—- Būtu laiks saņemt kādu ziņu par trioletieni, — ierunājās Volts, kad viņi minūtes piecas klusēdami bija gājuši lejup pa taku. — Skaidrs, ka pastā būs čeks, un mēs to pārvērtīsim gardos griķu miltos, galonā kļavu sīrupa un jaunu galošu pārī tev.
— Un gardajā pienā no misis Džonsonas skaistās govs, — Medža piebilda, — rīt, kā tu zini, ir pirmais datums.
Volta seja neviļus apmācās, taču tūliņ atkal noskaidrojās. un viņš uzsita ar plaukstu pa svārku krūšu kabatu.
— Nekas! Te man ir iekšā jauna, jauka gotiņa. Labākā piena govs visā Kalifornijā.
— Kad tu to uzrakstīji? — viņa dedzīgi iejautājās. Tad pārmetoši piebilda: — Tu neesi man to pat parādījis.
— Saglabāju, lai nolasītu ceļā uz pastu, tik burvīgā vietā kā šī, — viņš atteica, ar rokas mājienu norādīdams uz nokaltuša, zemē guļoša koka stumbru, uz kura varēja apsēsties.
No paparžu biezokņa irdzēja sīks strautiņš un, pārslīdējis pāri apsūnojušiem akmeņiem, šķērsoja taciņu viņiem pie pašām kājām. No ielejas cēlās pļavu cīruļu treļļi, bet viņiem virs galvas, te pazuzdami ēnā, te pazibēdami saules mirdzā, lidinājās lieli, zeltaini tauriņi.
Kamēr Volts klusi lasīja dzejoli, no lejas atskanēja neierasts troksnis. Smagi soļi iečirkstējās uz oļainās takas, un ik pa brīdim lejup noripoja kāds kājas izkustināts akmentiņš. Kad Volts bija beidzis un uzlūkoja sievu, gaidīdams atzinību, takas līkumā parādījās svešs vīrietis. Viņš bija kailu galvu un nosvīdis. Viena roka ar mutautu slaucīja sviedrus no pieres, bet otrā viņš nesa jaunu platmali un samirkušu, iestīvinātu apkaklīti, ko bija noņēmis. Tas bija spēcīgi noaudzis vīrs, un likās, ka muskuļi teju, teju pārplēsīs gluži jauno gatavu apģērbu veikala pirkto melno uzvalku.
— Silta dieniņa, — Volts viņu sveicināja. Volts gribēja draudzīgi sadzīvot ar apkārtējiem lauciniekiem un nekad nepalaida garām izdevīgu gadījumu, lai to pierādītu.
Svešais apstājās un piekrītot pamāja.
— Es neesmu lāgā pieradis pie tāda karstuma, — viņš it kā atvainodamies sacīja. — Man vairāk pa prātam ir savi grādi trīsdesmit zem nulles.
— To jūs šajā pusē nesagaidīsiet, — Volts smiedamies atteica.
— Droši vien, — svešinieks piekrita, — bet neesmu arī nācis šurp to meklēt. Gribu apciemot savu māsu. Varbūt jūs zināt, kur viņa dzīvo? Viņas vārds ir Džonsona, Viljama Džonsona kundze.
— Tad jau jūs būsiet viņas brālis no Klondaikas! — Medža iesaucās, un viņas acis dzīvi iemirdzējās. — Tas pats, par kuru esam tik daudz dzirdējuši?
— Jā, kundze, tas pats, — vīrietis pieticīgi apstiprināja. — Mans vārds ir Millers, Skifs Millers. Gribēju viņai sagādāt pārsteigumu.
— Jūs ejat pa pareizo ceļu. Tikai esat nogriezies uz mazās taciņas. — Medža piecēlās, lai parādītu viņam ceļu, pamādama uz kraujas pusi apmēram ceturtdaļjūdzes augšup. — Vai redzat tur to priedulāju? Ejiet pa taku, kas pagriežas pa labi! Tas ir īsākais ceļš uz jūsu masas mājām. Apmaldīties nevarat.
— Labi, kundze, paldies, kundze, — viņš pateicās.
Bija skaidri redzams, ka svešais grasās iet tālāk, bet
tomēr bija kā pienaglots pie zemes. Viņš neapzinatā apbrīnā nespēja nolaist acu no Medžas un grima aizvien dziļākā apjukumā kā milzīgā jūrā.
— Mums ļoti gribētos paklausīties jūsu stāstos par Klondaiku, — Medža sacīja. — Varbūt drīkstam kādreiz aiziet, kamēr ciemosieties pie māsas? Bet vēl labāk būtu, ja jūs neatteiktos atnākt pie mums pusdienās.
— Jā, kundze, paldies, kundze, — ceļinieks automātiski nomurmināja, bet tad atjēdzās un piebilda: — Es neuzkavēšos ilgi. Man jāsteidzas atpakaļ uz Ziemeļiem. Braukšu jau šodien pat ar nakts vilcienu. Man, redzat, ir noslēgts ar valdību līgums par pasta piegādi.
Kad Medža bija izteikusi savu dziļo nožēlu, viņš no jauna gribēja saņemties un aiziet. Tomēr nespēja atraut skatienu no viņas sejas. Dziļajā apbrīnā viņš aizmirsa pat
apjukumu, un nu pienāca viņas kārta pietvīkt un justies neveikli.
šajā mirklī, kad Volts bija nolēmis, ka arī viņam būtu jābilst kāds vārds, Vilks, kas ošņādams bija skraidījis pa briksnāju, izskrēja klajumā.
Skifs Millers atskurba kā uz burvja mājienu.
Skaistā sieviete bez pēdām pazuda no viņa redzes loka. Nu viņš redzēja vairs tikai suni, un sejā viņam atspoguļojās ārkārtīgs pārsteigums.
— Lai velns mani paraujl — viņš lēni un svinīgi noteica.
Viņš smagnēji atsēdās uz koka stumbra, neievērodams, ka Medža paliek stāvam. Izdzirdis viņa balsi, Vilks pieglauda ausis un tad pavēra muti platā smaidā. Suns nesteidzīgi piegāja svešajam klāt, vispirms apostīja viņa rokas, tad sāka tās laizīt.
Skifs Millers noglāstīja sunim galvu un tikpat lēni un svinīgi atkārtoja:
— Lai velns mani paraujl
Atvainojiet, kundze, — viņš tūliņ steidzās piebilst, — es vienkārši esmu pagalam pārsteigts, vairāk nekā.
— Arī mēs esam pārsteigti, — Medža jautri atteica, — nekad neesam redzējuši Vilku tā izturamies pret svešinieku.
— Ak jūs viņu saucat par Vilku? — Millers jautāja.
Medža pamāja.
— Bet es tomēr nesaprotu viņa laipnību pret jums, varbūt tas ir tādēļ, ka esat no Klondaikas. Viņš, zināt, ir Klondaikas suns.
— Jā, kundze, — Millers izklaidīgi noteica. Viņš pacēla vienu Vilka priekškāju un, ar īkšķi aptaustīdams un paspaidīdams, pārbaudīja ķepas spilventiņu. — Pamīk- sta, — viņš konstatēja, — sen nav bijis aizjūgā.
— Patiesi, — sarunā iejaucās Volts, — patiesi dīvaini, kā viņš jums ļaujas.