Pēc īsām pārdomām kapteinis deva zīmi galdniekam.
«Mertag,» klusu viņš teica, pūlēdamies nepievērst citu uzmanību, «līķi ilgāk laivā turēt nevar. Nelaiķis bija īsts jūrnieks, apglabāsim viņu tā, kā glabā jūrniekus!»
«Jums taisnība, kaptein,» atbildēja īrs, «viņš bija īsts jūrnieks. Tā mēs sviežam pār bortu devīto! Neskaitot mūs trīs, bērnus un malajieti, visu l^>mandu piemeklējis tas pats liktenis. Ja arī jūs, kaptein, vairs nebūtu dzīvs un vesels, tad es teiktu, ka labi ļaudis acīmredzot Dievam ir vajadzīgi. Lūk, šis melnīksnējais, jādomā, pārdzīvos mūs visus…»
Sie neuzmanīgie vārdi nobaidīja kapteini, kas baidījās ne tik daudz malajieša, kā ārprātīgā matroža dēļ, kas par laimi nebija sapratis un dzirdējis viņu sarunu.
«Ņemiet viņu aiz pleciem, es ņemšu aiz kājām,» viņš pārtrauca Mertagu, tanī pat laikā mādams, lai viņš klusētu. «Nolaidīsim uzmanīgi viņu jūrā, lai nelīgotos laiva. Salu, sēdi mierīgs, mums tava palīdzība nav vajadzīga,» viņš griezās pie malajieša, vienīgi viņam saprotamā malajiešu valodā.
Kapteinis pavēlēja Salu nekustēties, lai neizsauktu matroža ārprāta lēkmi.
Malajietis piekrītoši tikai piemiedza acis un palika vienaldzīgi sēžam.
Kapteinis un galdnieks bez trokšņa piecēlās un pacēla līķi. Kaut arī viņi bija novājējuši, līķis viņiem nelikās smags; viņš bija izžuvis kā skelets. Apstājušies pie laivas malas, mēmā lūgšanā viņi pacēla acis pret debesīm, īrs dievbijīgi pārmeta krustu. Tad viņi atkal paņēma mirušo biedru un lēni nolaida viņu ūdenī.
Jūras virsma tikai mazliet ieviļņojās.
Kaut arī kritiena troksnis bija ļoti kluss, tas tomēr iztraucēja matrozi, kura uzmanību gribēja novērst. Viņš piecēlās, un viņa spalgais kliedziens atskanēja tālu virs dusošās jūras.
Viņš ar negaidītu lēcienu metās uz to vietu, no kuras iesvieda līķi, un izstiepa roku, it kā gatavodamies lēkt jūrā.
Bet viņu aizturēja šausmīga aina. Lēni šūpodamies, līķis grima dibenā. Matroža zilā blūze palika arvien bālāka. Bet, lūk, no tumšā okeāna dziļumiem iznira briesmonis — haizivs ar āmurveidīgu galvu. Acis drausmīgi mirdzēja divos iedobumos, kas zivij aizstāja vaigus. Dzīvnieks peldēja tieši uz līķi. Pēkšņi virs viļņiem izšļāca zils pērļu lietus. Sinī ūdens stabā pazuda viss, arī zivs un mironis. Caur šo varavīksnes krāsās vizošo mākoni pazibēja kaut kāda fosforiska, zibenim līdzīga gaisma. Jūras virsma saputojās. Tad viss palika klusu.
Tas viss notika minūtes laikā, tomēr skats bija drausmīgs.
Kad migla izklīda, viņi ielūkojās jūras skaidrajā dziļumā, bet tur nekas nebija redzams. Matroža līķis, aiz-, rauts kādā zemūdens aizā, bija pazudis.
ALBATROSS
Briesmīgais skats dziji satrieca kapteini un īru. Pat bērni izbrīnā raudzījās pārliekušies pār bortu. Vienaldzīgais malajietis, kaut arī bija pieradis pie asiņainām drāmām, nodrebēja. Beidzot visi apsēdās savās vietās, tikai vājprātīgais matrozis palika stāvot un turpināja raudzīties jūrā. Likās, ka viņa skatiens grib iespiesties noslēpumainā okeāna dziļumos. Vērojot nelaimīgā pozu, izzuda beidzamās šaubas par viņa ārprātu.
Pēkšņi atskanēja žēls kliedziens, ārprātīgais uzlēca uz sola un izskatījās pēc cilvēka, kas taisās mesties ūdenī. Viņa nodoms bija acīm redzams. Kapteinis, Mertags un malajietis steidzās viņu aizturēt, bet bija par vēlu. Liktenīgais lēciens jau bija noticis.
Juzdamies vāji un nespēcīgi, neviens neuzdrošinājās mesties ūdenī un mēģināt glābt nelaimīgo.
Tāds mēģinājums droši vien būtu velts. Un ārprātīgais varēja ieraut dzelmē arī otru upuri.
Sī doma aizturēja visus no bīstamā soļa. Viņi visi gaidīja brīdi, kad jūrā ielēkušais parādīsies virs ūdens līmeņa.
Viņš uzpeldēja, bet diezgan lielā atstatumā. Sacēlās vējš un aiznesa laivu tālāk. Kad matroža galva parādījās virs ūdens, laiva bija ap simt piecdesmit metru attālumā no viņa. Tomēr bija iespējams saskatīt viņa seju. Kā uz burvja mājienu slīcēja seja bija pārvērtusies.
Bezprāta vietā bija saskatāmas bailes, pat šausmas.
Aukstais ūdens bija ietekmējis ārprātīgā sakarsētās smadzenes, un notika reakcija. Izmisums, kas bija dzirdams viņa kliedzienos dēļ palīdzības, liecināja, ka viņš labi saprot briesmas, kas viņam draud. Mertags un malajietis metās pie airiem, un kapteinis satvēra stūri.
Laiva pagriezās uz otru pusi un tuvojās slīcējam, kas peldēja laivai pretim tik ātri, cik vien to atļāva viņa vājie spēki.
Varēja cerēt, ka izdosies matrozi izglābt. Tikai haizivis varēja viņam uzbrukt. Laivas tuvumā bija manāma tikai viena haizivs, bet tā tikko dabūja laupījumu, un bija maz ticams, ka viņa tūlīt meklēs citu. Tā, nevērojot airētāju fizisko vājumu un grūtības, airējot pret vēju, laiva lēni, bet noteikti tuvojās slīcējam.
Puse no atstatuma jau bija nobraukta. Atlika nobraukt vēl pusi kabeļgaruma un matrozis, kas izmisumā cīnījās ar viļņiem, būtu glābts. Neredzēja ne briesmīgās haizivs, ne kādas citas milzu zivs. Tikai augstu gaisā lidoja milzu putns; spriežot pēc līkā knābja un kā asmens saliektiem spārniem, tas bija albatross jeb vētrasputns.
Albatrosi sastopami Indijas okeāna salās. Viņš ir gandrīz tikpat liels kā Dienvidamerikas kondors un daudz lielāks par ērgli.
Airētāji gan paskatījās uz putnu, tomēr visa viņu uzmanība bija pievērsta haizivij, un viņi raudzījās jūrā, pūlēdamies ieskatīties tās zilajā dziļumā.