Dažreiz no šiem tīkliem bija grūti atraisīties. Bieži ceļotāji redzēja šo nepatīkamo tīklu audēju, milzīgu, riebīgu zirnekli, kas, cilvēkiem tuvojoties, bailīgi aizbēga. Varbūt viņš pirmo reizi cilvēkus redzēja. ļ
Bet ar to visas grūtības vēl nebeidzās. Ceļotājiem bieži vajadzēja iet pār plašiem, mikliem līdzenumiem, vietām apaugušiem ar lieliem kokiem, līdzenumi vietām pārvērtās īstos purvos ar nelieliem ezeriņiem vidū. Bija jābrien pa šķidriem dubļiem jeb brūno purva rāvu. Tas bija vēl nepatīkamāk tālab, ka brīžiem zem koku tumšajām velvēm varēja ieraudzīt milzīgās ūdens ķirzakas, gandrīz kroko- dila lielumā. Cilvēkiem tuvojoties, milzu ķirzakas negribot gāja projām, it kā pārdomājot, vai vērts griezt ceļu.
Dažreiz kapteinim un Salu vajadzēja nest Helēnu uz > rokām, jo meitenei trūka spēka iet pa šo muklāju.
Henrijs pacieta nogurumu kā īsts vīrietis.
«Ja nebūtu purvu un lielo zirnekļu,» teica Helēna, «mūsu pastaiga būtu pat patīkama.»
Tēvs smaidīja, bet Mertags rūca.
«Pastaiga!» viņš iesaucās. «Neko teikt, pastaiga!»
Un beidzot zem biezās lapotnes valdīja mūžīga puskrēsla. Pat saule, vienīgais mūsu draugu ceļvadonis, nebija redzama. Tikai pēc saules stāvokļa viņi varēja noteikt, kādā virzienā doties. Tāpēc viņi priecājās pat par purviem. Taisnība, tiem vajadzēja apiet apkārt, tomēr bija redzamas debesis un saule, kas palīdzēja noteikt ceļa virzienu.
Pusdienās saule uz meridiāna saules pulkstenī nerāda ēnas un tālab nevar būt par virziena noteicēju; bet ilgais gājiens caur bambusu biezokņiem un purviem ceļiniekus bija ta nogurdinājis, ka pa dienas vidu viņi nolēma atpūsties. _ -
Vakarā viņi atkal devās tālāk. Viņiem gribējās nokļūt līdz ezeram, ko viņi redzēja no kalna galotnes. Šķita, ka ezers atrodas taisni pusceļā starp abām kalnu grēdām un tā krastos būtu patīkami atpūsties. Dodamies ceļā, draugi cerēja sasniegt ezera krastu pēc dažām stundām, bet katrā ziņā ne vēlāk par saules rietu, bet sasniedza to tikai trešās dienas vakarā. Viņi bija briesmīgi noguruši. Viņu drēbes bija saplosītas un dubļiem notašķītas. Ja Henrijam un Helēnai būtu vienkāršas kurpes, bet nevis augstie mednieku zābaki, viņiem jau sen būtu basas kājas. Par laimi apavi visiem ceļotājiem bija labi.
Sasnieguši ezera krastu, viņi nokrita uz kailas zemes un, aizmirsdami, ka kādam jāpaliek sardzē, aizmiga ciešā miegā.
SARKANAIS GORILLA
No rīta viņi pamodās vēlu un iekūra ugunskuru. Viņi Izvārīja dažus šķiņķa gabaliņus. Viens šķiņķis bija jau apēsts, un tā kā ceļojums jau ilga divas nedēļas, tad arī otrs tuvojās beigām.
Tika nolemts kādu laiku palikt ezera krastā, lai atpūstos un papildinātu pārtikas krājumus.
Salu pārbaudīja savu dunci un bultas, kapteinis — savu bisi, lielais zivju zvejas mīlētājs namdaris sagatavoja makšķeres un āķus, cerēdams, ka ezerā zivis kodīsies labāk nekā upē.
Salu un kapteinis aizgāja uz mežu, bet Mertags uz ezera krastu. Henrijs un Helēna palika zem koka, kur bija pavadījuši nakti. Liels stārķis, gandrīz tikpat liels kā Henrijs, nolaidās pie ezera, un zēns nenoturējās, nesatvēris tēva bisi. Henrijs gribēja nošaut purva putnu un atstāja Helēnu zem koka vienu.
Slēpdamies aiz niedrēm, jaunais mednieks nemanīts tuvojās putnam, kad pēkšņi atskanēja Helēnas kliedziens, no kā asinis sastinga viņa dzīslās.
Ātri apgriezies, viņš tūlīt ieraudzīja meitenes izmisuma kliedzienu iemeslu. Pie viņas stāvēja briesmīga izskata cilvēks. Ne sapņos, ne nomodā Henrijs nebija redzējis tik pretīgu cilvēku, kas, drusku salīcis, stāvēja netālu no Helēnas.
Ja viņš būtu izstiepies, viņš būtu daudz garāks par parastu cilvēku. Viņam bija milzīga galva, briesmīgi plati pleci, spalvainas krūtis un nesamērīgi garas rokas.
Abus bērnus tik daudz nenobiedēja viņa milzīgais augums, kā šīs būtnes ar cilvēka seju kopējais briesmīgais izskats.
Visa viņa miesa bija segta ar biezu, cietu, sarkanu vilnu. Ar tādu pat vilnu, tikai mīkstāku un gaišāku, bija apaugusi arī seja.
Henrijs tūlīt saprata, ka šis briesmonis nav nekas cits kā orangutans jeb sarkanais gorilla, par ko stāstīja Salu.
Atcerēdamies Salu stāstu, Henrijs bailēs drebēja. Gorilla tomēr vispirms apdraudēja Helēnu, no kuras viņš bija tikai dažus soļus. Brāļa pirmās domas bija doties pie cilvēkveidīgā mērkaķa un lādiņu iešaut viņam galvā.
Helēna, pašaizsardzības instinkta vadīta, noslēpās ai2 j koka un pārstāja kliegt.
Dzīvnieks neizrādīja nekādu tieksmi viņai sekot. Drīzāk likās, ka viņš dodas uz ezera krastu. Tamdēļ Henrijs nolēma nogaidīt un nešaut, kamēr mērkaķis neizrādīs naidīgu nodomu.
Salu stāstīja, ka gorillas reti uzbrūkot cilvēkiem, ja viņus neaiztiekot. Gorillas kļūst briesmīgi tikai tai laikā, kad mātītēm ir bērni. Tad mērkaķi vajā cilvēkus un dzīvniekus, kas tuvojās viņu mītnei. Ievainots gorilla izrāda ārkārtīgu pretestību.
To atcerēdamies, Henrijs nolaida bisi un notupās garajā zālē uz ceļiem, tā ka viņš gandrīz nemaz nebija redzams.
Drīz viņš pārliecinājās, ka rīkojies prātīgi. Gorilla nemaz nebija ievērojis bērnu klātbūtni. Viņš mierīgi gāja uz ezera krastu, attālinādamies no Helēnas un Henrija. Acīmredzot mērkaķi vilināja lilijveidīgs augst kura treknie stiebri peldēja virs ūdens pie paša krasta.
Salu bija stāstījis, ka gorillas pārtiekot no augļiem, bet, ja to nav, tad no ūdens augu lapām un stiebriem, kuru tropiskās joslas ezeros ir pietiekoši daudz,
Acīmredzot arī šis spalvainais džentlmenis bija atnā? cis pēc zāles, kas viņam garšoja.