra likteni, un viņi nedomāja čūskai sekot Apskatījuši Mertagu, viņi pārliecinājās, ka viņš ir ticis cauri ar bailēm. Apsveikuši īru ar laimīgo gala iznākumu, viņi pierunāja to piecelties un iet kopā uz nometni.
Vecās pasaules pitons ir tikpat briesmīgs kā Amerikas boa, varbūt pat vēl briesmīgāks, tālab, ka, neraugoties uz divdesmit līdz trīsdesmit pēdu garumu, viņš ir elastīgs un ar briesmīgu muskuļu spēku. Savos apkampienos pitons var nožņaugt pat tīģerus un bifeļus.
LIELKĀJAINO VISTU CĀĻI
Divas nākošās dienas pagāja bez sevišķiem notikumiem un piedzīvojumiem, lai gan ceļinieki devās izlūku gājienos meža biezoknī un uz krastu.
Viņi pārliecinājās, ka krasts, kur viņi apmetušies, ir neapdzīvots. Sevišķi viņus skumdināja tas, ka viņi neatrada nekā ēdama. Olu pietika tikai divām dienām un ce-
ļotājiera bija jāpārtiek tikai no saknēm un ogām. Ogas bija ļoti garšīgas, bet maz barojošas. Protams, varēja vēl ēst dzeloņainos riekstus, bet šī barība nevarēja dot spēku, kas bija tik nepieciešams nodomātajam bīstamajam ceļojumam.
Neatrada vairs ne Singapūras austeru, ne citu glie- meždzīvnieku, beclass="underline" putni, ko reiz bija redzējis kapteinis, bija aizlaidušies; kapteinis, kā mēdz teikt, bija «nopūde- lējis».
Katru nakti ceļotāji dzirdēja lielkājaino vistu kliedzienus, bet rītos viņi velti tās meklēja: neatrada ne putnu, ne olu. Pazīdams šīs zemēs paradumus, Salu tomēr apgalvoja, ka tuvumā vajag būt ligzdai.
Trešās dienas rītā uzsāka meklēt. Arī Henrijs un Helēna šoreiz ņēma dalību ekspedīcijā. Viņiem bija laba redze, un viņu klātbūtne varēja būt lietderīga. Bērni ir ļoti vērīgi, un viņu modrās acis ierauga daudz, ko lielie nav ievērojuši.
Visi viņi gāja pa smilšu lauku starp jūras krastu un mežu. Ja kaut kur tuvumā būtu ligzda, viņiem katrā ziņā vajadzēja to ievērot. Salu stāstīja, ka dažādi vistu bari izrok dažādas bedres, un viens pats bars atgriežas krastā ārī vairākas reizes ,un atstāj olas dažādās vietās.
So putnu instinkts māca viņus olas slēpt, izvagojot zemi pavisam citās vietās nekā apraktas olas, tādā kārtā noslēpjot ligzdu, lai maldinātu ienaidnieku. īstās ligzdas tomēr viegli atrast pēc putnu kāju nospiedumiem smiltīs.
Lai labāk izpētītu zemi, Salu paņēma līdz ķeksi. Viņa vārdu patiesība drīz atklājās.
Ceļinieki drīz atrada daudzu putnu pēdas, līdzīgas tām, kādas bija redzamas pie ligzdas, kur divas dienas atpakaļ atrada tik daudz olu. Salu pārbaudīja sriiiltis, bet izrādījās, ka tā nav īstā ligzda. Malajietis secināja, ka tuvumā vajag būt īstai ligzdai. Pēc desmit minūtēm Henrijs, skriedams pa priekšu, patiesi ieraudzīja gluži tādu pašu smilšu uzkalniņu, tikai pie pašiem pamatiem platāku. Zēns nebija kļūdījies. Salu iedūra zemē ķeksi un atskanēja metālisks troksnis. Tur bija olas.
Lietodams airi lāpstas vietā, Mertags .uzmanīgi atraka smilšu uzkalniņu un atrada kādas trīsdesmit lielas olas.
Uzmanīgi savākuši olas, viņi tās nogādāja nometnē un tad devās atpakaļ un turpināja meklēt ligzdas.
Cerība arī šoreiz viņus nevīla. Ceļotāji diezgan viegli atrada vēl vienu ligzdu. Smilšu rakums likās gluži svaigs,
uz mežu. Dažreiz viņiem pievienojās ari Henrijs. Bet neraugoties uz mednieku uzmanību, viņi vienmēr atgriezās tukšām rokām. Medījuma nebija, v Neveicās arī Salu olu un gliemežu meklējumos. Acīm- N redzot šai salas daļā nebija vairs ne putnu ligzdu, ne i Singapūras austeru, ne citu gliemežveidīgu dzīvnieku.
Nemanīja arī vistu, kas novietoja olas. Ierakušas olas smiltīs un atstājušas tās saules iedarbībai, vistas parasti neatgriežas pie savām ligzdām. Cāļi paši rūpējas par sevi: pārsit čaulu, izšķiļas un rokas siltajās smiltīs. ^ Tie ir veikli putni.
Mūsu ceļotājiem atkal bija jāēd dzeloņriekstu augļi, j kas bija ļoti gardi, bet maz barojoši! Bet arī tos nebija v viegli iegūt. Salu'bija norāvis visus, o varēja sasniegt, uzrāpjoties kokā. Rieksti bija vel tajā kokā, zem kura U ceļinieki apstājās pirmajā diena. Bet pa gludo, apmēram j piecdesmit metrus augsto koka stumbru bija neiespējami uzrāpties. Henrijs pāris reižēs mēģināja rāpties, bet augstāk par pieciem metriem netika, un bija spiests atteikties ng tālākiem mēģinājumiem.
Kapteinis dažus riekstus notrieca ar šāvieniem, bet izlietot lādiņus tādam medījumam būtu liela neuzmanība. Un tomēr, lai nenomirtu badā, katrā ziņā vajadzēja iegūt dzeloņriekstus.
Salu vēl reizi izglāba savus biedrus no nelaimes.
Salu bija dzimis Sumatrā, kur tādi paši meži kā Borneo salā, tālab viņš bija ļoti labs pavadonis. Ceļotāji ļoti augsti novērtēja Salu spējas, vienmēr prasīja viņam padomu un sāka ticēt, ka viņš atradīs izeju no visgrūtākām situācijām.