Kapteinis Redvuds pats stāvēja pie stūres. Visi priecājās par laivas ātro gaitu.
Cilvēku sirdis sāka priecīgāk pukstēt, kad, nobraukuši vairāk nekā simt jūdzes, viņi rīta ausmā izdzirda skaņas, kas stipri līdzinājās cilvēka balss skaņām.
Virs tumšā jūras līmeņa, nevērojot vēja gaudas un viļņu rūkoņu, bija dzirdami kliedzieni.
Iespējams, ka arī tie bija cilvēki, kas atradās briesmās, bet viņu stāvoklis varbūt nebija tik ļauns. Tālab viņi tā priecājās par citu cilvēku tuvumu.
Lai arī vētra apdraud jūrniekus, tomēr viņi ir drosmīgi, veseli un necieš badu un slāpes.
«Kā jūs, kaptein, domājat?» prasīja Irs. «Tas taču var būt bojā ejošs kuģis?»
Kapteinis nepaspēja atbildēt, kad virs jūras atkal atskanēja kliedziens, kas plosīja dvēseli.
«Tas ir dungongs!» pēkšņi Salu pazina šo cilvēka balsij līdzīgo žēlo kliedzienu.
«Jā,» skumji atbildēja kapteinis, «tas ir dungonga kliedziens, ne vairāk.»
Dungongs, no vaļu pasugas, līdzīgs jūras govij, dzīvo austrumu jūrās. Viņa kliedzieni bija jaunas vētras signāli, tātad atkal nelaime. Dungonga klātbūtne nenomierināja kapteini un Mertagu, viņi apsēdās tikpat izmisuši.
Ar bērnam piemītošu ticību labajam, jeb varbūt nevēlēdamies sarūgtināt tēvu, bērni tik ātri nenoskuma.
«Salu var kļūdīties,» teica Henrijs.
«Protams, viņš kļūdās,» turpināja māsa. «Dzīvnieks nevar tā kliegt.»
«Salu nekļūdās,» iebilda malajietis. «Salu labi pazīst dungonga kliedzienu, tālab viņš priecājas un saka jumsii nezaudējiet dūšu!»
Malajietis labāk kā eiropieši un amerikāņi pazina Indijas dungongu, viņš zināja, ka tas parasti sastopams krasta tuvumā. Viņš saviem ceļa biedriem paskaidroja šo dzīvnieka īpatnību, pārliecinādams viņus, ka visi tiks izglābti.
Kad sāka aust gaisma, jūrnieki pārliecinājās, ka viņu cerības nav veltas. Pie skaidrajām debesīm iezīmējās Borneo salas kalnu virsotnes.
«Zeme!» vienprātīgi atskanēja kopējs bezprātīga prieka kliedziens.
«Paldies Dievam, zeme!» atkārtoja kapteinis un, novilkdams sev līdzi bērnus, nometās ceļos un karstā lūgšanā pateicās debess un zemes Valdniekam, kas viņus izglāba no bojāejas. Vēja dzīta, laiva ātri tuvojās krastam.
Visuvarenais cietušiem bija sūtījis ceļa vēju, kas atdzina viņus pie Borneo salas. Ne velti Viņš viņu sirdīs bija modinājis cerības.
Tomēr bija brīdis, kad laivā esošie vēlreiz sāka šaubīties par iespēju glābties. Kad viņi tuvojās krastam, un skaidri varēja saredzēt tā kontūras, viņi ievēroja baltu kā sniegs, vairākas jūdzes garu sienu. Tā bija koraļļu rifi, kas ietver lielāko daļu Indijas okeāna salu. Šie mazo dzīvnieku celtie vaļņi it kā sargā šīs paradīzes skaistās salas no satrakoto okeāna viļņu uzbrukuma, kas kā dēmonu bari sašķīst pret klinšainiem krastiem.
