Uzmetuši beidzamo skatienu jūrai, mūsu ceļinieki devās Borneo salas džungļos.
Apģērbi un apavi par laimi vēl bija pieklājīgi un derīgi. Kādi viņi būs ceļojuma beigās, tas ir cits jautājums; par to neinteresējās pat Henrijs un Lļelēna.
Vispirms viņi gāja uz augšu gar upi, pie kuras ietekas visu šo laiku bija dzīvojuši. Upe tecēja tieši uz austrumiem, bet mūsu ceļotājiem bija jāiet uz rietumiem, tādēļ vispareizāk bija turēties krasta tuvumā, gar krastu gāja arī taka, ko bija ieminuši dzīvnieki, iedami dzert ūdeni. Purvainās un mitrās vietās varēja izšķirt mežacūku un degunradžu pēdas.
Visu dienu ceļotāji nesastapa neviena dzīvnieka. Biez- ādainie savus midzeņus parasti atstāj naktī, dienā viņi guļ kaut kur niedrēs.
Varētu pa upi uz augšu braukt ar laivu, bet laiva bija smaga un airēt būtu grūti, bet, ja kaut kur krastmalā būtu iedzimto sādža, mežoņi mūsu draugus tūlīt ieraudzītu. Tamdēļ viņi neuzdrošinājās ceļot pa ūdeni.
Arī upes izteka acīmredzot bija kalnos un būtu neizbēgami jāsaduras ar kalnu straumi. Tādēļ visi atzina kapteiņa lēmumu un atstāja laivu ūdenszālēs, kur tā tika noslēpta.
Kapteiņa domas apstiprinājās: pirmās dienas vakarā ceļinieki nonāca kalnu pakājē, no kuru kraujas šalca nelielās upes straujā straume. Airētāji nekad neizturētu tādu ātrumu.
Taciņa, pa kuru viņi gāja, pacēlās strauji uz augšu. Nakti draugi pavadīja kalna pakājē. Otrā dienā viņi uzkāpa līdz pašai upes iztekai. Atpūtušies viņi gāja tālāk un pievakarē sasniedza kalnu galotni. Saule iegrima aiz meža.
Tur, kur viņi apstājās, nebija ūdens, bet par laimi ūdens krājumi viņiem bija līdzi.
Neveiksmes viņus pieradināja būt uzmanīgiem; katram no viņiem pār pleciem karājās resna bambusa ūdens trauks' ar ūdeni. Mazāki un vieglāki bija arī bērniem.
Trauki ar ūdeni tika piepildīti pie upes iztekas un tā vajadzēja pietikt, kamēr pārietu kalnus. Nakti ceļotāji pavadīja kalna galā. Kalna nogāze, pa ko viņiem bija jānokāpj, bija apaugusi bieziem krūmājiem; tā ceļinieki kalna pakājē nonāca tikai otrās dienas vakarā. Te viņiem priekšā atklājās līdzenums. Saule rietēja aiz otrās kalnu grēdas virsotnēm, kas stiepās paralēli pirmajai divdesmit kilometru tālumā.
Ieleja, jeb pareizāk sakot līdzenums, kas stiepās starp citām kalnu grēdām, bija apaudzis ar mežu. Tikai vienā vietā rietošās saules staros mirdzēja ezers.
Līdzenumā pacēlās atsevišķi, mežiem apauduši un torņiem līdzīgi uzkalni. Zaļās krāsas bālums norādīja uz koku audzes dažādību.
Caur koku zariem ceļotāji varēja redzēt apkārtni, pa kuru viņiem rīt būs jāceļo.
Pēkšņi Salu kaut ko nomurmināja. Viņa sejā bija saskatāmas bailes.
«Jā! Sis apvidus ļoti atgādina zemi, kur dzīvo sarkanie gorillas. Ja šie velni tiešām dzīvo šais mežos, tad mums labāk, kaptein, neiet tiem cauri, bet mēģināt tos apiet. Viņi mūs noteikti aprīs, ja mēs viņiem parādīsimies. Singapūras tīģeri nav tik nikni kā sarkanie gorillas.»
