Haizivs nerādījās. Viss likās noritēja labi. Nevērojot slīcēja kliedzienus un spēka zaudējumu, biedri bija pārliecināti, ka izglābs viņu.
Atlika nobraukt vairs tikai ceturtdaļu kabeļgaruma. Klausīdama airiem, laiva virzījās uz priekšu. Vēl piecas minūtes un nelaimīgo uzņemtu laivā.
«Nabadziņš,» teica kapteinis Redvuds. «Viņš laikam ir pilnīgi atguvis saprātu. Mēs viņu tūlīt izvilksim.»
īrs gribēja atbildēt, bet Salu kliedziens viņu pārtrauca. Malajietis nosvieda airus un sastinga, it kā viņu būtu ķērusi trieka.
Malajieti izbiedēja ēna, kas krita uz laivas. Gaisā kaut kas pārskrēja pār laivu.
Kapteinis un Mertags ievēroja to tikai tad, kad Salu iekliedzās.
Viņi ieraudzīja to pašu albatrosu, kas vairs nelidoja tik lēni kā agrāk, bet ar laupījumu tvērēja vanaga ātrumu. Viņš laidās nevis taisnā līnijā, bet parabolveidīgi kā jūrā krītošs asteroīds. Viņa spārnu troksnis atgādināja'vārpstas čīkstoņu. Viņš devās uz noteiktu mērķi. Sis mērķis bija peldošā matroža galva.
Virs jūras atskanēja daudzu balsu troksnis: laivā sēdošo pārsteiguma kliedzieni saplūda ar matroža šausmu bļāvienu un aizsmakušo plēsoņas ķērcienu. Beidzot albatross,it kā zobodamies, gavilējoši iekliedzās. Tad atskanēja asā, varenā knābja nāvīgais sitiens pa matroža galvaskausu, un nelaimīgais nogrima dibenā.
Albatrosa lidojums un visa matroža drāma norisa vienā minūtē. Kapteinis satvēra šauteni, bet bija jau par vēlu: biedru izglābt vairs nevarēja; varēja tikai viņu atriebt. Atskanēja šāviens. Krūtīs ievainotais putns iekrita jūrā, kādas simt vai simt piecdesmit asis no tās vietas, kur, nogrima viņa upuris.
«Nokavēju!» izmisumā iesaucās kapteinis, nomezdams šauteni laivas dibenā.
Matrozis vairs neuzpeldēja, bet, ja uzpeldēja, tad biedri viņu neredzēja. Izmisumā viņi nosvieda airus, un laiva sāka peldēt straumes un vēja nesta.
DUNGONGA [1] KLIEDZIENI
Līdz tai dienai, kad aiz vājuma nomira devītais matrozis, bet desmito nonāvēja albatross, laivā izglābušies ļaudis vēl airēja. Bet viņi kļuva tik vāji, un viņus pārņēma tāds izmisums, ka airi tika pamesti. Kamdēļ velti izšķiest beidzamos spēkus?
Krasts nekur nebija redzams. Nelaimīgie pat nezināja, vai tuvumā vispār ir zeme. Nezinot, vai gadīsies sastapt kuģi, bija vienalga, vai stāvēt uz vietas, vai virzīties uz priekšu.
Tādēļ airi tika pamesti, un viņi sēdēja bezjūtīgi, izmisumā nokārtām galvām. Dedzinošā saule nogrima jūrā. Iestājās tropu joslas īsā krēsla. Tikai malajietis bija vērīgs. Likās, ka izmisums viņu vēl nebija salauzis, un viņa mirdzošās, melnās acis uzmanīgi raudzījās tālē.
Garā, dedzinošā diena tuvojās vakaram. Laivā sēdošo cilvēku stāvoklī nekas nemainījās. Kad nakts ēna nolaidās pār laivu, visi nometās ceļos. Tēvs lūdza To, kā rokās ir visu cilvēku liktenis, bērni un Mertrags pārmeta krustu un teica «āmen!». Lūdza savu Allahu arī malajietis.
Tā viņi lūdza katru rītu un katru vakaru kopš tā laika, kad vētra sadauzīja kuģi, un viņi klīda pa bargo jūru savā šaurajā laivā. Varbūt sajuzdami beigu tuvumu, šoreiz viņi lūdza sevišķi sirsnīgi.
«Vai taisnība, tēt, ka vairs nav nekādu cerību?» prasīja Helēna.
«Cerības ir vienmēr, mīļais bērns,» atbildēja tēvs, ar izteiksmīgu žestu norādīdams uz debesīm.
Tiešām, cerēt varēja tikai uz Dievu.
Brālis un māsa piecēlās un apskāva tēvu. Tas sirsnīgi noskūpstīja bālās sejas. Varbūt tas bija atvadu skūpsts.
Naktī debesis aizsedza mākoņi — reta parādība šinī joslā. Sie mākoņi varēja vēstīt labu vai ļaunu.
Ja sacelsies vētra, vieglajai laivai draud briesmas nogrimt; bet vētra var būt ar lietu, un tad varēs laivas dibenā savākt drusku lietus ūdens. Tā būtu laime slāpēs mirstošiem ļaudīm. Brāzma tiešām pārskrēja, bet bez lietus. Nākošās dienas ausmā sacēlās vējš, bet ar saules lēktu palika vēsāks.
Pēc avārijas, kad cietušie laivā izglābās, vējš sacēlās pirmo reizi. Tas pūta tanī virzienā, kur viņi gribēja airēt.
Aukstais vējš atvēsināja kā ugunī degošo kapteiņa galvu, un viņā pamodās cerības. To pašu izjuta Mertags un malajietis.
«Zēl, ka mums nav buru,» kapteinis nopūtās.
«Kamdēļ mēs nevarētu pagatavot buru, lūk, no šī te, kaptein?» malajietis norādīja uz buru pārvalku.
«Patiesi!» īrs pievienojās šai domai.
«Palīdzi man, Mertag,» malajietis turpināja lauzītā angļu valodā. «Mastu mēs pagatavosim no airiem.»
«Lieliski, Salu!» atsaucās Mertags un satvēra airi. Malajietis kārtoja buru.
Ar piedzīvojuša jūrnieka veiklību Mertags nostiprināja airi, piesiedams to pie sola. Kapteinis palīdzēja pacelt buru.
Vējš piepūta improvizēto buru, un laiviņa strauji sāka šķelt viļņus. Aiz stūres gala palika fosforizēta svītra, it kā laiva peldētu pa uguns jūru.
Nebija kompasa, un viņi nezināja, kādā virzienā vējš viņus dzen. Tikai tur, kur grima saule, bija saskatāma šaura, dzeltena svītra.
Vējš bija vienāds un pastāvīgs, kas parasti pūš vairākas stundas no vietas. Varēja aplēst, ka tas nes laivu rietošās saules virzienā. Uz vakariem no vietas, kur ciklons nogremdēja kuģi, atradās lielā Borneo sala.
Viņi zināja, ka tuvāk zemes nav, un tālab visu laiku virzījās uz šīs salas pusi. Pateicoties improvizētai burai, bija cerības naktī nobraukt lielu atstatumu un tuvoties vēlamajam mērķim.
Laiva atradās tikai kādu pusgrādu no ekvatora, kur diena un nakts bija vienā garumā.
Vējš visu nakti pūta vienā un tanī pašā virzienā, un vēja piepūstā bura dzina laivu uz priekšu. Tādā asā vējā lielāka bura laivai nebūtu derējusi*