«Dzeloņrieksts!» iesaucās kapteinis, kas par šo augu zināja ne mazāk kā Salu.
«Jā, kaptein. Es vakar nepiegriezu tam vērību, un tas nebija pareizi; ja rieksts būtu uzkritis mistera Henrija galvai, misters Henrijs, lai Dievs viņu sargā, nebūtu vairs dzīvs.» y
«Tu esi ievainots, manu zēn?» misters Redvuds prasīja dēlam.
«Nieki,» Henrijs atbildēja, «skramba. Tagad drusku dedzina, bet pēc divām trijām dienām būšu vesels. Tikai svārku gan žēl.»
Lai pierādītu, ka viņš vesels, Henrijs sāka skraidīt. Helēnai grūti bija viņu pierunāt, atļaut ievainojumu izmazgāt un pārsiet. Ja kāds būtu viņos noskatījies, tas domātu, ka ievainota ir māsa, nevis brālis.
RIEKSTU ŠAUŠANA
Kad zēnam roka bija pārsieta, Mertags pieskrēja pie koka, lai paceltu nelaimes nesēju — augli. Salu, drusku apvainojies par to, ka īrs ķeras pie lietas, no kuras nekā nesaprot, iepriekš neaprunājies ar viņu, vietējo apstākļu labu pazinēju, pavadīja pašpārliecināto Mertagu ar izsmejošu skatienu un gaidīja rezultātus. Ilgi nebija jāgaida. Irs dzeloņaino augli droši paņēma rokās, bet pacēlis, to atkal nosvieda, it kā būtu izvilcis kartupeli no verdoša katla.
«Ko tad tas nozīmē?» viņš iesaucās. «Visa roka asinīs un patiesi nevar saprast, no kuras puses ķerties klāt šim nolādētajam riekstam. Viņu varēs dabūt tikai ar ķeksi.»
«Par to vajadzēja agrāk padomāt,» Salu teica; «bet paskaties uz augšu, Mertag, tur ir daudz tādu riekstu, kas var pārsist tavu galvu.»
To izdzirdis, Mertags kliegdams metās prom no šī ēnainā koka.
Tad zem koka pagāja malajietis. Viņš iedūra dzeloņainajā auglī noasinātu spieķi un iesvieda viņu piekrastes smiltīs. Tanī pašā laikā viņš .no koka nenovērsa skatienu, lai briesmu brīdī varētu bēgt. Tad viņš atstāja bīstamo koku, paņēma nazi, uzmanīgi iedūra to starp dzeloņiem un pārgrieza augli. Augļa iekšienē atradās ēšanai derīgs mīkstums.
No viena dzeloņrieksta viņi, protams, nevarēja paēst. Nelaikā pārtrauktās zvejas un medību rezultāti nebija spīdoši. Tikai Salu bija atnesis dažus mazus gliemežus, pārējie atgriezās tukšām rokām. Bet visi bija ļoti izsalkuši. Taisnība, kokā bija vēl daudz riekstu, bet tie karājās tik augstu, un būtu jāapmierinās kā lapsai pazīstamā fabulā ar prātojumu, ka viņi «labi, bet zaļi».
Līdzenais koka stumbrs pacēlās septiņdesmit pēdas augstu. Uz tā nebija neviena zariņa. Ja Salu nebūtu bada novājināts, viņš tomēr uzrāptos kokā; bet viņš bija par daudz vājš.
Bet katrā ziņā vajadzēja sameklēt kaut ko ēdamu: zivis, medījumu, gliemežus, vienalga ko. Gliemežu krastā bija ļoti maz.
Acīmredzot vakarējā austere bija neviļus te izskalota. Otru atrast Salu necerēja. Un visu skatieni atkal pievērsās riekstiem. Salu un kapteinis ļoti labi zināja, ka šie augļi ir ne tikai garšīgi, bet arī ļoti barojoši. Bet kā lai tos dabū rokā?
