GAVIĀLS [3]
Paēduši brokastis, ceļinieki sāka domāt, kā iegūt barībai kādu medījumu vai zivis. Viņi atkal izklīda uz dažādām pusēm: kapteinis Redvuds uz mežu, Mertags — pie strauta, un Salu meklēja Singapūras austeres. Viņš paņēma līdzi bambuka nūju un sāka brist, ar nūju taustīdams jūras krastu, cerēdams zem tā atrast austeres.
Henrijs un Helēna atkal palika vieni paši, bet šoreiz kapteinis atļāva tiem pastaigāties un pat peldēties, tikai izvēloties ne visai dziļu vietu. Viņi gāja peldēties, Henrijs upes ietekā, bet Helēna daudz tālāk, vairīdamās no sāļā jūras ūdens, kas viņai joprojām vēl bija pretīgs. Skaidrais strauts un tā mīkstais smilšainais dibens aicināt aicināja. Meitene domāja, ka strautā peldēties ir mazāk bīstami kā jūrā: te taču nav ne straumes, ne viļņu. Mēs redzēsim, ka viņa maldījās.
Tikko mednieki un zvejnieks bija paspējuši aiziet, gaisā atskanēja izmisuma kliedziens, kas vairāk nekā šāviens izbaidīja skaistos Borneo salas putnus.. So kliedzienu izdzirda kapteinis Redvuds, kas medīja tepat bērnu tuvumā; Mertags, kas strautā zvejoja zivis; Salu, kas līdz ceļiem brida ūdenī, meklēdams austeres un Henrijs, kas peldējās jūrā. Kliedza Helēna. Viņa sauca palīgā. Visi steidzās pie viņas. Sevišķi satraukts bija tēvs.
Mirklī viņi visi bija upes krastā un ieraudzīja skatu, no kā mati sacēlās stāvus.
Meitene peldēja gandrīz tikpat labi kā viņas brālis, un, piemirsusi tēva un brāļa brīdinājumu, bija aizpeldējusi tālu no krasta līdz strauta vidum, bet strauts šinī vietā bija ļoti plats. Viņa stāvēja ūdenī tā, ka bija redzama tikai viņas galva. No pretējā krasta niedrēm viņai pretī peldēja milzīgai ķirzakai līdzīgs briesmonis. Briesmonim bija pretīga galva, un viņš tuvojās peldētājai.
«Gaviāls!» iesaucās Salu, ieraudzījis milzīgo, divdesmit pēdas garo dzīvnieku, ar pāris metru garu galvu un tādiem pašiem žokļiem. Gaviāls no citiem šīs sugas krokodiliem atšķiras ar sevišķu punu uz augšējā žokļa.
«Gaviāls!» iesaucās arī pārējie. Viņiem visiem bija ļoti labi zināms, kas ir gaviāls.
Kad viņi pieskrēja krastam, gaviāls atradās tikai kādus divdesmit soļus no meitenes.
Redzot draudošās briesmas, meitene gribēja atgriezties krastā, bet ūdens tai vietā bija ļoti dziļš un viņa nebija novilkusi drēbes, kas tagad traucēja kustēties. Arī šausmas stindzināja locekļus. Un viņa izmisumā sāka saukt pēc palīdzības. Kavēties nedrīkstēja. Bet ko lai dara? Gaviāls jau tuvu, viņš jau atvēris savus milzīgos žokļus, lai meiteni aprītu.
Tēvs izmisis stāvēja krastā. Viņš satvēra bisi, bet bises mazās lodes kā zirņi atlēktu no dzīvnieka nesadragājamā galvaskausa. Lai viņu nonāvētu, vajag iešaut acī, bet ja nošauj garām? Irs ar savām makšķerēm un āķiem arī nekā nevarēja izdarīt. Henrijs bija pilnīgi bez ieročiem, gluži kails.