«Sarkanais gorilla!» iesaucās kapteinis. «Vai tikai tu nerunā par orangutāniem?»
«Citi viņus sauc par orangutāniem, citi par sarkanajiem gorillām, bet tas ir viens un tas pats, kaptein. Tie ir visniknākie. Viņi nolaupa sievietes un bērnus un aiznes tos augstos kokos. Neviens nezina, ko viņi ar tiem dara. Jādomā, aprij viņus. Ak, kaptein, mēs baidāmies no pirātiem, bet sarkanie gorillas daudz bīstamāki!»
No nesakarīgā Salu stāsta ceļotāji saprata, ka runa ir par mērkaķu sugu, kas zvērnīcu būros šķiet diezgan miermīlīgi, bet lai nedod Dievs sastapties ar viņiem dzimtenes mežos — Sumatras un Borneo salās.
Nākošajā rītā ceļotāji devās ceļā diezgan vēlu, kad saule bija izklīdinājusi biezo miglu ielejā. Viņi devās uz rietumiem.
Naktī un no rīta viņi apspriedās, vai iet taisni caur mežu, jeb mēģināt to apiet. Jautājums izšķīrās pats. Kad izklīda migla, ceļotāji redzēja, ka ieleja ir tik plaša un nav nekādas iespējas to apiet, tas nozīmētu ceļojumu pagarināt par vairākām dienām.
Kapteinis tomēr domāja, ka Salu briesmas pārspīlē.
Vairāk par gorillām nedomādami, ceļinieki devās uz priekšu, cerēdami pievakarē sasniegt otro kalnu grēdu.
Nākošajā dienā viņi gāja pa līdzenumu. Ceļš kļuva daudz grūtāks Nebija viegli virzīties uz priekšu arī kalnos, bet kalnu nogāzes bija apaugušas ar samērā retiem kokiem. Līdzenumā bija citādi. Vīteņaugi kā necaurejama siena apvija resnos koku stumbrus un zarus visos virzienos. Lai tiktu uz priekšu starp liānām un zariem, brīžiem bija jālieto Mertaga cirvis un Salu duncis. Tas visu kavēja. Otrs šķērslis ceļā bija bambusu puduri, kas dažās vietās bija tik biezi, ka pat čūska nevarētu izlīst tiem cauri.
Viena tāda bambusu birzs bija gandrīz kilometru plata. Ceļotāji nostrādāja trīs stundas, kamēr tika cauri šim biezoknim. Nezinādami tās garumu, viņi neuzdrošinājās mēģināt to apiet: bija iespējams, ka būtu jāiet desmit, divdesmit kilometru. Gadās, ka tādas bambusu audzes gar kāda strauta krastu stiepjas ļoti tālu.
Indijas arhipelāgā sastopamas vairākas stiebraugu sugas, kas, neievērojot diezgan lielo atšķirību lielumā un ārējā izskatā, pazīstamas ar kopēju nosaukumu — bambuss. Iedzimtie no bambusa pagatavo visus mājas piederumus. Sinī ziņā bambuss ir tikpat derīgs kā Dienvidamerikas palma Amazones ielejās.
Iedzimtie no bambusa pagatavo savas būdas, laivas, krūzes, mucas, pudeles. Visu no šī lietderīgā koka pagatavojamo priekšmetu uzskaitīšana aizņemtu vairākas lappuses.
Milzīgu, pretīgu, tarantulam līdzīgu zirnekļu tīkli sevišķi kaitināja Mertagu. So zirnekļu tīkli bija visur, nolaidās no koku zariem kā žūšanai izlikti zvejnieku tīkli vai moskītu aizsargtīkli. Starp tādiem zirnekļu tīkliem bija jāiet vairāki desmiti metru. Zirnekļu tīkli tinās ap kaklu un apsedza kā ar vati vai aitas vilnu visu apģērbu.