Irvins bija impulsīvs cilvēks, turklāt dzejnieks. Nāka- maja stacijā viņš izkāpa no vilciena, nopirka skārnī gabalu gaļas un netālu no pilsētiņas klaidoni noķēra. Bagāžas vagonā Vilks otrreiz atgriezās Irvinu kalnu mājiņā. Tur viņu veselu nedēļu noturēja ķēdē un abi Irvini viņu kopa lielā mīlestībā. Bet tā bija mīlestība, kurā ne mirkli nedrīkstēja aizmirst piesardzību. Noslēdzies un naidīgs kā atnācējs no citas planētas — suns ar ņurdoņu atbildēja uz viņu mīļajiem vārdiem. Viņš nekad nerēja. Pa visu laiku, kamēr tas pie viņiem uzturējās, viņi ne reizes nedzirdēja viņu ierejamies.
Iekarot suņa draudzību bija ļoti grūti. Bet Irvinam patika grūti uzdevumi. Viņš lika pagatavot metāla plāksnīti un tajā ieštancēt: «NOGĀDĀT VOLTAM IRVINAM GLENELLENA, SONOMAS APGABALĀ, KALIFORNIJĀ». Plāksnīti piestiprināja pie adas siksniņas, ko aplika sunim ap kaklu. Tad viņu atlaida vaļa, un viņš tūliņ pazuda. Nākamajā diena viņi saņēma telegrammu no Men- dosinas. Divdesmit stundās Vilks bija noskrējis vairāk nekā simt jūdžu uz ziemeļiem un ceļā notverts.
Mājās viņu nogādāja Velsa transporta firma; trīs dienas viņš nostāvēja ķēdē, bet ceturtajā, vaļā palaists, nekavējoties nozuda. Šoreiz viņam izdevās sasniegt Dienvid- oregonu, pirms viņu sagūstīja un atsūtīja atpakaļ. Ikreiz, ticis brīvībā, viņš aizbēga un vienmēr bēga uz ziemeļiem. It kā nezināms spēks viņu nemitīgi vilktu uz ziemeļiem. «Dzimtas puses instinkts,» sacīja Irvins, samaksājis izpirkumam visu naudu, ko,bija dabūjis par iespiestu sonetu, un atvedis dzīvnieku atpakaļ no Ziemeļoregonas.
Citā reizē brūnajam klaiņotājam bija palaimējies izskriet cauri Kalifornijai, visai Oregonai un lielākajai daļai Vašingtonas štata, pirms viņu nogādaja atpakaļ «pēc piederības». Visdīvainākais šajos ceļojumos bija apbrīnojamais ātrums, ar kadu suns skrēja. Tiklīdz viņš, labi paēdis un atpūties, tika vaļā, ta visu enerģiju veltīja tikai skriešanai. Bija izdevies noskaidrot, ka pirmajā dienā viņš noskrien pat līdz pusotra simta jūdžu un pēc tam pa simt jūdzēm dienā līdz tam brīdim, kad tiek notverts. Mājās viņš pastāvīgi atgriezās izkāmējis, izsalcis un me žonīgs, bet ceļa devās atspirdzis, uzkrājis jaunus spēkus; viņš traucās uz ziemeļiem, it kā paklausīdams kādam noslēpumainam aicinājumam, ko neviens neprata izskaidrot.
Beidzot, veselu gadu nesekmīgi mēģinājis ai/bet t, suns pakļāvās neizbēgamajam liktenim un nolēma palikt mājā, kur viņš paša pirmaja dienā bija nokodis trusi un atgūlies strautmalā atpūsties! Un pat tad vel pagaja krietns laiks, iekām viņš sāka paciest saimnieka un saimnieces pieskaršanos. Tā bija liela uzvara, jo viņi bija vienīgie, kas drīkstēja suni noglāstīt. Vilks bija neiedomājami nedraudzīgs, un nevienam viesim, kas apmeklēja kotedžu, neizdevās nodibināt ar viņu sirsnīgas attiecības. Katru tuvošanās mēģinājumu viņš sagaidīja ar klusu ierūkšanos, bet, ja kādam pietika drosmes iet vēl tuvāk, zobi atžņiebās un rūciens pārgāja ņurdoņā — tik ļaunīgā un baisā ņurdoņā, ka nobijās pat visuzņēmīgākie, un tāpat no tās baidījas ari apkārtējo fermeru suņi, kas bija gan dzirdējuši suņa ņurdēšanu, bet nekad šādu vilka ņurdoņu.
