Asaras aizžņaudza viņas kaklu, bet tēvs viņu saprata.
«Tu domā, ka mēs nevaram šķirties no Mertaga un Salu, vai nav taisnība, mans bērns?»
«Jā, man šķiet, ka viņi ir mūsu ģimenes locekļi, un mēs nevaram šķirties.»
«Tālab jau es mūsu draugus aicināju pavadīt mūs jaunā ceļojumā, kas, ceru, būs izdevies labāks kā līdzšinējais.»
«Helēn, tev vienmēr ienāk prātā spīdošas idejas,» iesaucās Henrijs, noskūpstīdams māsu.
Henrijs domāja tāpat kā māsa, bet, nezinādams tēva nodomus, baidījās izteikties.
«Jūsu griba ir arī mana griba,» atbildēja tēvs. «Jāuzzina tikai, ko teiks Mertags un Salu.»
«Kas tur ko runāt? Dievs mūs visus piecus taču izglāba jādomā nevis tālab, lai mēs šķirtos,» atbildēja Mertags.
«Tā saka Allahs, kaptein!» Salu teica. «Salu visu mūžu būs jums uzticīgs un ir ar mieru sekot jums visur, vienalga vai uz jūsu, vai savu dzimteni.»
«Urā!» iesaucās Mertags, un draugi noslēdza līgumu, viens otram stipri rokas spiezdami.
Saka, ka laimīgiem ļaudīm neesot sliktu atmiņu. Turpmākie kapteiņa Redvuda* ceļojumi apstiprināja šo domu. Ar savu dēlu un uzticamajiem matrožiem viņš vēl daudz tika ceļojis, bet viņiem vairs nebija tādu piedzīvojumu, kas atļautu papildināt šo kuģa bojāejas aprakstu kaut vai par vienu nodaļu.