Savas ligzdas viņi ierīko nelielos kokos, mežu biezokņos. Baidīdamies no aukstuma, vēja, negaisa un vētras, viņi nekad neiekārtojas augstos kokos.
Zinādams gorillu paražas un īpatnības, Salu atzina, ka Helēnas nolaupītāja ligzdai jābūt tuvumā, un ka viņš to atradīs. Ja arī nepaspēs izglābt meiteni, tad mazākais atradīs viņas līķi.
Pamājis biedriem, lai klusē, Salu uztvēra mazāko mūža meža troksni. Visi pilnīgi apklusa. Tikai krūtīs stipri sitās sirdis.
Ilgi ftebija jāklausās. Pēc minūtēm piecām lūstošo zaru troksnis apklusā. Tā vietā sākās cits stiprs troksnis.
Rējieni, rūcieni, čuksti, klepus, smiekli un kaut kas līdzīgs bēfna raudām izskanēja mežonīgā, nejēdzīgā kon- cērtā.
Acīmredzot viena būtne nevarēja sacelt tādu troksni.
Ja šai koncertā ņēma dalību arī gorilla, tad viņš bija apstājies. Mazākais, tā domāja Salu.
«Lai slavēts Allahs!» viņš čukstēja. «Miass atgriezies savā mājoklī. Viņu apsveic viņa ģimene. Ja Helēna mirusi, mēs atradīsim viņas līķi, apglabāsim viņu un atriebsim!»
Tēvam bija grūti to dzirdēt.
«Mana nabaga meitene!» viņš iesaucās.
«Mana mīļā māsa!» vaidēja Henrijs. «Ak! Kamdēļ gorilla nenonāvēja labāk mani!»
«Nevajag izsamist, kaptein un mister Henrij; varbūt miš ir vel dzīva. Kamdēļ lai gorilla viņu nonāvē? Ceriet til Allahu, ko jūs, angļi, saucat par Dievu. Varbūt Viņš palīdzēs.»
Beidzamie vārdi tēvu mazliet uzmundrināja. Tātad visas cerības nav vēl zaudētas. Helēna varbūt ir dzīva, un viņi to izglābs.
«Žēlsirdīgais Dievs!» lūdza kapteinis. «Glāb viņu!»
Mertags dievbijīgi pārmeta krustu.
Henrijs nokrita ceļos un pacēla rokas pret debesīm. Šķita, visa viņa dvēsele tiecās augšup. Kāda lūgšana gan var būt izteiksmīgāka
KAPTEINIS UN SALU MEKLĒ HELĒNU
Kapteinim atgriezās enerģija. Viņš sāka pārbaudīt ezera dziļumu, meklēdams pāreju.
Izrādījās, ka pārbrist ezeru nav iespējams. Desmit soļus no krasta ūdens bija pāri jostas vietai, tālāk ezers bija dziļāks. Kapteinis atgriezās, bet no ūdens neizkāpa. Kliedzieni atskanēja no ezera vidus. Tagad tie palika drusku vājāki. Kliedzējas būtnes acīmredzot palika uz vietas kaut kur kokos vai uz zemes. Šķita, ka kliedzēji nav no zemes augstu, bet tas, pateicoties ūdenim, varēja būt arī dzirdes maldinājums. Bija dzirdama ari tāda kā bērna balss, bet tā nebija Helēnas, bet drīzāk kāda jaun- piedzimušļā balss. Salu šo falši ptzjna par maziņa oran- gutana balsi. Viņa pareģojums par ligzdu izrādījās pareizs, taču kapteinis nervozēja. Viņam gribējās ātrāk noteikt vietu, kur atrodas ligzda. Viņš it kā nojauta, ka Helēna ir dzīva un ka izdosies viņu glābt.
Ja viņa būs ievainota, viņu izārstēs.
Ezeru nevarēja pārbrist, bet to varēja pārpeldat, un kapteinis bija lielisks peldētājs. Kādreiz viļņos viņš bija nopeldējis veselu kilometru. Peldēt mierīgā ezerā un ēnā bija daudz vieglāk.
Viņš bija jau sagatavojies mesties ūdenī, kgd Salu uzlika roku uz viņa pleca.
«Jūs, kaptein, taisāties peldēt, bet aizmirstat paņemt līdzi ieročus,» teica uzticamais malajietis. «Es došos jums līdzi, bet paņemsim arī šauteni, bultas un loku. Kā tad mēs citādi pieveiksim gorillas?»
Vienlaicīgi šī doma pazibēja arī kapteinim.
«Tev taisnība, Salu. Šautene jāpaņem līdzi, bet kā lai to pasargā no ūdens? Plostu pagatavot nav laika.»
«Plosts nav vajadzīgs. Dodiet man šauteni. Es protu peldēt ar vienu roku.»
Kapteinis zināja, ka tā nav lielība. Malajietis peldēja tikpat labi kā mēs staigājam pa zemi. Veco loci varētu noslīcināt varbūt tikai tad, ja iemestu viņu ūdenī divdesmit jūdzes atstatu no krasta.
Kapteinis paklausīja Salu padomam, un viņi abi skrēja pēc ieročiem.
Kapteinis nosvieda vienu daļu drēbju, piesēja pie galvas pulvera kārbu un zobos paņēma dunci, bet šauteni iedeva Salu. Salu sagatavojās ātri: savos garajos, melnajos matos viņš ietina bultas, malajiešu duncis, no kā malajieši nekad nešķiras, bija piestiprināts pie jostas, kreisajā rokā viņš paņēma loku un kapteiņa šauteni.
Kapteinis un Salu nekavējoties metās ūdeni un klusēdami ātri peldēja uz ezera vidu. Henrijs un Mertags palika krastā. Irs slikti peldēja, bet zēns nevarētu pus jūdzi nopeldēt. Viņi abi līdz mērkaķim nenonāktu, un, ja arī nonāktu, tad būtu tik noguruši, ka vajadzības gadījumā kaujā nevarētu piedalīties. Kapteinim uzticamais Mertags un Henrijs, rūpēdamies par savas māsas likteni, tomēr gribēja peldēt, bet kapteinis viņus atturēja un pavēlēja gaidīt.
tā viņi palika krastā un sekoja peldētāju kustībām, no sirds viņiem novēlēdami panākumus.
Kapteinis un Salu peldēja lapu krēslā, kas saules starus nelaida cauri; viņi peldēja pa drūmo ezera virsmu.
Viņi pārdomāja, ko iesākt, kad sasniegs gorillu ligzdu. Būs labi, ja varēs izkāpt uz cietas zemes. Pretējā gadījumā bultas un šautene būtu lieka, čukstot viņi sarunājās, bet nerada atbildi uz līdzīgiēm jautājumiem.
Salu domāja, ka izdosies izrāpties no ūdens mazākais uz kāda koka zara un nonāvēt mērkaķi vai nu ar lodij vai bultu. Ūdens likās melns kā tinte. Tomēr peldētāji droši devās uz priekšu turp, kur atskanēja klusākas, bet skaidrākas ģorillu balsiš.
Troksnis bija pavisam citāds. Aso, aizsmakušo, rejošo trokšņu vietā bija dzirdams kaut kas līdzīgs sarunai ar dažādu intonāciju.
Beidzot viņi piepeldēja ligzdai apmēram simt metru tuvumā. Klusēdami viņi peldēja pa ezera tumšajiem ūdeņiem, meklēdami kādu zemu nčiiekušos zaru vai no ūdens izliekušos sakni, uz kuras varētu nostāties.