Uz krasta izciļņa mežonīgi melnojas bangojošo viļņu starpā apdeguši celmi un akmeņi. Viļņi triec pret krastu, uz augšu un leju, tur piestājošos laivu. Kurš gan no kazakiem iedrošinājies tādā laikā vizināties laiviņā, kad vecā Dņepra noskai tusies? Redzams, viņš nezina, ka Dņepra rij cilvēkus kā mušas. Laiva piestāja krastam, un no tās izkāpa burvis. Nav priecīgs viņš; viņu sarūgtina bēres, ko kazaki sarīkoja par godu savam kritušajam panam. Poļi dārgi samaksāja: četrdesmit divi pani ar visām zirglietām un županiem un trīsdesmit trīs kara kalpi sakapāti gabalos, bet pārējos ar visiem zirgiem aizdzina gūstā pārdot tatariem. Pa akmens kāpnēm viņš nokāpa lejā, kur dziji pazemē, apdegušu celmu starpā, viņam bija izrakta zemnīca. Viņš iegāja klusi, durvis nečīk- stinādams, nolika podu uz galda, kas bija apklāts ar galdautu, un sāka savām garajām rokām mest podā kādas nezināmas zāles; paņēma kausu, kas bija izgrebts no kāda savāda koka, pasmēla ar to ūdeni un lēja podā, kustinādams lūpas un pesteļodamies. Istabā parādījās sārta gaisma, un briesmīgi bija ieskatīties viņam tad sejā : tā izskatījās asiņaina, melnas rievas izvagoja to, bet acis zvēroja kā uguns. Neķītrais grēcinieks! Bārda jau sen nosirmojusi, seja izvagota rievām, pats izkaltis, bet arvien vēl piekopj bezdievīgus darbus. Istabas vidū noplīvoja balts mākonis, un kaut kas priekam līdzīgs atmirdzēja viņam sejā; bet kāpēc viņš pēkšņi sastinga ar vaļēju muti, neuzdrošinādamies pakustēties, un kāpēc mati uz galvas viņam saslējās kā sari stāvus? Mākonī viņa oriekšā atvizēja kāda brīnišķīga seja. Nelūgta, neaicināta tā bija ieradusies pie viņa viesos; arvien vairāk tā noskaidrojās un urbās viņā savām nekustīgajām acīm. Tās sejas panti, uzacis, acis, lūpas — viss viņam svešs: savu mūžu viņš nebija to redzējis. Un briesmīga, likās, tajā bija maz, bet nepārvaramas šausmas pārņēma viņu. Bet nepazīstamā, dīvainā galva mākonī visu laiku nekustīgi raudzījās viņā. Mākonis jau izgaisa, bet nepazīstamā seja izveidojās vēl krasāk, un asās acis neatrāvās no viņa. Burvis kļuva bāls kā audekls, iekliedzās nelabā, mežonīgā balsī un apgāza podu… Viss izgaisa.
XI
«Apmierinies, mana mīļā māsa!» vecais jesauls Gorobecs runāja: «sapņi reti kad saka taisnību.»
«Noliecies atpūsties, māsiņ!» teica viņa jaunā vedekla: «es atsaukšu veceni, zīlētāju: tai nekāds spēks nevar pretim stāties: viņa tev izlies nobīli.»
«Nebīsties nekā!» teica viņa dēls, tverdams zobenu: «neviens neaizskars tevi!»
Nomākusies, miglainām acīm Katrīna raudzījās visos un nevarēja atrast vārdu. «Sagādāju pati sev postu: izlaidu viņu!» Beidzot viņa pateica:
«Nav man miera no viņa! Jau desmit dienu esmu pie jums te Kijevā, bet manas bēdas nav ne par pilienu mazinājušās. Domāju klusībā audzināt dēlu atriebei… Šausmīgs, šausmīgs viņš man parādījās sapnī. Lai dievs nedod jums viņu ieraudzīt! Sirds man vēl tagad nemierīgi pukst. Sakapāšu tavu bērnu, Katrīna! viņš kliedza, ja nenāksi pie manis par sievu …» un raudādama viņa metās pie šupuļa, bet izbiedētais bērns izstiepa rociņas un kliedza.
Jesaula dēls kūsāja un kvēloja aiz dusmām, klausīdamies lādās runās.
