Viņi gulēja cieši, kaut arī uz kailas zemes, apsegušies saplēstām drēbēm. Nedēļu nogulējuši laivas dibenā, viņi pie cietas guļasvietas bija pieraduši. Uz sauszemes naktis vienmēr ir aukstākas kā uz jūras, bet tropos tās vienmēr ir diezgan vēsas; šī nakts par laimi bija silta. Nekas netraucēja viņu mieru, varbūt tikai drausmīgi sapņi par tikko pārdzīvotām ciešanām.
No rīta visā savā krāšņumā uzlēca saule, un ceļotāji juta svaigu fizisku un garīgu spēku pieplūdumu.
Henrijs un Helēna jau jautri skraidīja gar krastu, apbrīnodami apkārtējos dabas brīnumus: sidraboto piekrastes smilti, plašo, zilo jūru, baltos koraļļu rifus ap salu, skaidro strautu, kurā rotājās viņiem nepazīstamas zivis, lielos kokus, milzīgās vēdekļu palmas, šķēpveidīgos, augstos bambukus, tūkstoš brīnišķu augu, kas tropu dabai piešķir tādu skaistumu.
«Cik skaisti!» Helēna iesaucās. «Savādi, ka tāda brīnišķa zeme nav apdzīvota. Vai nav taisnība, Henrij, tā ir brīnišķa zeme.»
«Brīnišķa,» piekrita Henrijs, «bet man šķiet, te tomēr kaut kā trūkst.»
«Kā tad?»
«Mājas, kaut kādas mītnes. Ak! Es neesmu izlutisl Es apmierinātos kaut ar zemnieku māju, zvejnieku būdu, ja tikai mums būtu gabaliņš gaļas, ko mēs varētu izcept, tāpat kā vakar cepām austeri. No vakariņām atlikušas tikai atmiņas, un es labprāt pabrokastotu.»
«Arī es esmu izsalkusi,» Helēna teica, «gandrīz vēl vairāk nekā vakar. Tikai šodien man vairāk spēka.»
«Drusku pacietieties,» teica tēvs.
Viņš gāja ar šauteni pār plecu. Kā īsts amerikānis viņš nešķīrās no tās pat tad, kad kuģis gāja bojā. Kamēr bērni staigāja gar krastu, viņš apskatīja šauteni, patronas un secināja, ka tās ir labākā kārtībā.
«Drusku pagaidiet,» viņš teica. «Pēc pusstundas es droši kaut ko dabūšu. Salu atkal aizgāja meklēt Singapūras austeres, Mertags aizgāja uz upi; zelta un citas zivis, kuru upē ir daudz, nav tik garšīgas kā foreles un Īrijas ezeru laši, bet ēst tās var, un es ceru, ka tās viegli noķert. Es došos uz mežu nošaut kādu medījumu. Pagaidiet mūs, tikai lūdzu nekur no šejienes neaizejiet.»
«Vai mēs nevaram palīdzēt?» prasīja Henrijs. «Mēs varētu pludmalē salasīt gliemežus.»
«Nē,» atbildēja tēvs. «Māsa vēl ir ļoti vāja, bet viņu vienu nevar atstāt. Es būšu mierīgāks, ja jūs abi paliksit pie šī koka.»
Bērni apsolījās paklausīt, un kapteinis aizgāja. Kapteinis nedomāja, ka viņiem varētu draudēt kādas briesmas. Viņš zināja, ka Borneo salā nav ne lauvu, ne tīģeru. Tīģeri dzīvo kaimiņu salā Sumat.rā. tuksnešainos cietzemes krastos, Malajas pussalā un Indostānā, un arī tur šie dzīvnieki savus midzeņus atstāj tikai naktīs. Un briesmu gadījumā arī Mertags bija tepat tuvumā, un viņam kapteinis pilnīgi uzticējās.
Bet bērniem drīz apnika sēdēt vienā vietā. Viņi jau tā ilgi bija sēdējuši laivā. Viņiem gribējās kustēties, aizmirst mokošo izsalkumu, un viņi sāka skraidīt ap koku. Beidzot viņi piekusa. Viņiem gribējās atpūsties. Sēdēt salīkuši uz zemes var tikai mežoņi; civilizēti eiropieši paraduši sēdēt krēslos. Bērni apskatījās: nekur nebija ne celmu, ne akmeņu. Krasts bija segts ar smiltīm kā ar tepiķi.
«Izdomāju!» Henrijs iesaucas. «Vakarējās austeres gliemežvāki! Helēna, redzēsi, cik ērti būs uz viņiem sēdēt!»
Ar šiem vārdiem viņš sāka griezt apkārt vienu gliemežvāku. Henrijs bija vēl ļoti vājš, un māsai vajadzēja nākt palīgā.
Apgriezuši abus gliemežvākus, bērni apsēdās uz šiem oriģinālajiem krēsliem. Viņi jautri smējās par savu izdomu, kad viņu jautrība pēkšņi tika pārtraukta visnegaidītākā veidā. Izrādījās, ka viņi nemaz nebija drošībā. Henrijs sajuta, ka aiz muguras kaut kas nokrita, skardams viņa roku un nolauzdams gliemežvāka stūri. No sākuma zēnam likās, ka kāds viņam sviedis ar akmeni. Apskatījis roku. viņš redzēja, ka viņa svārki no pleca līdz elkonim pārplēsti kā ar skrāpi. Tanī pat laikā viņš sajuta sāpes un uz krekla piedurknes ieraudzīja asinis. Henrijs piecēlās un apskatījās. Kas viņam uzbrūk? Māsa sekoja viņa piemēram. Viņi jau domāja, ka tūlīt no meža biezokņa viņiem uzbruks mežoņi, bet viss bija klusu. Henrijs sāka meklēt priekšmetu, kas viņam uzkrita. Tas nebija akmens, bet liela, iegarena, tumši zaļas krāsas bumba, ērkšķiem pārklāta un līdzīga vecai lielgabala lodei.
Ieraudzījis šo bumbu, Henrijs saprata, ka neviens to nav sviedis, jo šo bumbu nevarēja paņemt rokās. Acīmredzot tā nokrita no koka. Helēna to aptvēra pirmās bet tas viņu nenomierināja.
Tas bez šaubām bija tā koka auglis, zem kā viņi atpūtās. Spriežot pēc Henrija piedurknes griezuma un gliemežvāka šķembas, šis auglis bija tik smags, ka, ja tas būtu uzkritis uz brāļa vai māsas galvas, ar savu smagumu būtu pārsitis galvaskausu kā lode olas čaulu.
Bērni, protams, steidzīgi pameta neviesmīlīgo koku. No koka taču varēja nokrist citi līdzīgi lādiņi. Atvirzījušies drošā vietā, viņi sāka apskatīt dzeloņaino bumbu, kas gulēja smiltīs pie improvizētajiem krēsliem. Kokā bija daudz līdzīgu augļu, bet, pateicoties augstumam, viņi izskatījās kā firziķi vai aprikozes. Lai gan būtu interesanti apskatīt šo augli, tomēr bērni neuzdrošinājās tam tuvoties. Henrija roka bija diezgan nopietni saskrāpēta. Ieraudzījusi asiņaino brāļa roku, Helēna sāka kliegt. Uz kliedzieniem atskrēja Salu, Mertags un kapteinis.
«Kas noticis?» jautāja Mertags un kapteinis.
Vienmēr mierīgais malajietis neprasīja nekā. Viņš tūlīt saprata, kas par lietu.
«Dzeloņrieksts,» viņš teica, ar acīm norādīdams uz zemē gulošo riekstu.