Kapteinim pēkšņi atausa interesanta doma.
Bez šautenes kapteinis bija paņēmis laivā arī divstob- reni. Iespējams, ka ar viņu tādā augstumā varēs riekstus notriekt.
Atnesa divstobreni, kapteinis to pielādēja un iešāva lapu biezoknī. Koks nolīgojās, un pieci seši rieksti nokrita zemē. Pēc otrā šāviena zemē bija jau kāds ducis. Tagad ēdamā pietika veselai dienai. Ceļinieki savāca riekstus un pārnesa tos zem blakuskoka, kurā nebija saskatāmi sulīgie, bet bīstamie augļi. Uz šo jauno nometni pārvāca arī daļu mantu.
Bija karsta diena. Tā kā riekstus varēja ēst zaļus, tad uguni nekūra. Kamēr viņi apmierināja izsaļkumu, Salu pastāstīja dažus sīkumus par koku, kam viņiem bija jāpateicas par brokastīm.
Salu runāja nevis savā izloksnē, bet angliski, kālab viņam bieži trūka vārdu, un viņš savu stāstu papildināja ar žestiem. Mēs atstāstīsim viņa stāstu saviem vārdiem un papildināsim dažām ziņām no citiem avotiem, lai iepazīstinātu lasītāju ar šo ievērojamo koku.
Dzeloņriekstu koks ir viena no lielākajām koku ciltīm šais zemēs. Tas ir līdzīgs vīksnai, koka stumbrs ir gluds kā cigārs. Dzeloņriekstu koks aug Indijas arhipelāga salās un tāpat kā mango koks citās pasaules daļās neaug. Tālab arī tā augļi citās zemēs nav pazīstami, jo nogatavojušies nav transportējami. Kā mēs jau teicām, šiem augļiem ir ovāla forma un kokosriekstu lielums. Tiem ir skaista bronzas krāsa, un tie segti resniem, asiem dzeloņiem. Kad rieksts nokrīt, viņu nav iespējams paņemt rokās. Tā čaula ir tik cieta, ka nelūst, lai arī no kāda augstuma rieksts būtu kritis.
Naturālists mednieks Uels par šī barojošā un sulīgā auga īpašībām stāsta:
«Augļa mīkstums ir līdzīgs sviestam, ož pēc mandelēm un pēc garša? līdzinās vai nu krējuma sieram, vai sīpolu mērcei, vai spāņu vīnam. Šis maigais auglis ir ļoti salds. Viņš apnīk, bet jo vairāk to ēd, jo vairāk gribas. Ir vērts braukt uz Indiju, lai nogaršotu šo īpatno augli. Nogatavojušies rieksti nokrīt paši. Šinī laikā viņi visgardākie. Negatavos riekstus vāra un pasniedz kā salātus. Grūti apgalvot, ka šie rieksti ir vislabākie augļi; tie, protams, nevar atvietot apelsīnus un vīnogas; bet tie ir brīnišķi un barojoši.
šo koku rieksti ir bīstami. Kad nogatavojas, tie krīt no koka un bieži sadauza garāmgājējus jeb tos, kas strādā zem koka. Ievainojumi nav nāvējoši, bet ļoti sāpīgi. Ievainojums parasti stipri asiņo, kas novērš iekaisumu. Kāds iedzimto virsaitis man stāstīja, ka rieksts viņam uzkritis uz galvas. Viņš domājis, ka no ievainojuma nomirs, bet tas ļoti ātri sadzijis.
Iedzimtie un Malaizijas salās dzīvojošie eiropieši uzskata šo riekstu par labāko augli. Senais ceļotājs Luisšots jau 1599. gadā šo augli apraksta un ļoti to liela.
Mūs sīpola garša liek šaubīties par šī augļa lietderību. Daudzi sīpolus nemīl, sevišķi bērni. Tomēr pie tiem pierod, un virēji ļoti šos riekstus ciena un lieto visdažādākās mērcēs.»