«Saprotu, ko esi nodomājis darīt: neko labu man nesola sastapšanās ar viņu. Bet tu elpo tik smagi, raugies tik nikni, uzacis tev tik bargi sarauktas!…»
«Ciet klusu, sieva!» Daņilo teica noskaities: «kas ar jums sasienās, pats top par sievu. Puisi, pasniedz man pīpei uguni!» viņš griezās pie viena no airētājiem. Tas, izkratījis no savas pīpes karstās sprikstis, pārbēra tās sava pana pīpē. «Baida mani ar burvi!» pans Daņilo turpināja, «kazaks, paldies dievam, nebīstas ne velna, ne ksendza. Tālu gan būtu tikuši, ja klausītu sievas. Vai ne tā, puisi? Mūsu sieva — pīpe un asais zobens!» Katrīna apklusa, nolaistām acīm vērdamās snaudošajā ūdenī; vējš savirmoja ūdeni, un visa Dņepra atmirdzēja sudrabā kā vilka spalva naktī. Laiva pagriezās un sāka slīdēt gar mežaino krastu. Krastā rēgojās kapsēta: vesels pulks vecu krustu. To starpā neaug ne irbenājs, ne zaļo zāle, tikai mēness no debess augstienes silda tos. «Puiši, vai dzirdat kliedzienus? Kāds sauc mūs palīgā!» pans Daņilo sacīja, griezdamies pie saviem airētājiem. «Dzirdam kliedzienus un, liekas, no tās puses,» puiši reizē atsaucās, norādīdami uz kapsētu. Bet viss apklusa. Laiva pagriezās un sāka apbraukt krasta ragu. Pēkšņi airētāji nolaida airus un stīvi raudzījās uz vienu vietu. Aprima arī pans Daņilo: bailes un aukstums sastindzināja kazaku dzīslas. Krusts uz kapa salīgojās, un iz kapa klusi pacēlās izdēdējis mironis. Bārda līdz jostas vietai; pirkstu nagi gari, garāki par pašiem pirkstiem.
Lēni viņš slēja rokas uz augšu. Seja viņam sāka drebēt un sašķobījās. Viņš, kā redzams, cieta briesmīgas mokas. «Es smoku, smoku!» viņš stenēja mežonīgā, necilvēciskā balsī. Viņa balss griezās kā nazis sirdī, un mironis piepeši nozuda pazemē. Salīgojās otrs krusts, un atkal izcēlās mironis, vēl drausmīgāks, vēl lielāks par pirmo, viss apaudzis spalvām: bārda līdz ceļiem, un kaulainie nagi vēl garāki. Vēl mežonīgāk viņš iebļāvās: «Es smoku!» un nozuda pazemē. Salīgojās trešais krusts: piecēlās trešais mironis. Likās, ka tikai kauli paceltos augstu virs zemes. Bārda līdz pašiem papēžiem, pirkstu garie nagi dūrās zemē. Drausmīgi viņš izslēja rokas gaisā, it kā gribētu aizsniegt mēnesi, un iekliedzās tā, it kā kāds būtu sācis zāģēt viņa dzeltenos kaulus … Bērns, kas gulēja Katrīnai uz rokām, iekliedzās un atmodās. Pati pane iekliedzās. Airētājiem cepures iekrita Dņeprā. Pats pans nodrebēja. Pēkšņi viss pazuda, it kā nekas nebūtu bijis; tomēr ilgi vēl puiši neķērās pie airiem. Norūpējies Buruļbašs paskatījās uz jauno sievu, kas pārbijusies šūpoja rokās brēcošo bērnu; viņš piespieda viņu pie sirds un noskūpstīja uz pieres. «Nebīsties, Katrīna! Skaties: nav jau vairs nekā!» viņš sacīja, norādīdams visapkārt. «To burvis dara: viņš grib iebiedēt ļaudis, lai neviens netuvotos viņa nešķīstajam pereklim. Vienīgi tik sieviešus viņš var izbiedēt ar to. Dod šurp man rokās dēlu!» To teikdams, pans Daņilo pacēla savu dēlu uz augšu un pievilka pie lūpām. «Ko, Ivan, tu burvju nebaidies? — Nē, saki, tēti, esmu kazaks. Rimsti jel, mitējies raudāt! mājās pārbrauksim! Pārbrauksim mājās — māte tevi pabaros ar putriņu, noguldīs tevi šūpulī, padziedās:
Aijā, žūžil aijā!
