Riks Riordans
Briesmoņu jūra
VIENS MANS draugs IZVĒLAS KĀZU KLEITU
Murgs sākās tā.
Stāvēju uz izmirušas ielas kādā piejūras mazpilsētiņā. Bija melna nakts. Plosījās vētra. Vējš un lietus pluinīja gar ielas malu sastādītās palmas. Abpus ielai rindojās ar sārtu un dzeltenu ģipšmarmoru apmestas mājas aizslēģotiem logiem. Kvartālu tālāk, aiz hibiskrožu krūmājiem, putas kūla okeāns.
Florida, nospriedu. Lai gan nav ne mazākās sajēgas, kur es to rāvu. Floridā neesmu bijis.
Tad izdzirdu pret trotuāru klidzināmies nagus. Pagriezies ieraudzīju savu tik labo draugu Groveru jožam, ko nagi nes.
Jā — nagi — nepārteicos.
Grovers ir satīrs. No vidukļa augšup viņš atgādina parastu, izstīdzējušu pusaudzi — lempīgs, ar pūkainu, paspūrušu kazbārdiņu un pinnēm. Gaita viņam tāda klumzājoša, bet, ja negadās pieķert nolaistām biksēm (no sirds neiesaku), nemūžam nepateiksiet, ka Grovers nav īsti cilvēks. Platie džinsi un viltus pēdas slēpj skatam pinkaino dibengalu un āža kājas.
Sestajā klasē Grovers bija mans labākais draugs. Kopā ar mani un meiteni vārdā Anabeta viņš mēroja dēkpilnu ceļu, lai glābtu pasauli, bet pēdējoreiz redzējāmies pērnajā jūlijā, kad Grovers viens pats aizrikšoja draudīgā misijā — tādā, no kuras neviens satīrs vēl nebija pārradies.
Lai nu kā, sapnī Groveram āža aste vai svila un cilvēka tupeles viņš bija paķēris rokās — kā allaž, kad radās vajadzība jozt, ņemot kājas pār pleciem. Viņš klidzināja garām mazām tūristu bodītēm un sērfdēļu nomas punktiem. Palmas vējš locīja līdz zemei.
Grovers bija pārbijies no kaut kā, kas dzinās pakaļ. Laikam iztrūcināts pludmalē. Vilnā bija ieķepušas slapjas smiltis. Izglābies, aizbēdzis. Viņš centās izsprukt nokaut kā.
Vēja aurus pārskanēja rēciens, kas izskrēja cauri kauliem. Groveram aiz muguras, kvartāla viņā galā, iznira milzīgs, neskaidrs stāvs. Novēzējies tas aizmēza laternas stabu, un pāri ielai nolija dzirksteļu lietutiņš.
Grovers, izbailēs smilkstot, klumpačoja tālāk. Viņš nemitējās murmināt: jātiek projām. Jādod šiem ziņa!
Nespēju saskatīt, kas draugu vajā, bet dzirdēju, kā tas rūc un lādas. Jo tuvāk tas nāca, jo draudīgāk zvārojās zeme. Grovers metās ap stūri un palika kā iemiets. Viņš bija iemucis strupceļā — veikalu pilnā pagalmā. Griezties atpakaļ par vēlu. Vētra bija atrāvusi tuvējās durvis. Izkārtne virspus aptumšotās vitrīnas vēstīja: SVĒTĀ AUGUSTĪNA KĀZU BODE.
Grovers metās iekšā un aizlīda aiz līgavu kleitām.
Veikala logā uznira nezvēra ēna. Saodu briesmoņa smaku — tas bija šķebīgs mikslis: saslapusi aitas vilna, iepuvusi gaļa un tas savādais, sīvais smārds, kas piemīt tikai monstriem vai arī skunksam, kurš iecienījis meksikāņu virtuvi.
Aiz līgavu kleitām trīcēja Grovers. Nezvēra ēna aizslīdēja tālāk.
Klusumu pārtrauca tikai lietus pakšķi. Grovers uzelpoja. Varbūt tas neradījums jau bija prom.
Tad noplaiksnīja zibens. Veikala fasāde ar blīkšķi gāja gaisā, un mežonīga balss iebaurojās: — MAAAANS!
Drebēdams pie visām miesām, pielēcu gultā sēdus.
Nekādas vētras. Nekāda briesmoņa.
Rīta saules stari spraucās iekšā pa guļamistabas logu.
Man norēgojās, ka loga rūtī uzņirb tāda kā ēna — cilvēka aprise. Bet tad kāds pieklaudzināja pie guļamistabas durvīm — mamma uzsauca: — Persij, nokavēsi! — un ēna logā pagaisa.
Gan jau rādījās. Piektā stāva logs un ļodzīgas ugunsdzēsēju kāpnes… tur taču neviena nevarēja būt.
— Nāc nu, mīļais, — mamma atkal sauca. — Pēdējā skolas diena. Tev vajadzētu lēkt gaisā no prieka! Tūliņ būsi ticis cauri!
