Jātnieks ar savu briesmīgo roku satvēra burvi un pacēla gaisā. Vienā mirklī burvis bija miris un atvēra pēc nāves acis, bet bija jau mironis un skatījās kā mironis. Tik briesmīgi neskatās ne dzīvs cilvēks, ne arī no mirušiem piecēlies. Viņš grozīja uz visām pusēm savas nedzīvās acis un ieraudzīja miroņus, kas bija piecēlušies no kapiem Kijevā, Galicijā, Karpatos, un kas visi bija viņam līdzīgi sejā kā divi ūdens, pilieni.
Bālum bāli, viens par otru lielāks, viens par otru kaulaināks, viņi sastājās ap jātnieku, kas turēja rokā briesmīgo laupījumu. Vēlreiz iesmējās jātnieks un iesvieda to bezdibenī. Un visi miroņi nolēca bezdibenī, saķēra nosviesto un iecirta viņā savus zobus. Vēl viens, lielāks par visiem, briesmīgāks par visiem, gribēja pacelties no zemes, bet nevarēja, nebija spēka to izdarīt, — tik liels viņš bija izaudzis zemē; bet, ja būtu piecēlies, būtu sagrāvis visus Karpatus, visu Septiņkalni un Turciju. Viņš tikai mazliet pakustējās, — un visa zeme sāka trīcēt, un visur gruva mājas, un daudz cilvēku aizgāja bojā.
Bieži Karpatos dzirdama svilpšana, it kā tūkstoš sudmalu saviem ratiem kultu ūdeni, — tur necaurejamā bezdibenī, kur neviens cilvēks vēl nav ieskatījies, baidīdamies iet garām, miroņi plosa mironi. Nereti noticis, ka zeme trīcējusi visā pasaulē no viena gala līdz otram. Tas ceļas caur to, izskaidro mācīti ļaudis; ka kaut kur jūras tuvumā ir kalns, no kura izšaujas uguns un izplūst karstas upes. Bet vecie ļaudis, kas dzīvo Ungārijā un Galicijā, zina to labāk un saka, ka tur grib piecelties zemē izaugušais, lielais mironis un tricina zemi.
XVI
Gluchovas pilsētā ļaudis pulcējas ap sirmgalvi banduristu un jau kādu stundu klausās, kā aklais spēlē banduru. Tik brīnišķīgas dziesmas un tik labi vēl neviens bandurists nebija dziedājis. Vispirms par bijušajiem atamanu Sagaidačnija un Chmeļņicka laikiem. Toreiz bija citādi laiki: kazaki tad bija slaveni, ar zirgiem mīdīja ienaidniekus, un neviens neuzdrošinājās smieties par viņiem. Sirmgalvis dziedāja ari jautras dziesmas un pievērsa savas acis ļaudīm, it kā būtu redzīgs; bet pirksti ar tiem piestiprinātiem kauliņiem lidoja kā mušas pa stīgām, un likās, ka stīgas spēlēja pašas no sevis, bet ļaudis visapkārt, vecie noliektām galvām, bet jaunie sirmgalvim pievērstām acīm, neiedrošinājās ne sačukstēties savā starpā.
«Pagaidiet,» sirmgalvis sacīja, «uzdziedāšu jums par kādu senu notikumu.» Ļaudis saspiedās vēl ciešāk kopā, un vecais sāka dziedāt:
«Pana Stefana, Septiņkalnes kņaza, Septiņkalnes kņazs bija arī poļu karalis, laikā dzīvoja divi kazaki: Jānis un Pēteris. Dzīvoja viņi kā brālis ar brāli. «Ievēro, Jāni, visu, ko iegūsi, visu uz pusēm: ja vienam priēks, prieks arī otram; ja vienam bēdas — bēdas abiem; ja viens iegūst laupījumu — uz pusēm to; ja kāds no mums krīt gūstā, — otram jāpārdod viss un jāizpērk, bet, ja to nevar, pašam jādodas gūstā.» Un tiešām, visu, ko kazaki ieguva, visu dalīja uz pusēm; ja nolaupīja svešus lopus vai zirgus — visā dalījās uz pusēm.»
«Karalis Stefans karoja pret turku. Jau trīs nedēļas viņš kaujas pret turku, bet nevar viņu izdzīt. Bet turkiem bija tāds pašā, kas viens pats ar desmit janičariem varēja sakaut veselu pulku. Karalis Stefans izziņoja, ka, ja atradīsies tāds drošinieks, kas atvedīs pie viņa šo pašā, dzīvu vai mirušu, viņš dod viņam vienam tik daudz algas, cik saņem viss karaspēks. «Iesim, brāli, medīt šo pašā!» brālis Jānis saka Pēterim. Un kazaki aizgāja — viens uz vienu, otrs uz otru pusi.»
«Vai Pēteris būtu vai nebūtu notvēris pašā, bet Jānis jau ved pašā arkanā, kas uzmests tam kaklā, pie paša karaļa. «Krietns puisis!» karalis Stefans sacīja un pavēlēja izmaksāt viņam vienam tādu algu, kādu saņem viss karaspēks; un pavēlēja ierādīt viņam zemi tur, kur viņam patīk, un dot tik. daudz lopu,'cik viņš vēlas. Tiklīdz Jānis bija saņēmis algu 110 karaļa, tai pašā dienā izdalīja visu uz pusēm ar Pēteri. Pēteris paņēma pusi karaļa dotās algas, bet nevarēja paciest to, ka Jānis bija guvis tādu godu no karaļa, un dziļi sirdī ieslēpa atriebes domas.»
«Abi bruņinieki jāja uz karaļa dāvāto zemi aiz Karpatiem. Kazaks Jānis uzsēdināja zirgā sev aiz muguras savu dēlu un piesaistīja viņu sev. Metas jau krēsla — viņi vēl arvienu jāj. Mazulis aizmidzis; sāk snaust arī pats Jānis. Nesnaud, kazak, kalnos ceļi bīstami! Bet kazakam tāds zirgs, kas pats visur zina ceļu: nepaklups un nespers nepareiza soļa. Kalnu starpā dziļa aiza, aizai dibenu vēl neviens nav saskatījis. Cik tālu debess no zemes, tik tālu aizā līdz dibenam. Bet gar pašu bezdibeni ceļš — divi cilvēki vēl var jāt viens otram blakus, bet trīs ne par ko. Vērīgi sāka soļot zirgs ar snaudošo kazaku. Līdzās jāja Pēteris, aiz prieka drebēdams un aizturēdams elpu. Apskatījās visapkārt un nogrūda paša īsto brāli aizā; un zirgs ar kazaku un bērnu nolidoia bezdibenī.»