VI
Pana Daņila dziļajā pagrabā aiz trim atslēgām, važās iekalts, sēž burvis, bet tālāk pie Dņepras deg viņa velnišķīga pils, un, sārti kā asinis, viļņi skalojas un šļakst ap viņas senlaicīgajām sienām. Burvis sēž dziļajā pagrabā nevis par pe- steļošanu, ne arī par bezdievību, tais lietās dievs būs viņa soģis, bet sēž viņš par slepenu nodevību, par sazvērestību ar pareizticīgās Krievuzemes ienaidniekiem, katoļiem, kam tas gribēja pārdot ukraiņu tautu un nodedzināt kristīgo baznīcas. Burvis ir drūms; domas, melnas kā nakts, viņam galvā: vairs tik vienu dienu viņam atliek dzīvot, bet rītu jau laiks šķirties no pasaules: rītu viņu gaida sods. Sods,, kas viņu gaida, nebūs viegls: tā vēl būs žēlastība, ja viņu dzīvu izvārīs katlā vai novilks viņam dzīvam grēcīgo ādu. Burvis ir drūms, nokāris galvu. Varbūt viņš jau nožēlo grēkus pirms nāves; tikai viņa grēki nav tādi, ko dievs tam var piedot. Virs viņa tam priekšā šaurs, dzelzs restēm aizrestots logs. Važām žvadzot, viņš pieceļas paskatīties pa logu, vai neies garām viņa meita. Viņa ir lēnprātīga kā balodītis, nepiemin ļauna: vai neiežēlosies tēva? … Bet nav neviena. Apakšā aizlokās ceļš — pa to neviens nenāk. Vēl zemāk par to, brīvi plūst Dņepra — tā nebēdā ne par vienu: viņa šalko, un cietumniekam top skumji klausoties viņas vienmuļajā šalkšanā. Lūk, uz ceļa parādās kāds — tas ir kazaks! Un cietumnieks smagi nopūtās. Atkal visapkārt tukšs. Lūk, kāds iztālēm dodas lejā … plīvo zaļi sieviešu svārki… uz galvas zvīļo zelta vainadziņš… Tā ir viņa! Vēl tuvāk viņš piespiedās logam Lūk, pienākusi jau pavisam tuvu … «Katrīna! Meita! apžēlojies, dod kādu dāvaniņu!…» Viņa ir mēma, viņa negrib nekā dzirdēt, viņa pat acu nepaceļ uz cietumu, un ir jau aizgājusi, jau nozudusi. Visa pasaule tukša; skumji šalc Dņepra; skumjas iegulstas sirdī; bet vai burvis pazīst skumjas? Diena liecas pret vakaru. Saule jau riet; jau nav vairs viņas. Jau vakars; dzestri; kaut kur bauro vērsis; no kaut kurienes at- plūst skaņas; droši vien kaut kur ļaudis nāk no darba un dzied, Dņeprā pavīd laiva … kam gan kāda daļa gar cietumnieku? Pie debesīm iemirdzas sudraba sirpis. Lūk, kāds nāk pa ceļu no otras puses. Grūti saskatīt tumsā. Tā ir Katrīna, kas atgriežas. «Meita, Kristus dēļ! pat zvērīgie vilcēni neplēš savu māti; meita, kaut vai palūkojies savā noziedzīgajā tēvā!» Viņa neklausās un iet. «Meita, savas nelaimīgās mātes labad!…» Viņa ir apstājusies. «Nāc uzklausīt manu pēdējo vārdu!»
«Kānēc tu sauc mani, dieva noliedzēj? Nesauc mani par meitu! Mūsu starpā nav nekādas radniecības. Ko tu gribi no manis manas nelaimīgās mātes labad?»
«Katrīna! Mans gals ir tuvu. Zinu: tavs vīrs grib piesiet mani ķēvei pie astes un palaist laukā, bet varbūt izdomās vēl briesmīgāku sodu . »
«Bet vai tad ir pasaulē sods. kas līdzinātos taviem grēkiem? Gaidi viņu, neviens neies aizlūgt par tevi.»