Tomēr visi trīs gribēja mesties ūdenī, lai ar sevi aizsargātu Helēnu no briesmoņa.
«Ne no vietas!» malajietis viņus apturēja. «Kaptein, atļaujiet man rīkoties.»
Paraudzīsimies, ko bija izdomājis Salu. Viņš ātri panāca uz priekšu, turēdams rokā bambusu ar noasinātu galu, kas viņam noderēja austeres meklējot, un ko viņš, skriedams uz notikuma vietu, bija paspējis noasināt. Salu metās ūdenī, un drīz viņa bronzas galva ar garajiem matiem iznira gandrīz blakus krokodilam un novērsa viņa uzmanību no upura. Drošais malajietis vēlreiz ienira ūdenī. Tanī pašā brīdī viņa slaidā bronzas roka ar noasināto bambusu pacēlās gaisā. Gaviāls atrāvās atpakaļ. Kamdēļ? Gaviāls krampjaini sāka kult ap sevi ūdeni. Malajietis piepeldēja meitenei un kopā ar viņu laimīgi sasniedza krastu, kur viņu ar atplestām rokām sagaidīja laimīgais tēvs.
Gaviāls vēl kādu pusstundu ar asti kūla ūdeni. Ūdens nepārtraukti ieplūda viņa atvērtajos žokļos un smacēja nost. Tādu abinieku, kam vārda pilnā nozīmē būtu plaušas un žaunas, nemaz nav. Gaviāls kā visi zīdītāji dzīvnieki, varēja elpot tikai gaisu un tālab viņam bija jānoslīkst. Tā arī notika. Drīz viņa milzīgais ķermenis peldēja pa straumi uz okeānu, kur viņam bija jākļūst par haizivs vai cita rijīga jūras briesmoņa upuri.
Gaviālu sauc arī par Gangas krokodilu, bet viņš ir daudz riebīgāks par aligatoru, no kā viņš atšķiras ar ļoti gariem, taisniem un šauriem žokļiem un četrkantainu galvaskausu. Viņam ir gandrīz divreiz tik daudz zobu kā Nīlas krokodilam, kaut arī šo beidzamo daba apveltījusi ar pietiekošu daudzumu nāves ieroču. Gaviāls ir abinieks, viņš mīl ūdeni, tā pakaļējo kāju pirksti savienoti ar plēvi, kas ļauj labi peldēt.(Rakstniekam par zooloģiju visai maz saprašanas)
Gaviāls, kas apdraudēja Helēnu, bija divdesmit pēdas garš, bet dažreiz to garums sasniedz trīsdesmit pēdas.
Varat iedomāties, kā pateicās drošsirdīgajam malajietim. Kapteinis Redvuds bija aizkustināts līdz asarām un apskāva viņu. Henrijs metās viņam ap kaklu, bet vēl no pārdzīvotajām bailēm drebošā Helēna prasīja viņam, vai drīkst viņu noskūpstīt. Visi sirsnīgi nožēloja, ka nevar savam uzticamajam draugam pateikties citādi.(interesanti kā) Bet krietnajam malajietim nevajadzēja labāka atalgojuma kā uzvaras pār gaviālu un kapteiņa un viņa bērnu draudzības.
LIELKĀJAINĀS VISTAS
Diēta, kaut arī ne sevišķi ilga, ir ļoti lietderīga pēc pārliekas ēdienu lietošanas, bet pēc bada tā nav sevišķi patīkama. Tā domāja Salu un Mertags. Brokastīs īrs labprāt būtu ēdis kartupeļus ar sviestu, jeb vēl labāk speķi un taukus.
Visi piekrita īram, ka kaut kur būtu nepieciešams dabūt gaļu. Bet kā? Vismaz mežā, kur medīja kapteinis Redvuds, acīmredzot medījuma nebija. Zivis jūrā un upē droši vien bija, bet ne Salu, ne Mertags nekā nebija noķēruši.