Iekvēlojās arī pats jesauls Gorobecs. «Lai tik viņš pamēģina, nolādētais antikrists, atnākt šurpu: dabūs just, vai vecā kazaka rokā vēl ir spēks. Dievs redz,» viņš teica, paceldams uz augšu skaidrās acis, «vai es nesteidzos sniegt palīdzīgu roku brālim Daņilo? Viņa svētā griba! atradu jau aukstajā gultā, kur bija noguldīti daudzi jo daudzi kazaki. Bet par to, vai nebija diženas bēres viņam? Vai kaut vienu poli palaidām dzīvu? Apmierinies jel, mans bērns! Neviens neiedrošināsies nodarīt tev ko ļaunu, tas varētu notikt vienīgi tad, ja manis un mana dēla vairs nebūtu.» Beidzis runāt, vecais jesauls piegāja pie šūpuļa, un bērns, ieraudzījis sudrabā kaltu, sarkanu pīpi un spožās šķiltavas, kas viņam karājās siksnā pie jostas, izstiepa pēc tām rociņas un iesmējās. ' Atsities tēvā!» vecais jesauls sacīja, noņemdams pīpi no jostas un atdodams bērnam; «vēl nav izkāpis no šūpuļa, bet domā jau kūpināt pīpi!»
Katrīna klusu nopūtās un sāka kustināt, šūpuli. Norunāja nakti pārlaist kopā, un pēc īsa brītiņa visi aizmiga, aizmiga arī Katrīna.
Pagalmā un mājā viss bija klusu; negulēja tikai kazaki, kas stāvēja sardzē. Pēkšņi Katrīna iekliegdamās uzmodās, un viņai līdzi uzmodās visi. «Viņš ir nokauts, viņš ir nodurts!» viņa kliedza un metās pie šūpuļa. Visi apstāja šūpuii un pār- fkmeņojās no bailēm, redzēdami, ka tajā gulēja nedzīvs bērns. Ne skaņa nenāca nevienam pār lūpām, neviens nesaprata, ko lai domā par nedzirdēti ļauno darbu.
XII
Tālu no Ukrainas, izbraucot cauri Polijai, garām ari ļaužu pilnajai pilsētai Lemburgai, stiepjas augstu kalnu grēdas. Kalns aiz kalna, kā akmens važas tie aptver zemi pa kreisi un pa labi un iekaļ to akmens valnī, lai tur neielauztos ša1 - tošā, nemierīgā jūra. Akmens važas iestiepjas Valachijā un Septiņkalnes apgabalā un kā pakavveidīga masa nostājas starp Galicijas un Ungarijas tautām. Mūsu pusē nav tādu kalnu. Acs nevar tos pārredzēt, bet uz daža no tiem cilvēks vēl nav spēris savu kāju. Dīvains arī viņu veids: vai tik untumainā jūra vētras laikā nav izgājusi no plašajiem krastiem, uzvirpuļojusi gaisā savas bezveidīgās bangas, un tās tur pār • akmeņojušās, palikušas nekustīgi stāvam? Vai nav atrāvušies no padebešiem smagie mākoņi un nogāzušies zemē? jo arī tie >r tādā pašā svina pelēkā krāsā, bet. baltās virsotnes mirdz un laistās saulē. Līdz Karpatu kalniem vēl var dzirdēt krievu valodu, arī aiz kalniem šur un tur it kā atskan pa vārdam dzimtā valodā, bet tad tālāk jau vairs nav ne tā ticība, ne valoda. Tur dzīvo diezgan lielā ungāru tauta, jāj zirgos, bērtas un dzer ne sliktāk par kazakiem, bet par zirgu lietām un dārgiem kaftaniem neskopoias vilkt no kabatas ārā čerr voncus. Kalnu starpās lieli un plaši ezeri. Tie nekustīgi kā stikls un kā spogulis atveido sevī kailās kalnu virsotnes un zaļās pakājes. Bet kas gan nakts vidū, — vai zvaigzne? mirdi vai ne, — jāj lielā, melnā zirgā? Kas tas par milzeni ar necilvēcisku augumu, kas auļo pa kalnu nogāzēm, pāri ezeriem, spoguļojas ar savu milzu zirgu nekustīgajos ūdeņos un kura bezgalīgā ēna baismīgi slīd pa kalniem? Mirdz kaltās bruņas, pār plecu pīķis; zobens žvadz pie segliem, bruņu cepure nolaista; pavīd melnas ūsas; acis aizvērtas; plaksti nolaisti; — viņš guļ un aizmidzis tur pavadu: un viņam aiz muguras tai pašā zirgā sēž bērns — pažs un arī guļ, un miegā turas pie jātnieka. Kas viņš tāds, uz kurieni, kādā nolūkā jāj? Kas to lai pasaka! Ne dienu un ne divas viņš tur tā jāj pa kalniem. Aust diena, uzlec saule, viņš nav redzams; retumis tikai kalnieši ievērojuši, ka kalniem pārslīd kāda gara ēna, bet debesis skaidras, un mākoņu tur nav. Bet, tikko nakts klāj savu segu pār zemi, viņš atkal parādās un atspoguļojas ezeros, bet aiz viņa drebēdama auļo viņa ēna. Viņš pārjājis jāti pāri daudziem kalniem un uzjājis Krivanā. Karpatos nav augstāka