«Katrīna! mani nebaida sods, bet viņpasaules mokas . .. Tu esi nevainīga, Katrīna. Tava dvēsele lidināsies paradizē
dieva tuvumā; bet atkritēja tēva dvēsele degs mūžīgā ugurn, un šī uguns nekad nedzisīs; arvien karstāk un karstāk ta iekvēlosies, ne rasas piliena neviens nenovīdīs, ne vēja dvesma netizpūtīs…»
«Manā varā nestāv šo sodu mīkstināt,» Katrīna teica novērsusies.
«Katrīna! Uzklausi vienu vārdu! tu vari glābt manu dvēseli. Tu vēl nezini, cik labs un žēlsirdīgs ir dievs. Vai tu esi dzirdējusi par apustuli Pāvilu, kāds tas bijis grēcīgs, bet pēc nožēlojis savus grēkus un kļuvis svēts.»
«Ko es varu darīt, lai glābtu tavu dvēseli?» sacīja Katrīna. «Vai man, vājai sievietei, par to domāt?»
«Ja man izdotos izkļūt no šejienes ārā, es visu atstātu. Nožēlošu grēkus; aiziešu alu klosterī, apvilkšu rupju spalvu kreklu, dienu un nakti lūgšu dievu. Neēdīšu ne tikvien kā gaļu, pat zivi neņemšu mutē! gulēšu uz kailas zemes! un lūgšu dievu! lūgšu vienā lūgšanā! Un kad dieva žēlastība man nenoņems kaut simto daļu manu grēku, ierakšos līdz kaklam zemē vai iemūrēšos mūra sienā; nepieņemšu ne ēdienu, ne dzērienu, un nomiršu; bet visu savu mantu atdošu melnsvārčiem, lai četrdesmit dienas un četrdesmit naktis turētu aizlūgumu par manu dvēseli.»
Katrīna kļuva domīga. «Kaut arī atslēgšu, bet atbrīvot no važām nav man pa spēkam.»
«Nebīstos važu,» viņš teica, «tu saki, ka viņi sakaluši važās manas rokas un kājas? Nē, iepūtu viņiem miglu acīs un roku vietā padevu sausu koku. Palūkojies mani: esmu patlaban pavisam bez važām!» viņš teica, iziedams uz vidu. «Neiztaisītu neko arī par šīm sienām un izietu tām cauri; bet tavs vīrs gan ari nezina, kas tās par sienām: tās cēlis svēts vientulis, un nekāds velna spēks nevar izpestīt no šejienes cietumnieku, ja viņam nav tās pašas atslēgas, ar kurām svētais vientulis slēdza savu mūka oelii. Tādu pašu celli arī es, nedzirdētais grēcinieks, izrakšu sev, kad tikšu brīvs.»
«Klausies, izlaidīšu tevi, bet ja nu tu mani piekrāpsi?» Katrīna teica, apstājusies durvju priekšā: «un grēku nožēlas vietā sāksi atkal brāļoties ar velnu?»
«Nē, Katrīna, ilgi jau vairs nedzīvošu; manam mūžam ari bez nāves soda drīz būs gals. Vai tu gan domā, ka nodošu pats sevi mūžīgām mokām?»
Atslēgas no^vadzēja. «Ardievu! lai visužēllgais dievs tevi sarga, mans bērns!» burvis teica, viņu noskūpstīdams. «Ne pieskaries man, nedzirdētais grēciniek, ej projām ātrāk!…» Katrīna sacīja; bet viņa jau vairs nebija. '
«Izlaidu viņu», viņa teica, nobijusies un samulsusi aplūkodama sienas. «Ko tagad atbildēšu vīram? Esmu pazudusi! Man tagad dzīvai jāiet kapā!» un šņukstēdama, viņa gandrīz pakrita uz celma, uz kura bija sēdējis cietumnieks. «Bet izglābu dvēseli», viņa klusu sacīja, «izdarīju dievam patīkamu darbu; bet mans vīrs… pirmo reizi piekrāpu viņu. Ak, cik briesmīgi, cik grūti man būs teikt viņam nepatiesību! Kāds nāk! Tas viņš! vīrs!» viņa izmisusi iesaucās un saļima nesamaņā,