Lapotnē mērkaķi vēl varēja saskatīt, bet kapteinis saprata, ka te viņa šautene bezspēcīga. To pašu domāja arī Salu, raudzīdamies savās bultās. Protams, varēja iešaut gorillam lodi pierē jeb ievainot viņu ar saindētu bultu; bet vai tas nenozīmēja pazudināt Helēnu? Meitene vēl bija dzīva, acīmredzot pat neievainota. Viņa vēl kliedza un mēģināja izrauties no viņu savos apkampienos žņaudzošā dzīvnieka rokām.
Tātad ne kapteinis, ne Salu neuzdrošinājās šaut, baidīdamies pasliktināt Helēnas stāvokli. Ievainotam gorillam līdz ar savu upuri būtu jākrīt no trīsdesmit metru liela augstuma, vai arī jāpalaiž Helēna vaļā. Kā vienā, tā otrā gadījumā Helēnai draudēja nāve. Tēvam būtu šausmīgi redzēt līdz nāvei sasitušos meitu.
Kapteinis sastinga mēmās šausmās. Tāpat sarūgtināti bija arī viņa ceļabiedri.
Pēkšņi mērkaķis pārlēca no stumbra uz resnu zaru, kas savijās ar otra koka zariem.
Nebija šaubu, ka, pāriedams no viena koka uz otru, gorilla gribēja pazust mežā. Kapteinis, Salu un Mertags viņam sekoja. Gorilla atkāpās ar vāveres ātrumu, satverdams zarus un pievilkdamies klāt. Ar vienu roku viņš turpināja piekļaut sev meiteni, ar kājām un otru roku viņš tvēra zarus.
Lecot no koka uz koku, neizlaižot dārgo nastu no rokām, gorilla nonāca līdz meža vidum. Nelaimīgais tēvs un Henrijs sekoja viņam ar bisēm rokās. Kapteinis neuzdrošinājās šaut, bet Henrija bise nesprāga. Veltas bija arī Salu bultas.
Atri un veikli mērkaķis pa kokiem virzījās uz priekšu. Cilvēki nebija spējīgi viņu apturēt, bet tomēr cerēja, ka var nākt gadījums, kas palīdzēs izglābt meiteni no briesmīgā laupītāja rokām.
Savas bezspēcības apziņa pamodina cilvēkā ticību Dievam.
«Dievs! Sargi manu meitu, manu mīļo Helēnu!» nesakarīgi atkārtoja nelaimīgais tēvs.
NEGAIDĪTS ŠĶĒRSLIS
Acīmredzot nasta nemaz neapgrūtināja no koka uz koku, no zara uz zaru lecošo gorillu. Dzīvnieks nepiegrieza vērību lejā skrejošajiem ļaudīm. Kā bija lemts beigties šim briesmīgajam skrējienam? Vajātāji to nezināja, bet instinkts lika viņiem skriet un cerība deva spēku.
Helēna pārstāja kliegt un raudāt. Vai tikai milzenis nebija viņu nožņaudzis savos apkampienos? Jeb viņa aiz bailēm bija zaudējusi samaņu?
Viņi iegāja tropiskā meža biezoknī. Biezā lapotne aizsedza debesis. Pār koku zariem smagi nokārās liānas.
Pakaļdzīšanās laikā viņi dažreiz iznāca laukumiņos; saules stari spiedās caur lapotni un deva iespēju saskatīt laupītāju un viņa gūstekni. Bet tas turpinājās īsu brīdi. Pateicoties savam ātrajam gaisa skrējienam, mērkaķis atkal pazuda no redzesloka. Uz brīdi pazibēja meitenes seja, viņas galviņa gulēja uz gorillas spalvainām krūtīm. Brīžiem pazibēja Helēnas gaišās bizes. Cik notālēm varēja spriest, meitene vēl bija dzīva.
Savāda lieta: mērkaķis nesa savu laupījumu ar lielu uzmanību, pat rūpību, kā kaut ko vērtīgu.
