Saule vēl nebija norietējusi, kad viņi iznāca no meža. Rietošās saules stari apspīdēja bālo meitenes seju, kad viņu kopā ar nestuvēm nolika ezera krastā pie tā paša koka, kur norisa satraucošais notikums./
CEĻINIEKI DODAS TĀLĀK
Jaunība uzvar. Helēna ātri atveseļojās. Pēc ceļojuma sākumā pārciestajām briesmām bija vieglāk pārciest un pat aizmirst šo beidzamo nelaimi. Pārdzīvotās grūtības pārvērta meiteni par mazu, varonīgu sievieti.
Pēc trim dienām viņas spēki un enerģija atgriezās pilnībā. Ceļojumu varēja turpināt.
Lai nebūtu atkal jācieš bads, ceļotāji paņēma pārtiku līdzi.'
Medījot gorillas, kapteinis nebija izlietojis nevienu lādiņu, glabādams tos turpmākiem mērķiem. Salu bultas noderēja vēlreiz: viņš nošāva briedi, mežacūku un dažus putnus.
Mednieki bija atgriezušies ar medījumu, kad Henrija un Helēnas kliedzienu satraukti, viņi to nosvieda un steidzās pie bērniem. Kad briesmas bija pagājušas, viņi atcerējās medījumu. Salu un Mertags aizgāja un atnesa to ezera krastā. Helēnas dēj ceļotāji atpūtās vairākas dienas un sagatavoja pārtikas krājumus turpmākam ceļam, cerēdami, ka jauni šķēršļi viņus neaizturēs.
Atpūtas vietā ceļotāji pārtika no Salu nošauto putnu gaļas un garšīgi pagatavotā raežaeūkas cepeša.
Šoreiz viņi devās ceļā ar lielākām cerībām, kā tas bija līdz šim.
Liktenis, kas katru dienu, gandrīz katru stundu sūtīja viņiem pārbaudījumus, šķiet, beidzot iežēlojās par viņiem.
No ezera krasta līdz līdzenuma vidum ceļš bija līdzens, un nekādi šķēršļi negadījās. Vairākas reizes notālēm viņi kokos redzēja sarkanos gorillas, bet tagad no tiem tik daudz vairs nebaidījās.
Sie mērkaķi piederēja miermīlīgākai dzimtai. Gadījums ar orangutanu jādomā izskaidrojams ar viņa cīņu ar kro- kodilu, kas to stipri saniknoja. Tomēr vienmēr ir labāk izvairīties no tikšanās ar šiem četrroku milzeņiem. Mērkaķi parasti nekad neaiztiek garāmgājējus; bet saniknoti viņi kļūst briesmīgi un, pateicoties savam spēkam, izdara briesmīgus postījumus.
Ceļotāji ielejā ieraudzīja vēl vienu mērkaķu sugu, daudz miermīlīgāku un augumā mazāku. Briesmīgo sarkano gorillu, par kuru stāstīja Salu, viņi nesastapa. Vecais biškopis tomēr apgalvoja, ka viņi dzīvojot kā Sumat- ras, tā arī Borneo salās.
Līdzenumā, kuru šķērsoja mūsu draugi, bija ļoti daudz nelielu ezeru, ko tā mīl gorillas. Savus midzeņus šie mērkaķi ierīko zemos krūmājos vai kokos virs purviem, lai viņiem nevarētu piekļūt vienīgais bīstamais ienaidnieks — cilvēks.
DRAUDZĪGAS VALSTS KAROGS
Sākdami iet agri no rīta, draugi pārgāja līdzenumam vēi līdz saules lēktam un sāka kāpt kalnā.
Otrā dienā viņi sasniedza kalnu grēdas virsotni, kas šķērso visu Borneo salu.
Ziemeļos bija saredzama četrkantainā Kimbaiu virsotne. Sis kalns ir 4175 metrus augsts. Ieraudzīdami tā kontūras, ceļinieki ļoti priecājās. Tagad vairs nebija tālu līdz senajai malajiešu pilsētai Brunejai, ko ieslēdz koka sienas. Netālu uz ziemeļiem no Brunejas atradās Labuanas sala, kur kapteinis cerēja atrast palīdzību.
Pēc Kimbaiu stāvokļa kapteinis zināja, kādā virzienā jāiet. Tagad viņi iznāca no meža un aizmaldīties bija grūti, varēja orientēties pēc zvaigznēm.
Pēc kalna virsotnē labi pavadītās nakts ceļinieki sāka nolaisties pa kalna rietumu nogāzi. Aiz kalnu grēdas uz- lēcošā saule apmirdzēja mežu purpura krāsā. Pamazām tā kāpa uz augšu un apgaismoja visu ceļu.
Viņi jutās stipri, mundri un jautri. Tikai bailes sastapt mežoņus viņus mulsināja un lika uzmanīties. Par daja- kiem stāsta daudz briesmīgu leģendu.
Bet pēc pāriešanas salas rietumu daļā draugus atstāja visas nelaimes; viņi nesastapa briesmīgos mežoņus un nevarēja noticēt dzirdēto leģendu patiesīgumam.
Ceļinieki nebija fatālisti un zināja, ka viņi nevar būt droši pret briesmām un tamdēļ bija ļoti uzmanīgi: tikai pārliecinājušies, ka ienaidnieki nav manāmi, viņi gāja gar krastu, bet pie mazākām aizdomām slēpās krūmos. Salu gāja pa priekšu un vienmēr rādīja piemēru, noslēpdamies kā čūska. Ceļinieki uzmanīgi viņam sekoja un lēni virzījās uz vakariem.
Tā viņi gāja vairākas dienas, vēlreiz pāriedami kalnus. Kalni bija stāvi, un uzkāpšana ilga vairākas stundas, bet, kad draugi sasniedza galotni, viņi aizmirsa nogurumu. Kalna pakājē, drusku pa kreisi bija saskatāma Labuana sala, virs kuras plīvoja Britānijas karogs. Par šo karogu kapteinis priecājās tā, it kā tas būtu viņa dzimtenes karogs. Kopā ar Henriju ,un Helēnu nometies ceļos, viņš karsti pateicās tam, kas vienīgais ir visvarens, kas vienīgais var glābt un mierināt.
Tad kapteinis piegāja nomaļus, stāvošajiem Mertagam un malajietim.
«Pateicos jums, mani draugi!» spiezdams viņu rokas, viņš teica. «Par nožēlošanu, šajā brīdī es jums citādi nevaru izteikt savu pateicību.»
«Mums nevajag nekā,» Mertags atbildēja. «Un es taču neko neesmu izdarījis. Tas bija Salu, kas palīdzēja mums izkļūt no visām grūtībām. Bet no sākuma es viņu īsti neieredzēju. Dažreiz gadās kļūdīties.»
«Katrā cilvēkā ir ļauns un labs, draugs Mertag,» teica Salu. «Ievērojiet, ka par cilvēkiem nevajag spriest pēc viņu ādas krāsas, bet gan pēc viņu darbiem.»
«Salu ir ne tikai varonis, viņš ir ļoti gudrs,» piezīmēja kapteinis. «Mertags arī darīja visu, ko varēja. Bet tagad, mani draugi, uz priekšu! Mūsu ciešanām ir pienākušas beigas.»
«Galvenais, ka mēs izglābām Helēnu!» Henrijs iesaucās.
«Jā, jūs visi mani izglābāt! Un cik es esmu jums sagādājusi rūpju. Tēvs …» meitene paskatījās tēvā, Mertagā, Salu un nenobeidza.