Uz ekvatora krēslas gandrīz nav. Nakts iestājas pēkšņi, un mūsu draugi nobeidza vakariņas sārta gaismā, feet viņi vēl nebija beiguši savu mielastu, kad viens no viņiem sāka justies slikti; drīz saslima arī pārējie. Viņiem Visiem griezās galva un palika slikta dūša, kam sekoja Vēmiens.
Tā kā saslima visi pieci, un saslimšanas simptomi visiem bija vienādi, tad acīmredzot viņi bija saindējušies ar barību.
Vai tad patiesi tukāna gaļa ir indīga? Salu nekad nebija dzirdējis, ka no šī putna gaļas varētu saindēties. Viņš pats bija daudzkārt ēdis tukāna gaļu, viņš zināja, ka arī citi to ēda, bet nevienam nebija sākušās tādas slimības izpausmes kā mūsu ceļotājiem.
Varbūt tukāns bija norijis kaut ko indīgu, kas viņam nekaitēja, bet kaitēja tiem, kas ēda viņa gaļu? Sis minējums visiem likās pareizs, vēl jo vairāk tālab, ka cita slimības izskaidrojuma nebija.
No sākuma mūsu draugi sevišķi neuztraucās, jo neticēja, ka nopietni saindējušies. Viņi cerēja, ka šī vieglā saslimšana drīz pāries. Viņi tikai nosolījās nekad vairs ne ceptu, ne vārītu tukāna gaļu neēst, bet mātīti un viņas cāli izmest plēsīgiem putniem.
Tomēr viņi jutās arvien sliktāk un sliktāk. Galvas reibonis un sliktā dūša nepārgāja. Vemšana pastiprinājās. Nelaimīgie nobijās ne pa jokam. Viņi domāja, ka pienākusi nāves stunda. Viņiem nebija nekādu zāļu, un, ja arī bija, viņi nezināja, kā tās lietot. Ja būtu iekodis kāds rāpulis, malajietis mežā droši vien atrastu kādu ārstniecības augu. Bet naktī sameklēt augus bija grūti. Un nakts bija tumša. Nekā nevarēja redzēt. Slimie pat viens otru neredzēja un tikai dzirdēja savu kaimiņu vaidus.
Laiks gāja. Bija žēl mirt no putna gaļas, kas, dzīvs būdams, viņiem nekā nevarēja izdarīt. Bija žēl iet bojā tāda niecīga iemesla dēļ, kad bija izglābušies kuģa katastrofā, no bada, slāpēm, milzu čūskas un tukāna. Tādas nāves nejēdzība viņu sāpes tikai vairoja.
BRIESMĪGA NAKTS
Asās sāpes atvietoja neliels domu neskaidrums un valodas traucējumi. Šīs ciešanas drusku atgādināja jūras slimību, tikai c'audz stiprākā veidā. Cietējus beidzot pārņēma kaut kāda vienaldzība pret nāvi, kā tas ir parasti pie saindēšanās.
Ja jūra izietu no krastiem un, visu pārplūdinādama, nonāktu līdz vietai, kur gulēja mirstošie, viņi nespertu ne soli, lai glābtos. Brīžiem, no sastinguma atžirguši, pie koka zariem turēdamies, viņi gāja no ēnas mēness gaismāj bet nelabums turpinājās, galva griezās, kājas grīļojās, un viņi bezspēkā krita zemē. Viņi gaidīja nāvi, kas atpestītu no briesmīgajām mokām, un nāve, šķiet, bija tuvu.
Kapteinis Redvuds mazāk domāja par sevi kā par bērniem. Viņš labprāt būtu nomiris, ja varētu glābt Helēnu un Henriju; tomēr viņiem visiem draudēja vienāds liktenis. Juzdams nāves tuvumu, nelaimīgais tēvs lūdza likteni, lai mazākais Mertags un Salu viņu pārdzīvotu un nepamestu bērnus bez palīdzības.
Viņš pusbalsī aprunājās ar Mertagu un malajieti, pēc tam viņi kopā lūdza Dievu.
Tad kapteinis apskāva dēlu un meitu, piekļāva viņus savām krūtīm un padevīgi sāka gaidīt nāvi.
Lai vēl vairāk nesarūgtinātu tēvu, brālis un māsa klusēja. Tikai stiprās sāpes spieda viņus reizēm smagi vaidēt. Tēvs mēģināja viņus nomierināt, tomēr šoreiz viņa vārdi bērniem un arī viņam pašam šķita tukša skaņa. Tad viņš sāka runāt par padevību liktenim, par labāku pasauli, atgādināja viņiem, ka viņu māte jau aizgājusi viņā pasaulē, un ka tagad viņi visi trīs viņai sekos. Cik patīkams viņiem būs mūžīgais miers pēc tik daudz ciešanām un nelaimēm.
Tā viņš pūlējās atvieglot viņiem domas par nāvi. Ugunskurs maz pamazām dzisa. Tuvumā bija daudz zaru, bet nevienam nebija tik daudz enerģijas un spēka, lai tos salasītu un uzmestu sārtam. Un kāpēc gan vajadzīga uguns, ja viņiem bija jāmirst? Kālab to uzturēt? Vai nav vienalga, nomirt gaismā vai tumsā? Tikai kapteinim bija žēl, ka uguns izdziest, un viņš vairs nevar saskatīt savu mīļo bērnu sejas, pirms cietsirdīgā nāve uzspiedīs viņiem savu zīmogu. Varbūt viņš būtu mēģinājis iededzināt uguni vai arī būtu palūdzis kādu no biedriem to izdarīt, ja nebūtu austrumos ieraudzījis pirmos ausmas starus. Viņš zināja, ka tropos ausmas nav, bet diena iestājas ātri. «Gods Dievam!» dievticīgi viņš nodomāja. «Mazākais, beidzamo reizi es redzēšu savus bērnus. Ir labāk, ka viņi nenomirst tādā tumsā!»
Kamēr viņš tā domāja, šaurā bālās gaismas svītra pie horizonta palika platāka, spožāka, pāriedama zeltainos toņos, un beidzot brīnišķa tropu saule mierīgi un krāšņi uzlēca virs mierīgās jūras.
Kad labvēlīgie saules stari apmirdzēja koku galotnes, mūsu cietēji paskatījās viens otrā. Kapteiņa skatiens pievērsās bērnu sejām, uz kurām jau gūlās tuvās nāves ēna.
Mertags domīgi raudzījās jūrā. Viņš atminējās mīļo Triju, no kuras to šķīra neaptveramais okeāns. Kas attiecas uz Salu, tad viņš neskatījās debesīs, bet kaut kur telpā un koku zaros virs galvas. Pēkšņi ar viņu notika negaidīta pārmaiņa. Izmisuma vietā viņa sejā atplaiksnīja pēkšņs prieks. Viņš iesaucās malajiešu valodā, ko viņa biedri uzskatīja par lūgšanu, jo tas nobeidzās ar vārdu «Allah!».
«Slavēts lai ir debesu Rādītājs!» viņš teica angliski, lai visi saprastu. «Mēs nemirsim! Sekojiet visi man! Nāve mūs gaida šeit, zem koka. Ja mēs no šejienes aiziesim, tad esam glābti.»
To pateicis, viņš aiz rokām satvēra abus bērnus un vilka prom no koka uz jūras krastu.