Nav vārdu, lai aprakstītu tēva un nabaga meitenes brāļa izjūtas; pēdējais nosodīja sevi tamdēļ, ka nebija māsu nosargājis.
Pirmajā mirklī bēdas nav izjūtamas tik asi. No sākuma kapteinis vēl cerēja uz kādu laimīgu gadījumu, cerēja, ka viņš panāks gorillu, un neizmisa. Bet pamazām izzuda katra cerība.
Mednieki sasniedza neliela ezera krastu. Ūdenī atmirdzēja caur lapām slīdošie saules stari.
Koki stāvēja ūdenī, diezgan lielā atstatumā viens no otra, bet viņu zari savijās kopā. Gorilla varēja mierīgi turpināt savu gaisa ceļojumu, bet sekotājiem bija jāpārtrauc pakaļdzīšanās.
Viņi apstājās ezera krastā un redzēja, ka dzīvnieks turpina savu ceļojumu, bet meitenes drēbes plīvoja starp zariem.
Drīz gorilla ar savu nastu izzuda no redzesloka. Bija tikai dzirdams, ka zari lūza zem viņa smaguma.
Kapteinis būtu nokritis, ja Mertags un Salu viņu neatbalstītu.
«Helēna! Mans bērns!» viņš raudāja. «Dievs, vai patiesi tu man viņu neatdosi?»
Izmisumā kapteinis dažas minūtes nebija spējīgs nekā uzsākt. Arī Henrijs nevarēja viņu nomierināt. Viņiem bija baigi, apzinoties, ka Helēnu aiznesis briesmonis, kaut kas vidējs starp cilvēku un mērkaķi, kas apvieno sevī visus pretīgos un ļaunos cilvēka un dzīvnieka instinktus.
Helēna varbūt jau bija mirusi. Gorilla viņu saplosīs, un no koka galotnes nometīs zemē vai aukstā, tumšā ezera ūdenī, kas viņu aprīs uz mūžiem.
Tādas drūmas ainas tēlojās kapteiņa un Henrija apziņā, kad viņi stāvēja zem tumšā lapu juma un domāja par Helēnas likteni.
Salu, kas labi pazina meža cilvēku ieražas, neprata atbildēt uz daudziem kapteiņa jautājumiem.
Bet viņš bija pārliecināts, ka gorilla meiteni neaprīs, jo viņš pārtiek vienīgi no augu barības.
Notikušais viņu pārsteidza. Viņam bija gadījies dzirdēt, ka gorilla saplosa cilvēkus, bet viņš nebija dzirdējis, ka mērkaķis nestu cilvēkus no zara uz zaru.
Gorillas nekad neuzbrūk cilvēkam. Gorilla, kas nolaupīja Helēnu, bija saniknots no iepriekšējās cīņas ar gaviālu. Mertaga kliedzieni atkal pamodināja viņa apklus- tošo niknumu un, ieraudzījis bērnu, viņš savu neseno ļaunumu neviļus pievērsa tam.
Salu bija dzirdējis, ka orangutani, tāpat kā cilvēki, dažreiz zaudē prātu, un notikumu ar Helēnu izskaidroja tieši ar mērkaķa bezprātu.
Neredzēdami iespēju tālāk sekot gorillam, mednieki stāvēja klusēdami. Viņi nevarēja pat parunāt. Tikai pa retam atskanēja atsevišķi izsaucieni.
Izmantodams šo klusumu, Salu vērīgi klausījās. Kāri viņš. uztvēra katru troksni, vēl vienmēr nezaudēdams cerību atklāt, kur noslēpies gorilla.
Viņš zināja, ka gorillas dzīvo ligzdās un domāja, ka ligzda atrodas kaut kur tuvumā. Ezers viņu vēl vairāk par to pārliecināja.
Gorillas savas ligzdas ierīko visur, kur viņus pārsteidz nakts tumsa vai negaiss un taisa tās ļoti ātri no zariem uz kāda koka zara. Bez šīm pagaidu mītnēm viņiem ir arī pastāvīgas mītnes, kaut kur virs ezera vai purva, kur cilvēks nevar piekļūt.