Tuvojoties rifiem, kapteinis kā piedzīvojis jūrnieks, bija pārliecināts, ka laivai jāiet bojā. Tamdēļ novāca buru un salocīja laivas dibenā; no aira pagatavoto mastu atstāja savā vietā. Vēl taču bija pieci airi, bet airētāji tikai divi. Salu un Mertags paņēma katrs airu pāri, kapteinis apsēdās pie stūres, un laiva turpināja ceļu.
Kapteinis gribēja izvairīties no sadursmes ar rifiem, kuru baltās muguras mirdzēja virs ūdens.
Vienīgais, ko airētāji varēja darīt — neļaut laivai uzskriet rifiem. No ilgā trūkuma novārguši, viņi nevarēja ilgi laivu noturēt uz vietas.
Bet acīmredzot Dievs par viņiem apžēlojās. Kad uzlēca saule, stiprais vējš pēkšņi norima. Arī viļņi nomierinājās. Jura kļuva gluda kā spogulis. Vieglāk bija cīnīties ar straumi un noturēt laivu paralēli krastam.
Kad laiva kādu jūdzi bija nobraukusi gar krastu, viņi ievēroja nelielu, diezgan drošu šaurumu. Ar beidzamajiem spēkiem viņi vilka airus, un kapteinis, ar amerikāņu jūrniekiem piemītošu drošsirdību, ievadīja laivu šaurumā.
Briesmas tomēr vēl saglabājās. Kaut gan vējš bija norimis, šinī vietā jūra tomēr vēl vārījās. Viļņi viens pēc otra ar zemestrīcei līdzīgu troksni sašķīda pret koraļļu rifiem.
Vai patiesi liktenis, kas tikko bija tik labvēlīgs kapteinim Redvudam, ļaus viņiem aiziet bojā starp Borneo salas rifiem, lai kļūtu par barību rijīgām haizivīm, kas dzīvoja pie šiem vētrainajiem krastiem?
Bet Dievs dzirdēja nelaimīgo lūgšanas. Viņš atveda viņus šinī bīstamajā vietā, Viņš arī deva iespēju no tās izkļūt. Kapteinis Redvuds ātri aptvēra stāvokli un ar drošu roku ievadīja laivu tieši bīstamajā šaurumā. Briesmas un iespēja glābties piespieda Mertagu un malajieti ar neparastu enerģiju vilkt airus.
Pēc desmit sekundēm laiviņa klusu slīdēja starp rifiem kā pa spoguļotu ezera virsmu. Pēc desmit minūtēm laivas ķīlis atdūrās Borneo salas krasta smiltīs.
Pēc kuģa bojāejas izglābušies ļaudis izkāpa krastā, nokrita ceļos un lūdza Dievu tik karsti, kā kādreiz tika lūdzis Kolumbs, izkāpdams uz Ketas salas.
MILZU AUSTERE
Lai cik briesmīgs ir bads, slāpes ir vēl briesmīgākas.
Grūti pateikt, kuras no šīm mokām lielākas. Tomēr, organismam pakāpeniski novājinoties, bads nemoka, bet slāpes, nevērojot vispārējo vājumu, paliek arvien intensīvākas.
. Avāriju cietušie nebija ēduši un dzēruši jau veselu nedēļu. Un tikko viņi bija pateikušies Radītājam par izglābšanu, viņus pārņēma viena doma, un pār lūpām izlauzās viens kliedziens: ūdeni! ūdenil
Pētot viņi raudzījās uz visām pusēm, cerībā ieraudzīt kādu strautu vai avotu.
Pie viņu kājām bija vesels okeāns, bet šo ūdeni nevarēja dzert. Sis rūgti sāļais ūdens bija viņiem pietiekoši apriebies, viņi negribēja uz to vairs pat skatīties.
Ar cerībām viņi raudzījās apmēram simt piecdesmit soļu attālajā mežā. Smilšu kāpa, pie kuras apstājās laiva, stiepās gar krastu līdz pašam mežam.