Tātad šaut būtu velti un bīstami. Atlika viens — cerēt uz Dieva palīdzību. Atcerēdamies, no cik nelaimēm viņu un viņa biedrus Dievs pasargājis, Henrijs nolēma arī nākotnē paļauties uz viņu. Turēdams vienā rokā bisi, ar otru Henrijs apskāva Helēnu un sāka čukstēt viņai mierinošus vārdus. Arī Helēna pacietīgi gaidīja Visaugstākā palīdzību.
Bērnu dziļajai ticībai bija uzlikts liels pārbaudījums.
Beidzot gorillam bija apnicis skatīties mirstošā ienaidnieka krampjos, tas devās uz mežu. Tuvojās Henrijam un
Helēnai liktenīgais brīdis. Uz kuru pusi pagriezīsies gorilla?
Viņi nebija vēl paspējuši to apdomāt, kad gorilla saka nākt tieši uz to koku, zem kura viņi stāvēja.
«Mēs esam pazuduši!» iesaucās Henrijs un tūlīt nožēloja sacīto, redzēdams iespaidu, kādu viņa izsauciens atstāja uz Helēnu, kurai bija nepieciešams gtb^lsts nevis vilšanās.
Bet pateikts vārds paliek pateikts. Henrijs nezināja, ko uzsākt. Briesmonis neveiklā, bet diezgan ātrā gaitā tuvojās vietai, kur atradās bērni. No nesenās cīņas ar gaviālu viņš vēl bija ļoti satraukts.
Gorilla nevarēja bērnus redzēt.
Viņi bija noslēpušies aiz koka orhideju lapās, tomēr mērkaķis nevarēja paiet garām, viņus neieraudzījis.
Gorilla nāca tieši uz koku, it kā būtu nodomājis uzrāpties tanī. Henrijs domāja, vai nebūtu labāk mēģināt ar Helēnu bēgt un nožēloja, ka nav izdarījuši to agrāk. Aizmaldīties mežā tagad viņam šķita mazāk bīstami, kā nokļūt gorillas apkampienos.
Bet bēgt bija par vēlu. Vientuļais koks atradās atklāta laukuma vidū, un, ja viņi sāktu skriet, mērkaķis viņus katrā ziņā ieraudzītu un notvertu.
Taisnība, netālu atradās otrs koks, bet pārskriet pie tā, gorillam nemanot, bija neiespējami. Atlika divas izejas: vai nu bēgt vai slēpties aiz tā koka stumbra, zem kura viņi stāvēja. Viņi nolēma slēpties un, saņēmuši viens otra roku, piespiedās koka stumbram.
Lai ienaidnieks neieraudzītu, viņi vairs nelūkojās pat caur orhideju lapām, lai sekotu gorillas kustībām.
Varbūt viņiem laimēsies, un mērkaķis aizies mežā, viņus neievērojis. Katram gadījumam Henrijs turēja bisi gatavībā, nolēmis cīnīties līdz beidzamam asins pilienarn un ielaist šāvienu tieši briesmoņa galvaskausā.
Brālis un māsa baidījās elpot. Viņi dzirdēja, kā sita viņu sirdis.
Gaidīt bija īstas mokas. Un dzīvnieks kā par spīti vēl kavējās.
Kaut arī tas bija ļoti bīstami, Henrijs gribēja paskatīties; te pēkšņi bija dzirdama nagu skrāpēšanās gar koka mizu vispirms zemāk, tad drusku augstāk: gorilla rāpās kokā.
Henrijs par to sāka gandrīz priecāties. Mērkaķis varēja uzrāpties kokā, caur biezajiem zariem un liānām brāli un māsu neievērojis, bet, kad viņš būs augšā, bērni no savas paslēptuves paklusām varēs aizbēgt.
Henrija cerības tomēr nepiepildījās, un cerētā glābiņa vietā nāca jaunas briesmas. Ļaunās katastrofas netiešs vaininieks bija Mertags.
Atgriezdamies no zivju zvejas, Mertags uzdūrās ezera krastā gulošajam gaviālam. Kaut gan rāpulis vairs nevarēja nokļūt līdz ūdenim, viņš tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Laiku pa laikam viņš vēl joprojām krampjaini sarāvās.
Iram bailēs sažņaudzās sirds, kad viņš ieraudzīja gaviālu, bet neredzēja bērnus.
Vislabāk būtu bijis klusēt. Tomēr īrs, pēkšņi ieraudzījis kokā gorillu, iedomājās, ka spalvainais briesmonis bērnus nonāvējis un varbūt pat aprijis. Viņš izmisis iekliedzās.
Izdzirduši kliedzienu un domādami, ka viņi glābti, bērni izskrēja no paslēptuves. Kā dēmons gorilla pazib- snīja savas briesmīgās acis. Viņš vēl nebija augstu. Mertaga bļāviens piespieda viņu apstāties. Karādamies kokā, viņš ieraudzīja bērnus. Gorilla saniknojās no jauna, sāka riet, nolēca no koka un metās pie Helēnas, kas viņam bija tuvāk nekā Henrijs.
Mertags steidzās palīgā, bet Henrijs notēmēja un gaidīja izdevīgu brīdi, kad varēs šaut, neskarot māsu. Viņš izšāva, bet vecā kramenīca negāja vaļā.
Tad zēns satvēra bisi aiz stobra, un, rīkodamies ar to kā ar nūju, sāka sist briesmonim pa galvu. Tam tomēr nebija panākumu, jo šķita, it kā zēns dauzītu koka stumbru.
Sitieni bira viens pēc otra uz gorillas spalvainās, sarkanās galvas. Tad viņš ar savām garajām rokām ātri satvēra Helēnu un, cieši saspiedis viņas krūtis, atkal sāka rāpties kokā.
Henrijs velti raudāja un kliedza, māsai palīdzēt viņš nevarēja. Mertags vēl nepaspēja atskriet līdz katastrofas vietai. Henrijs ieķērās gorillas kājās, kas pacēla viņu dažas pēdas augstu, tad gorilla ar asu kustību viņu nokratīja, tā ka viņš gandrīz bez samaņas nokrita zemē.
Atžilbis Henrijs piecēlās un raudzījās augšup. Tikai mirkli viņš bija zaudējis samaņu, bet šai laikā viņš kā sapnī bija dzirdējis Helēnas raudas. Ar vienu roku pie- kļāvis sev meiteni, orangutans turpināja kāpt arvien augstāk un augstāk.
Henrijs bija izmisis.
Ne mazāk satraukts bija arī Mertags, kas Helēnu mīlēja kā savu meitu.
Viņi bija pārliecināti, ka gorilla nelaimīgo meiteni saplosīs'vai nu ar nagiem, vai saviem briesmīgajiem, dzeltenajiem zobiem un nometīs no koka galotnes zemē.
Ko viņi izjuta, nekustīgi stāvēdami ,un gaidīdami beigas, nav aprakstāms.
Izdzirduši Helēnas, Henrija un Mertaga kliedzienus, beidzot atskrēja kapteinis un Salu, tomēr arī viņi neko nevarēja līdzēt. Tikai tagad zem koka stāvēja nevis divi, bet četri cilvēki, kas ar šausmām vēroja briesmīgo skatu.