«Mana pane Katrīna aizmiga, nopriecājos par to, izspurdzu un aizlaidos. Man sen gribējās redzēt māti. Pēkšņi kļuvu piecpadsmit gadu veca. Kļuvu viegla kā putns. Kāpēc tu izsauci mani?»
«Vai atceries visu to, ko tev vakar teicu?» burvis jautāja tik klusu, ka tikko varēja sadzirdēt.
«Atceros, atceros; bet ko gan nedotu, lai tikai aizmirstu to. Nabaga Katrīna! viņa daudz ko nezina no tā, ko zina viņas dvēsele.»
«Tā ir Katrīnas dvēsele,» nodomāja pans Daņilo; un arvien vēl nedrīkstēja pakustēties.
«Tēv, nožēlo grēkus! Vai nav briesmīgi, ka pēc katra» tavas slepkavības miroņi ceļas augšā no kapiem?»
«Tu jau atkal to pašu veco!» burvis bargi pārtrauca. «Palikšu pie sava, piespiedīšu tevi darīt to, kas man patīkas. Katrīna iemīlēs mani!…»
«Ak! tu esi briesmonis, bet ne tēvs man!» viņa nokunkstēja. «Nē, nenotiks pēc tava prāta! Tiesa gan, tu ar savas nešķīstās burvja mākslas palīdzību vari izsaukt dvēseli un mocīt viņu, bet vienīgi dievs var piespiest viņai darīt to, kas viņam patīk. Nē, kamēr es būšu viņas miesās, Katrīna nedarīs nekad neko, kas būs pret dieva prātu. Tēvs! Pastarā tiesa ir tuvu! Ja tu arī nebūtu mans tēvs, ir tad tu nepiespiestu mani palikt neuzticīgai manam mīļajam, uzticīgajam vīram. Ja ari mans vīrs nebūtu man uzticīgs, pat tad es viņu nekrāptu, tāpēc ka dievs nemīl tādas dvēseles, kas lauž zvērestu un nav uzticamas.» Tajā brīdī viņa pievērsa savas bālās acis lodziņam, zem kura sēdēja pans Daņilo, un sastinga… «Kurp tu skaties? Ko tu tur redzi?» burvis iekliedzās; gaisīgā Katrīna sāka drebēt. Bet pans Daņilo jau sen bija zemē un devās ar savu uzticamo Stecko savos kalnos. «Briesmīgi, briesmīgi!» viņš pie sevis runāja, sajuzdams it kā nedrošību savā kazaka sirdī, un drīz pārnāca savā sētā, kur vēl tikpat cieši gulēja kazaki, izņemot vienu, kas sēdēja par sargu un smēķēja kaļķīti. Debesis viscaur bija nosētas zvaigznēm.
V
«Cik labi tu darīji, ka uzmodināji mani!» Katrīna sacīja, izberzēdama acis ar izrakstīto krekla piedurkni un aplūkodama no galvas līdz kājām viņas priekšā stāvošo vīru. «Kādu briesmīgu sapni es redzēju. Cik smagi man elpoja krūts! Uch!… Man likās, ka es mirstu …»
«Kādu sapni? Vai ne tādu?» Un Buruļbašs sāka atstāstīt sievai visu, ko bija redzējis. «Kā tu to uzzināji, manu vīriņ?» Katrīna prasīja izbrīnījusies. «Bet nē, man daudz kas ir svešs no tā, ko tu man stāsti. Nē, es nesapņoju, it kā tēvs būtu nokāvis manu māti. Ne miroņus, neko tam līdzīgu es neredzēju. Nē, Daņilo, tu nestāsti pareizi. Ak, cik mans tēvs ir briesmīgs!»
«Nav nekāds brīnums, ka tu daudz ko neredzēji sapnī. Tu nezini ne desmito dalu no tā, ko zina tava dvēsele. Vai tu zini, ka tavs tēvs ir antikrists? Vēl viņu gadu, kad es gatavojos karam kopā ar poliem pret tatariem (toreiz turēju vēl draudzību ar šo tautu), man stāstīja Brāļu klostera priekšnieks — viņš, siev, ir svēts cilvēks, — ka antikristam ir vara izsaukt katra cilvēka dvēseli, kad cilvēks aizmieg, un dvēsele staigā savā vaļā un lidinās kopā ar ercenģeļiem ap dieva mājokļiem. No sākuma nepazinu tava tēva īsto seju. Būtu zinājis, ka tev tāds tēvs, nebūtu tevi precējis, būtu tevi pametis un nebūtu savai dvēselei uzkrāvis grēku, saradodamies ar antikrista cilti.»
«Daņilo!» Katrīna teica, aizklādama seju rokām un raudādama, «vai esmu kaut kā pret tevi noziegusies? vai esmu tevi piekrāpusi, mans mīļotais vīrs? Ar ko esmu izpelnījusies tavas dusmas? Vai uzticami nekalpoju tev? Vai esmu teikusi kaut vienu ļaunu vārdiņu, kad tu atgriezies iereibis no brašām dzīrēm? Vai nedzemdēju tev tumšām uzacīm dēlu?»
«Neraudi, Katrīn, pazīstu tevi tagad un ne par ko neatstāšu. Visi grēki gulstas uz tavu tēvu.»
«Nē, nesauc viņu par manu tēvu! Viņš nav mans tēvs. Dievs mans liecinieks, atsakos no viņa, atsakos no tēva! Viņš ir antikrists, atkritējs no dieva. Ja viņš būtu nelaimē, ja viņš slīktu, es nepasniegtu viņam glābēju roku, ja mute viņam izkalstu no slepenas indes, es nepadotu viņam ūdeni nodzerties. Tu esi man tēvs!»