Tomēr, kad Salu paziņoja, ka viņš uzrāpsies pašā koka galotnē, visi šaubījās, bet Mertags nemaz neticēja.
«Salu par mums smejas. Tādā kokā var uzrāpties varbūt tikai vāvere. Stumbrs gluds, kā ar kaparu apšūts kuģa korpuss. Nav kur pieķerties. Ja mēs paļausimies uz Salu, tad mums, man liekas, būs jākar zobi vadzī.»
«Es arī nezinu, Mertag, kā var uzrāpties šinī kokā,» tejca Helēna, «bet ja Salu apsola to izdarīt, tad esmu pārliecinātā — viņš savu solījumu turēs.»
«Neticiet, mis Helēna. Salu vienmēr ir nopietns, bet kādēļ lai viņš kādreiz nepajokotu? Es to bieži esmu ievērojis^ Tikai šoreiz viņa joki ir nevietā.»
«tie nav joki, Mertag,» iebi 1 d^jnaļajļetļs, «es uzkāpšu kokā, un tu pats man palīdzēsi.»
«0! Es ar prieku palīdzēšu, lai tu vēlāk nevarētu mani apvainot; tikai žēl, ka arī ar manu palīdzību nekas neiz- hāks. Saki taču, kas man jādara?»
Salu klusēdams paņēma cirvi, ko bija atnesis no laivas, un devās uz bambusu puduri. Nocirtis piecus vai sešus bambusu stiebrus, viņš lika Mertagam aiznest tos pie koka. Tad malajietis sacirta tos īsākos gabalos, katru apmēram pusmetru garu. Galdnieks Mertags šinī darbā Salu bija ļoti labs palīgs, katru gabalu pāršķēla uz pusēm un galus noasināja. Kamēr Mertags cirta un asināja, Salu aizskrēja uz mežu un atnesa veselu klēpi zaļu vīteņu augu, ko Borneo salas iedzīvotāji sekmīgi lieto virvju vietā.
Salu liānas nometa zemē, paņēma vienu noasināto mietiņu un ar cirvi iedzina to kokā. Tad malajietis ieķērās tajā, lai pārliecinātos, vai mietiņš var noturēt cilvēka smagumu. Tad Salu atkal gāja uz mežu un atnesa garus, tievus bambusu stumbrus. Vienu no tiem viņš nostādīja blakus kokam, ieurba caurumu un nostiprināja mietiņa otru galu. Tad ar augu virvi viņš mietiņu piesēja tik veikli, kā to prot tikai matroži un mežoņi.
Kapleinis Redvuds un galdnieks saprata malajieša plānu lin sāka labprāt viņam salīdzēt. Arī bērni interesējās par darbu un pasniedza Aiertagam bambusa kārtis un Salu zāļu virves.
Iedūris bambusu stingri zemē un piesējis šķērskokam, ar Mertaga palīdzību Salu nostājās uz pirmā pakāpiena. Iedzinis koka stumbrā otru mietiņu, viņš piesēja to ar liānu. Pagatavojis otru pakāpieny, malajietis uzrāpās uz tā ar mērkaķa veiklību.
Tā viņš pagatavoja trešo, ceturto un piekto, līdz viņam izsīka virvju krājumi. Viņš nokāpa pēc jauna krājuma un atkal turpināja darbu.
Bambusa kārts izrādījās par īsu, trepes nesniedza koka galotni. Vajadzēja piestiprināt vēl vienu bambusa kārti. Šoreiz Salu nekāpa zemē. Mertags viņam pasniedza kārti un malajietis, stingri piestiprinājis to pie pirmās kārts, turpināja pagatavot kāpnes. Tādā veidā nostrādājis minūtes divdesmit, Salu nonāca pie apakšējiem zariem. Apakšā stāvošajiem, raugoties uz Salu, reiba galva. Sis mazais, vājais cilvēks karājās gaisā kādus trīsdesmit metrus virs zemes un likās vēl mazāks un vājāks. Pie katras viņa kustība vieglās kāpnes šūpojās, Katru brīdi viņš varēja nogāzties zemē un nosisties.
