Gorilla līdz ceļiem iebrida ūdenī, sameklēja ar savām garajām rokām ūdens zāļu kušķi un, atplētis savff milzīgo rīkli, sāka trokšņaini gremot augu lapas, stiebrus un ziedus.
Redzēdams gorillas tik miermīlīgo garastāvokli un cerēdams, ka tas nemainīsies, Henrijs iznāca no paslēptuves, steidzās pie māsas, to apskāva un skūpstīdams pūlējās aizdzīt no viņas sejas pārdzīvoto baiļu pēdas.
VĒL DRAUD BRIESMAS
Bet gorilla bija tuvu, un Henrijs labi saprata, ka viņiem abiem ar Helēnu vēl draud briesmas.
Mērkaķis tiešām šķita iegrimis ,savā darbā un mierīgi ēda ūdensaugus, bet katru brīdi viņš varēja pārtraukt savu mielastu un uzbrukt bērniem. Ko lai dara? Skriet uz mežu
un mēģināt uzmeklēt tēvu un Salu? Bet tas varēja stāvokli pasliktināt: mežā viņi varēja aizmaldīties un atkal sastapt šo pašu gorillu, no kā tad būs grūti izvairīties.
Bērni nebija arī ievērojuši, kādā virzienā aizgāja Mertags un tālab nevarēja skriet pie viņa.
Viņiem šķita prātīgāk palikt turpat, kur viņi atradās.
Viņi neuzdrošinājās saukt palīgus, jo baidījās, ka orangutāns viņus dzirdēs un skries šurp.
Un kliegt stiprāk, kā kliedza Helēna, nebija iespējams, bet mednieki viņas kliedzienu tomēr nebija dzirdējuši. Viņi laikam bija aizgājuši ļoti tālu. Un bērni palika savā slēptuvē, vērodami gorillu un gaidīdami, kad atgriezīsies tēvs, Mertags vai Salu.
Henrijs kopā ar māsu noslēpās aiz koka. Cieši turēdami viens otra roku, bērni stāvēja klusēdami un caur vīteņu orhidejas zariem sekoja visām mērkaķa kustībām.
Ja briesmas nebūtu tik tuvu, bērniem būtu ļoti interesanti redzēt, kā šis milzīgais, cilvēkam līdzīgais mērkaķis ar savām garajām, muskuļainajām rokām plūca ūdens augus un ar baudu tos ēda. Laiku pa laikam gorilla paspēra ūdenī dažus soļus un plūca tālāk augošās ūdenszāles, kas šķita viņam garšīgākas.
Ja bērniem nedraudētu briesmas, viņi šo skatu vērotu ar vēl lielāku interesi. Uzmanīgi viņi uztvēra katru mazāko troksni, cerēdami, ka atgriezīsies kāds no pārējiem ceļotājiem.
Laiks pagāja, bet neviens nenāca, un mežā nekas nebija dzirdams — ne cilvēku balsis, ne ievainota putna kliedziens, kas ziņotu par mednieku atgriešanos.
Bet gorilla acīmredzot būs paēdis un drīz atgriezīsies uz savu midzeni mežā.
Bet kur atradās šis midzenis? Vai tanī kokā, zem kura atradās bērni, vai citur? Varbūt tālāk, meža biezoknī? Bērni to nezināja, viņi tikai zināja, ka tuvojas izšķirošais brīdis.
Domās viņi nodrebēja par iespēju atrasties šī briesmīgā dzīvnieka priekšā, kas tos varēja satvert savos spalvainajos apkampienos. Kā no viņa izglābties? Ja gorilla viņus atradīs, viņš tos saplosīs.
Lai gābtu māsas dzīvību, Henrijs nolēma upurēt sevi.
«Mīļā māsa,» viņš teica, satverdams bisi, «ja mērkaķis nāks šurp, ļauj man rīkoties. Paej drusku tālāk, kad es šaušu. Lai nekļūdītos, es šaušu tieši virsū. Ja es nošaušu garām, būs vēl sliktāk. Ja es nenošaušu gorillu ar pirmo šāvienu, tu par mani nerūpējies, bet noslēpies pati un gaidi, kamēr atskries Salu vai tēvs.»
«Mīļais, mīļais Henrij! Es tevi nekad neatstāšu briesmās vienu. Ja tu nomirsi, es gribu mirt ar tevī!» Helēna atbildēja.
«Tā tas nav, Helēn. Mērkaķis mani nenonāvēs. Es taču skrienu ātrāk kā viņš. Mēs abi varētu aizbēgt no viņa, ja zinātu, kur skriet. Tu tikai klausi un paļaujies uz mani.»
Henrijs pūlējās pārliecināt māsu, lai viņa mērkaķa uzbrukuma gadījumā bēgtu. Helēna ar asarām acīs teica, ka neatstās brāli. Kamēr viņi strīdējās, mērkaķis izdarīja kustību, kas pievērsa viņu uzmanību.
Gorilla neizrādīja tieksmi bēgt. Viņš tikai izbrīnā un dusmās nodrebēja, tad sāka rūkt un līdzīgi buldogam aizsmakuši riet.
Viņš neizslējās taisns, kā tādos gadījumos dara cilvēki, bet tūlīt nometās četrrāpus un līdzinājās dzīvniekam. Vaigus dusmīgi piepūtis, acīm zibsnīdams, viņš atvēra milzīgo rīkli un, parādīdams divas rindas baltu mirdzošu zobu, sāka it kā gaidīt labi pazīstamu ienaidnieku, no kā viņš nebaidījās.
Patiesi, no kāda dzīvnieka gan lai viņš baidītos? Vai Borneo salā bija kāds divkājainais, četrkājainais vai rāpulis, kas varētu viņu uzvarēt? Gorillas ir briesmīgi stipri.
Salu apgalvoja, ka neviena dzīva radība nevarētu tikt galā ar šo mērkaķi.
Ienaidnieks netuvojās no meža puses, bet gan no ezera, un bērni drīz ieraudzīja to, kas tā sadusmoja gorillu.
Tas bija milzīgs krokodils, kādu viņi vēl nebija redzējuši.
Masā, kas tuvojās starp ūdenszālēm, izsaukdama gorillas uztrauktos kliedzienus, bērni pazina gaviālu, Aus- trumindijas ezeru un upju briesmīgo krokodilu.
NEREDZĒTS SKATS
Gaviāls bija jau pavisam tuvu ūdenī stāvošajam oran- gutanam, kad bērni viņu ieraudzīja.
Viņi domāja, ka mērkaķis aizmuks no briesmīgā ienaidnieka. Viņš patiesi sāka atkāpties, bet, nonācis pie krasta, apstājās un varonīgi gaidīja savu ienaidnieku.
Salu bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka gorilla nebaidās ne no viena zvēra ne mežā, ne ūdenī. Gaviāls ir viens no briesmīgākajiem dzīvniekiem, bet mērkaķis neizrādīja ne mazākās bailes.
Ja gorilla baidītos, viņam viegli būtu noslēpties mežā, kokos. Ja viņš atkāptos pat drusku tālāk no krasta, abinieks viņam nesekotu un nekāda sadursme nenotiktu. Bet gorilla nebēga, bet, sēdēdams uz krasta, aizsmacis rēja un gaidīja krokodilu. Tanī pašā laikā viņš ar priekšējām ķepām rāva zāli, niedres un meta krokodilam tieši rīklē, it kā izaicinādams viņu uz cīņu.