Vilkam nebija pagatnes. Viņa dzīves stāsts sākās ar Voltu un Medžu. Viņš bija ieradies no dienvidiem, bet nekad neizdevās nekā uzzināt par saimnieku, kuram viņš piederējis un no kura, acīm redzot, aizbēdzis. Misis Džonsona, viņu tuvākā kaimiņiene, kas viņus apgādāja ar pienu, apgalvoja, ka tas esot Klondaikas suns. Viņas brālis strādāja zeltraktuvēs tās tālās zemes ledājos, tādēļ viņa pati sevi uzskatīja par autoritāti šajā jautājumā.
Irvini par to arī nestrīdējās. Vilka ausu galiņi bija bojāti, acīm redzot, kādreiz stipri apsaldēti, jo nekad pilnīgi nesadzija. Turklāt viņš izskatījās visai līdzīgs tiem Aļaskas suņiem, ko viņi bija redzējuši žurnālu un avīžu attēlos. Viņi bieži spriedelēja par Vilka pagātni un mēģināja iedomāties (no lasītā un, dzirdētā), kāda bijusi viņa dzīve ziemeļos. Viņi saprata, ka ziemeļi suni vēl aizvien vilina; naktīs viņi šad tad dzirdēja to klusi smilkstam; un, kad sāka pūst ziemeļu vējš un gaisā bija jūtams sala spī- vums, suni pārņēma nevaldāms nemiers un viņš sāka želi gaudot, kā mēdz gaudot vilki. Nekas nespēja viņu ierosināt izpaust savas jūtas ar īstu suņa riešanu.
Kamēr viņi centas iekarot Vilka draudzību, notika garas pārrunās par to, kuram no viņiem suns pieder. Abi uzskatīja viņu par savu, abi skaļi dižojās ar katru viņam paradītu suņa pieķeršanās izpausmi. Taču Irvinam jau no paša sākuma veicās labāk laikam tāpēc, ka viņš bija vīrietis. Likās, Vilkam nebija ne mazākās izpratnes par sievietēm. Viņš nesaprata sievietes. Nekad viņš nespēja samierināties ar Medžas svārkiem. Vajadzēja tiem tikai iečaukstēties, kad viņš jau aizdomīgi saboza spalvu, un vējainā dienā viņa vispār nedrīkstēja sunim tuvoties.
No otras puses, Medža viņu baroja; bez tam viņa valdīja virtuvē — un vienīgi ar viņas laipnu atļauju Vilks drīkstēja ieiet šai svētajā vietā. Viņa cerēja, ka šīs lielas priekšrocības palīdzēs pārvarēt suņa nepatiku pret čaukstošajiem svārkiem. Tad Volts ar lielām grūtībām pieradināja Vilku gulēt viņam pie kājām, kamēr viņš rakstīja,
un, glāstīdams suni un visu laiku ar to sarunādamies, protams, pastrādāja visai maz. Beidzot Volts tomēr uzvarēja, droši vien tikai tādēļ, ka bija vīrietis, taču Medža centās pierādīt, ka viņiem piederētu vēl ceturtdaļjūdzes urdzošā strauta un viņu priedēs šalkotu vismaz divi va- karvēji, ja Volts būtu savu enerģiju ziedojis dzejas pārvēršanai naudā un licis mierā Vilku, lai tas neietekmēts varētu pats sev izvēlēties īsto saimnieku.