Aijā, dēliņ, aijā!
Audzi, audzi vecākiern par prieku!
Kazaku zemei par godu!
Pesteļiem visiem Dar sodu!
Klausies, Katrīna! man liekas, ka tavs tēvs negrib ar mums sadzīvot mierā. Atjājis drūms, bargs, it kā noskaities… Nu, ja nepatika, — kāpēc tad vajadzēja nākt? … Negribēja uzdzert kazaku brīvībai! nepašūpoja rokās bērnu! Sākumā gribēju gandrīz uzticēt viņam visu, kas uz sirds, bet kaut kaš nav tā kā vajag, un valoda sametās. Nē, viņam nav kazaka sirds! Kazaku sirdis, kad satiekas, tikko nelec iz krūtīm viena otrai pretim. Kas ir, mani mīļie puiši, būs drīz krasts? Nu, cepures jums iedošu jaunas. Tev, Stecko, došu ar samtu un zeltu šūtu. To kopā ar galvu noņēmu kādam tataram; paņēmu visu viņa tērpu, tikai viņa dvēseli palaidu brīvē. Nu, laidiet laivu malā! Lūk, Ivan, nu esam mājās, bet tu arvien vēl raudi! Ņem viņu, Katrīna!»
Visi izkāpa. Aiz kalna bija redzams salmu jumts. Tās bija pana Daņilas senču mītnes. Aiz tām bija vēl kalns, bet tad sākās lauks, un tur, kaut vai simt verstu noej, nesastapsi neviena kazaka.
Pana Daņilas ciemats atradās starp diviem kalniem, šaurā ielejā, kas nolaižas uz Dņepru. Viņa ēkas nav augstas; dzīvojamā māja kā vienkāršiem kazakiem, un tajā viena istaba; bet pietiek tur vietas ir viņam, ir viņa sievai, ir viņa vecajai apkalpotājai, ir desmit brašiem puišiem. Gar sienu augšmalu visapkārt ozola plaukti. Uz tiem sablīvētas bļodas, podi mielastiem. To starpā ir arī sudraba kausi un zeltā apkaltas glāzītes, dāvinātas un karā gūtas. Zemāk karājas dārgas musketes, zobeni, bises, šķēpi; gan ar labu, gan ļaunu tie iegūti no tatariem, turkiem un poļiem; tāpēc arī ne mazumu izroboti. Tajos lūkodamies, pans Daņilo kā pēc atzīmēm atceras savas cīņas. Apakšā gar sienu gludi notēsti ozola soli; tiem līdzās mūrīša priekšā karājas šūpulis virvēs, kas ievērtas pie griestiem piestiprinātā riņķī. Visā dzīvojamā istabā kuls gludi nostampāts un pārklāts māliem. Uz soliem guļ pans Daņilo ar sievu. Uz mūrīša vecā kalpone. Šūpulī rotaļājas un iežūžojas mazais bērns. Uz grīdas vienlaidus pārnakšņo brašie puiši. Bet kazakam labāk gulēt uz kailas zemes zem klajas debess. Viņam nevajag ne dūnu spilvena, ne pēļa. Viņš paliek sev pagalvī svaigu sienu un brīvi izlaižas zālē. Viņam tīkami, nakti atmostoties, noraudzīties augstajās, zvaigznēm nosētajās debesīs un nodrebināties nakts dzestrumā, kas atsvaidzina kazaka kauliņus. Staipīdamies un pusmiegā murminādams, viņš aizkūpina kaļķīti un ietinas ciešāk siltajā plikādas kažokā.