Rūpniecības pilsētās gadās redzēt drošsirdīgus krāsotājus un namdarus, kas kāpj augstos fabriku skursteņos, lai izlabotu uguns vai zibens izdarītos bojājumus. Pūliš skatās drošsirdīgajā vīrā, brīnās par viņa varonību un dreb par viņa likteni.
Tā arī mūsu ceļotāji, elpu aizturējuši, sekoja katrai malajieša kustībai.
Kā mēs jau teicām, malajietis sasniedza apakšējos zarus, kad pēkšņi viņš nodrebēja un apstājās. Tanī pašā brīdī atskanēja viņa kliedziens. Viņš no kaut kā izbijās.
Visi skatījās augšup un atkāpās, baidīdamies, ka nelaimīgais tūlīt nogāzīsies.
Bet malajietis turpināja stāvēt uz beidzamā pakāpiena, vienā rokā turēdams cirvi, ar otru pieķerdamies bambusam. Viņš neskatījās uz zemi un netaisījās kāpt lejā, bet cieši skatījās uz augšu, tieši savā priekšā.
Priekšmets, kam bija pievērsts viņa skats, acīmredzot nebija zaros, bet pašā koka stumbrā.
Pēc tam, kad malajietis iekliedzās, atskanēja nikns šņāciens, kas līdzinājās zoss šņākšanai, kad putnu sēta ienāk nelūgts viesis.
Izdzirduši šo troksni, ceļotāji nodomāja, ka šņāc daudz bīstamāks dzīvnieks.
«Čūska!» iesaucās Mertags.
Tā pati doma pazibēja arī visiem pārējiem.
«Ras noticis, Salu?» kliedza kapteinis. «Kādas briesmas tev draud?»
«Pā> briesmām nav ko runāt, kaptein! Man vienkārši ļoti laimējies!»
šāda atbilde, kaut arī neskaidra, tomēr visus nomierināja.
«Nu, ko tad tu tur atradi?» painteresējās misters Redvuds.
«Gan jau redzēsit!» atbildēja malajietis un rāpās augstāk.
Atkal atskanēja malajieša cirvja sitienu troksnis, un pa starpām šņācoši svilpieni, ko tiešām varētu noturēt par čūskas šņākoņu, ja brīžiem nebūtu dzirdami kaut kādi krācieni.
Skatoties uz Salu, ceļotāji ievēroja mazliet augstāk par malajieša galvu kaut kādu bālganu priekšmetu, kas līdzinājās bambusa mietiņiem, ko Salu iesita kokā. Šis savādais priekšmets te parādījās, te nozuda koka dobumā.
Kas tas bija: putns vai rāpulis, vai cits kāds dzīvnieks —? nav zināms, bet acīmredzot viņš šņāca un svilpa.
«Kas tas ir?» prasīja kapteinis.
«Liels putns, kaptein.»
«Kāds?»
«Piparēdāja mātīte. Viņa sēž ligzdā uz olām, bet vecais tēviņš viņu ir ar māliem iemūrējis iedobumā.»
«Tas ir tā saucamais tukāns,» bērniem un namdarim teicakapteinis.
«A!» iesaucās Henrijs. «Tas ir liels putns, ar dubultu knābi!»
«Jā, jā.»
«Tādā gadījumā mums nav ko baidīties. Dievs mums sūta cepeti. Vai dzirdi, Helēn?»
«Jā,» atbildēja meitene, «bet man gribētos, lai Salu kāpj zemē.»
Salu bija nonācis līdz ligzdai un sāka ar cirvi dauzīt mālus. Izsitis pietiekoši lielu caurumu, viņš līdz elkonim iebāza roku un satvēra mātīti aiz kakla. Izvilcis gūstekni no ligzdas — cietuma, viņš drīz tika ar to galā un nometa zemē. Tas viss notika minūtes laikā.