— Nāku, — es izstomīju.
Pagrābstījos zem spilvena. Pirksti atvieglojumā satvēra lodīšu pildspalvu, kas allaž gulēja pagalvī. Izvilku to laukā un nopētīju gar malu iegravētos sengrieķu burtus: Anaklusms. Pretstraume.
Sakārojās noņemt pildspalvai uzgali, bet kaut kas lika pārdomāt. Tik sen nebiju izmantojis Pretstraumi…
Turklāt mamma bija likusi nosolīties, ka dzīvoklī neplātīšos ar nāvējošiem ieročiem, jo vienreiz šķērsām aizsviedu šķēpu, nogāzdams visu trauku skapi. Noliku Pretstraumi uz naktsskapīša un negribīgi izrausos no gultas.
Saģērbos, cik aši vien spēju. Pūlējos izmest no prāta murgu, briesmoņus un ēnas gar logu.
Jātiek projām. Jādod šiem ziņa!
Ko Grovers ar to domāja?
Pieliku pie sirds trīs izstieptus pirkstus un tad pacirtu tos prom — šo senlaiku žestu man reiz iemācīja Grovers, tas palīdzot atvairīt ļaunos spēkus.
Tas sapnis nevarēja būt īsts.
Pēdējā skolas diena. Mammai bija taisnība, man vajadzēja lēkt gaisā no prieka. Pirmo reizi mūžā vienā skolā biju noturējies neizslēgts turpat visu gadu. Nekādu ērmotu negadījumu. Neviena paša kautiņa klasē. Neviena skolotāja, kas pārvērstos par briesmoni vai mēģinātu mani nobeigt ar saindētu ēdnīcas otro ēdienu, vai sprādzienbīstamu mājasdarbu. Jau rīt es būšu ceļā uz labāko vietu visā pasaulē — Pusdievu nometni.
Vēl tikai viena diena. Pat manos spēkos taču nebūtu visu salaist grīstē.
Par to, cik aplama šī cerība, man nebija ne jausmas — kā allaž.
Mamma brokastīm bija sacepusi zilas vafeles un zilas olas.
Viņai tāda mendele — īpašus gadījumus atzīmēt ar zilu maltīti. Šķiet, ka tā mamma dod zināt, ka viss ir iespējams. Persijs var izlauzīties cauri septītajai klasei. Vafeles var būt zilas. Tādi, lūk, mazie brīnumi.
Es pie virtuves galda brokastoju, bet mamma tikmēr mazgāja traukus. Viņa bija ģērbusies darba formā — zili zvaigžņotos svārkos un sarkanbalti svītrotā blūzē —, tādā viņa tirgoja saldumus "Saldajā Amerikā". Garie, brūnie mati bija saņemti astē.
Vafeles bija gardas, bet laikam jau neēdu tik kāri kā parasts. Mamma uzlūkoja mani, saraukdama pieri. — Persij, vai tev kas kaiš?
— Nē… nekas.
Bet viņa vienmēr redzēja cauri, ja man kas bija uz sirds. Nosusinājusi rokas, mamma apsēdās man iepretim. — Skola vai…
Turpināt bija lieki. Es tāpat zināju, ko viņa grib teikt.
— Man šķiet, ka Groveram ir ziepes, — es sacīju un izstāstīju sapni.
Viņa saknieba lūpas. To otro manas dzīves pusi mēs nemēdzām apspriest. Centāmies dzīvot, cik ikdienišķi vien iespējams, bet mammai par Groveru viss bija zināms.
— Es daudz nebēdātu, draudziņ, — mamma mierināja. — Grovers ir liels satīrs. Ja būtu gadījies kas nelāgs, mums noteikti kāds būtu atlaidis ziņu no… no nometnes… — Izsakot vārdu nometne, mammas pleci saspringa.
— Kas par lietu? — es noprasīju.
— Nekas, — viņa atsvieda. — Zini ko? Šodien nosvinēsim skolas beigas. Aizvedīšu jūs ar Taisonu uz Rokfellera centru, uz to skeita veikaliņu, kas tev patīk.
Opā, tas gan bija vilinoši. Mums mūždien vajadzēja savilkt galus. Izdevumi par mammas studijām vakarniekos un manu privātskolu izslēdza iespēju atļauties tādus prieciņus kā, piemēram, skrituļdēļa iegādi. Taču kaut kas viņas balsi darīja mani tramīgu.
— Paga, paga, — es bildu, — vai tad mēs šovakar nekravāsim mantas nometnei?
Mamma savīkšķīja trauklupatu. — Ai, sirsniņ, ja reiz par to… es vakar saņēmu vēsti no Hīrona.
Man sašļuka dūša. Hīrons bija Pusdievu nometnes nodarbību pārzinis. Viņš dotu ziņu tikai tad, ja būtu gadījies kas ārkārtējs. — Ko viņš teica?
— Viņš domā, ka tev… pagaidām vēl nebūtu droši doties uz nometni. Mums vajadzēs nogaidīt.