Pirms nolaisties zemē, malajietis vēlreiz iebāza roku ligzdā, lai pameklētu olas. Olu nebija, bet viņš atrada vienu cāli baloža lielumā. Cālis tikko bija izšķīlies, bet pretēji lielkājaino vistu cāļiem, bija gluži kails. Uz zaļgani dzeltenās ādas nebija pat pūku. Salu rīkojās ar viņu tāpat kā ar māti.
Tad malajietis mierīgi nokāpa lejā. Tā kā šodien varēja iztikt bez riekstiem, viņš negribēja velti pārpūlēties un atlika tālāko kāpņu būvi uz rītdienu.
IENAIDNIEKS GAISA
Perēdama olas, mātīte bija novārgusi, un sevišķi garšīgs cepetis no viņas neiznāca, bet ceļinieki arī par to bija priecīgi. Locis noplūca putnam spalvas, Mertags iekūra uguni, un kapteinis aizgāja uz mežmalu.
Visi nodevās darbam, bet Henrijs, kas visu laiku brīnījās par Salu veiklību, gribēja sekot viņa piemēram. Viņam gribējās izmēģināt savus spēkus, bet vēl vairāk viņš vēlējās apskatīt piparēdāja ligzdu. Henriju, kā kuru katru zēnu, sevišķi vilināja ligzda. Viņš arī domāja, ka Salu pārāk pavirši apskatījis ligzdu, un tajā var būt vēl kāds cālis vai ola. Henrijs nezināja, ka tukānu mātīte dēj un perē tikai vienu olu.
Henrijs domāja, ka uzkāpt pa bambusa trepēm nav grūtāk, kā uzrāpties pa kuģa tauvām, staigāt ap masta kurvi un izlīst caur «suņa caurumu», ko viņš nereti tika darījis uz tēva kuģa. Tamdēj, nevienam ne vārda neteicis, viņš sāka kāpt pa kāpnēm uz augšu.
Neviens nepiegrieza viņam vērības. Helēna bija aizgājusi tēvam līdzi. Salu un Mertags gatavoja cepeti.
Paceldamies no pakāpiena uz pakāpienu, Henrijs sasniedza kāpņu augšgalu. Viņš iebāza roku ligzdā, bet, izņemot čaulas un gružus, nekā neatrada. Izņemot patīkamo vingrojumu, Henrijs nekā neieguva. Visas viņa pūles bija veltas.
Apskatījis oriģinālo ligzdu un pabrīnījies par šo putnu savādo ieražu — iemūrēt mātīti uz vairākām nedēļām koka dobumā, Henrijs gribēja kāpt lejā un sīkāk izprašņāt Salu par tukānu.
Viņš jau pagriezās uz augšējā pakāpiena un gribēja doties lejā, kad virs sevis izdzirda asu kliedzienu. Kāds putns apdraudēja viņu ar savu aso knābi un ar spārniem sita pa seju. Nevērojot to, ka uzbrukums bija negaidīts, Henrijs tūlīt saprata, ka viņam uzbrūk tukānu tēviņš, tādēļ ka ligzda izpostīta. Mātītei un cālēnam meklēdams ēdienu, tukāns jādomā bija aizlidojis tālu, nedzirdēja viņu izmisuma kliedzienus un nevarēja atskriet palīgā. Tagad viņš atgriezās un atrada izpostīto ligzdu. Tik rūpīgi celtā siena sadauzīta, ligzda izpostīta, viņa sirdij mīļās būtes nolaupītas, jādomā, to izdarījis tas nelūgtais viesis, kas stāv pie izpostītās ligzdas. Niknumā un izmisumā tukāns kā bulta ar atriebības kliedzienu uzbruka iedomātajam postītājam. Sis kliedziens atbalsojās visā mežā. Laime, ka Henrijam bija galvā biezas vilnas matroža cepure. Tā viņu aizsargāja no smagiem tukāna knābja sitieniem, kas varētu pārsist viņa galvaskausu vai tā apdullināt, ka viņš nokristu no koka.
Tukāns uzbruka otrreiz. Ar vienu roku Henrijs viņu atgaiņāja, ar otru turējās pie kāpnēm. Aizstāvēdamies, viņš putnu tikai uztrauca, un tas sāka uzbrukt ar vēl lielāku niknumu.
Henrijs labi apzinājās briesmas. Nobijušies bija arī Salu un Mertags, kas atskrēja, izdzirduši tukāna kliedzienus. Viņi gribēja pateikt, lai Henrijs ātrāk kāpj lejā. Viņš to būtu arī izdarījis, bet bija nepieciešamas abas rokas, un tad seja paliktu neaizsargāta pret putna knābi.
Zēns zināja, ka tukāns viņu bīstami ievainos, ja viņš neaizsargās galvu. Un viņš nolēma palikt uz vietas un turpināt aizstāvēties ar brīvo roku. Tomēr no knābja cirtieniem roka drīz sāka asiņot.
Grūti pateikt, cik ilgi turpinātos šī savādā gaisa cīņa un kā tā beigtos, ja pretiniekus atstātu mierā. Jādomā, ka zēns zaudētu spēkus un beidzot nokristu no kāpnēm un nosistos.
Bēdīgas beigas likās neizbēgamas. Neredzēdams citas izejas, Salu jau gribēja kāpt augšā. Bet vai viņš paspēs vēl laikā? Vai izdosies izglābt Henriju no saniknotā putna? Tas viss šķita apšaubāmi. Par laimi, šai laikā atgriezās kapteinis. Viņš prasīja, kas noticis. Salu un Mertags norādīja viņam uz notiekošo nāvīgo cīņu.
«Mans mīļais, mans nabaga Henriji» sasita rokas Helēna. «Tēt, nošauj to ļauno putnu!»
«Nošaušu!» bailēs izķēmotu seju, atbildēja kapteinis, raudzīdamies dēlā.
Viņš pielādēja šauteni. Jā, tukānu katrā ziņā vajadzēja nošaut; bet tikai viņu, un tas bija ļoti grūti.
Kapteinis Redvuds bija dzimis Ziemeļamerikā. Pat šinī briesmīgajā brīdī viņam nedrebēja roka, un asaras neap- migloja acis. Dažus soļus atkāpies, viņš notēmēja.
Šāviens bija bīstams. To varēja salīdzināt ar Vilhelma Telia šāvienu pa ābolu uz dēla galvas. Bet neko nevarēja darīt, bija jāriskē, citādi Henrijs būtu gājis bojā.
Pagāja daži mokošu gaidu pilni brīži. Helēna nometās ceļos un lūdza Dievu. Mertags un Salu baidījās elpot. Tukāns turpināja sist savu upuri. Uz mirkli viņš atlidoja tālāk, it kā gribēdams pastiprināt savus sitienus. So mirkli kapteinis izmantoja un izšāva.
Šāviens bija drošs.
Pārmezdams gaisā kūleni, milzīgais putns ar pāršautu spārnu nokrita zemē. Mertags ar ķeksi viņu nosita. Helēna zaudēja samaņu, bet no aukstā ūdens, ar ko viņai saslapināja deniņus, viņa atkal atžilba.
CEPETIS
Kamēr kapteinis rūpējās par Helēnu, Salu gribēja kāpt palīgā Henrijam, baidīdamies, ka viņš, noguris no smagās cīņas, nevarēs bez palīdzības nokāpt. Bet Henrijs bija īsts sava tēva dēls. Brīdi atpūties, viņš droši sāka kāpt lejā. Salu redzēja, ka viņam palīdzība nebūs vajadzīga. Kad zēns nokāpa, tēvs viņu apskāva un teica: