Atpūsties viņi varēja arī agrāk, bet atpūta nenāca prātā, pirms mērķis nebija sasniegts.
Viņi turpināja peldēt ar dubultu uzmanību, vērīgi apskatīdami ezera virsmu Pēkšņi viņus kaut kas apturēja. Tā izrādījās šaura zemes strēmele, kas tikai dažus centimetrus pacēlās virs ūdens. Peldētāji atsitās pret to ar krūtīm un izkāpa no ūdens, priecādamies, ka sajūt zerni zem kājām, cietu zemi. Izrādījās, ka viņi atrodas uz apmēram simt piecdesmit metrus lielas, kokiem apaugušas saliņas. Te auga galvenām kārtām Indijas vīģes koki un banāni. So koku vidū bija vecs koks ar daudziem atbalstiem, kas likās kā visu šo koku patriarhs. No tā biezā lapu juma arī atskanēja gorillas kliedzieni. Acīmredzot tur bija gorillas un viņa ģimenes mītne. Kapteinis paņēma šauteni, un, pavēlējis Salu sekot, uzmanīgi līda pie koka.
GORILLAS DZIMTA
Dažas minūtes vēlāk kapteinis un Salu bija jau zem koka. Tur valdīja dzija tumsa, kas radās no biezā lapojuma un īpatnējās horizontālas celtnes koku zaros.
Salu tūlīt pazina mērkaķa ligzdu, kādu tam bija gadījies redzēt Sumatrā. Vīģes koks nebija sevišķi augsts, un ligzda atradās ne augstāk par astoņiem metriem no zemes. Tas bija no zariem savīts un ar zāli apsegts neliels laukumiņš.
Tēva sirds sāpīgi sažņaudzās, kad viņam izdevās ieskatīties ligzdā. Tas, ko viņš redzēja, viņu saviļņoja līdz sirds dziļumam.
Viņa meita gulēja vaļējiem matiem. Viņas drēbes bija saplēstas. Helēna gulēja nekustīgi — it kā mirusi.
Ap viņu sēdēja trīs cilvēkveidīgas būtnes, kuru miesa bija klāta ar pinkainu sarkanu vilnu. Lielākais no viņiem bija kapteiņa meitas nolaupītājs. Blakus šim meža cilvēkam briesmonim sēdēja mātīte — viņa sieva. Trešais, mazais mērkaķis, bija viņu bērns. Viņa raudas bija galvenais ceļvedis peldētājiem, peldot pa ezeru. Noguris no cīņas ar krokodilu un skrējiena caur mežu, vecais tēviņš gulēja.
Mātīte brīžiem ņēma savu bērnu uz rokām, auklēja viņu, tad atkal laida zemē, un tas sāka draiskulīgi skraidīt ap gūstekni, ar nagiem un zobiem noraudams viņai apģērbu; tas viņam patika.
Nevarēdams ilgāk šo skatu paciest, kapteinis satvēra šauteni un ar pirmo lodi gribēja nošaut pašu bīstamāko ģimenes locekli — tēviņu.
Vēl moments, un lode būtu caururbusi gulošā milzeņa krūtis, bet Salu apturēja kapteini.
«Uzmanīgi, kaptein,» teica malajietis. «Šāviens tikai sacels troksni un pamodinās tēviņu agrāk nekā lode viņu nonāvēs. Manas jaindētās bultas ir drošākas. Tikai paskatieties!»
Salu bija taisnība. Kapteinis nolaida šauteni un palaida savā vietā Salu.
Ieskatījies ligzdā, Salu ātri aptvēra situāciju un par savas pirmās bultas mērķi izvēlējās tēviņu, tāpat kā brīdi atpakaļ to bija darījis kapteinis.
Viņš ielika bultu un izšāva. Bulta bez trokšņa pazibēja gaisā. Zjm koka valdošā pustumsā neviens neievēroja un nedzirdēja tās lidojumu, kas bija kluss kā sikspārņa lidojums.
Gorilla ierūcās un pakasīja vietu, kur trāpīja bulta, domādams, ka viņam iekodis moskīts vai aklais dundurs. Varbūt arī viņu pārsteidza tieviņā bulta, bet viņam nāca miegs, un viņš šai lietai nepiegrieza vērību. Viņš pat nemainīja savu pozu. Pēc dažām minūtēm sarkanais gorilla izstiepās laukumiņā, kur tik bieži bija atpūties, un mierīgi pārgāja no miega nāvē.
Otrā bulta pieveica mātīti. Būdama vājāka, viņa ātrāk padevās nāvīgās indes iespaidam. Nonāvējis tēvu un māti, Salu kopā ar kapteini iesteidzās laukumiņā.
Kapteinis nometās ceļos pie savas meitas un pielika ausi pie viņas krūtīm. Sirds vēl pukstēja! Helēna bija dzīvai
XXII * NESTUVES
«Dzīva! Paldies Dievam, dzīva!»
Tie bija pirmie vārdi, ko izdzirda Henrijs un Mertags no Salu. Helēna zaudēja samaņu tai brīdī, kad gorilla viņu nolaupīja un atguva to tikai tad, kad tēvs un malajietis viņu izglāba. Viņa neatcerējās nekā, kas pa šo laiku bija noticis.
Helēna tikai viegli bija saskrāpēta un mazliet sāpēja gorillas saspiestā roka. To visu stāstīja atpeldējušais Salu. Vajadzēja pagatavot plostu, lai pārvestu Helēnu no salas, un viņš bija atnācis pēc cirvja.
Ar namdara Mertaga palīdzību Salu no bambusa pagatavoja plostu un ielaida to ezerā. Ar airu palīdzību aizbrauca uz salu un pārveda dārgo kravu. Henrijs nevarēja sagaidīt plostu un peldēja māsai pretim.
Uzlēcis uz bambusa plosta, viņš strauji apskāva Helēnu. O! Tas bija pavisam cits skāviens nekā tas, ko Helēna sajuta mērkaķa spalvainajās rokās.
Pārdzīvotās bailes bija viņu stipri ietekmējušas vēl arvien viņa nevarēja attapties un jutās vāja. Kapteinis Redvuds nolēma, ka jāļauj viņai atpūsties un ka tālab viņi vairākas ^ienas paliks ezera krastā. Bet vieta, kur viņi atradās, bija mitra, drūma un atgādināja drausmīgo notikumu; kapteinim gribējās drīzāk pāriet uz citu vietu. Varētu pagatavot ērtas nestuves un nest tajās Helēnu, kā Javas salā un Japānā nes aristokrātes. Malajietis piedāvāja savus pakalpojumus, un kapteinis, turpinādams raudzīties meitā, klusu viņam pateicās.
Salu un Mertags sacirta bambusus, notīrīja šķēpvei- dīgās lapas un pagatavoja nestuves. Vajadzēja tikai pagatavot virs tām nojumi, kas pasargātu no lietus un saules; bet tā kā tropiskās zemēs šinī gada laikā lietus nelīst, un saules stari caur biezo meža jumu neiespīd, tad Salu uzdevums bija vienkāršāks — varēja iztikt ar vienkāršām nestuvēm.
Nestuves izklāja ar bambusu lapām un mīkstu kā pūkas kokvilnu, ko savāca no kokvilnas krūmiem.
Neseno gorillas gūstekni, kas pārdzīvoja tik drausmīgas briesmas savā gaisa ceļojumā, tagad nesa pa mežu kā mazu karalieni.