Viņš bijīgi uzlūkoja mani. — Tev… tev ir pašam savs namiņš?
— Trešais. — Es norādīju uz zemu, pelēku akmens celtni.
— Tu tur dzīvo kopā ar draugiem?
— Nē. Nē, es viens. — Negribējās skaidroties. Patiesība bija mulsinoša: namiņā mitinājos viens, jo man nebija paredzēts būt starp dzīvajiem. "Lielā triāde" — Zevs, Poseidons un Aīds — pēc Otrā pasaules kara bija vienojušies vairs neradīt mirstīgos pēctečus. Mēs bijām spējīgāki par parastiem pusdieviem. Mēs bijām pārāk neparedzami. Ja sadusmojāmies, radījām liekas problēmas… piemēram, Otro pasaules karu. Lielās triādes vienošanās tikusi pārkāpta tikai divreiz — kad Zevs radīja Taliju un kad Poseidons radīja mani. Mums nebija paredzēts nākt šaisaulē.
Talija divpadsmit gadu vecumā pārtapa par priedi. Es… nūja, es centos, cik spēka, nesekot viņas piemēram. Naktīs mēdzu murgot, par ko Poseidons pārvērstu mani, ja dzīvība karātos mata galā, — iespējams, par planktonu. Vai par dreifējošu brūnaļģu čupu.
Beidzot sasniedzām Lielo māju un atradām Hīronu tur kravājam seglu somas paša tik iecienītās 60. gadu mūzikas pavadījumā. Drošības pēc atgādināšu — Hīrons ir kentaurs. No vidukļa augšup viņš atgādina parastāko pusmūža vīru — brūniem, sprogainiem matiem un paspūrušu bārdu. No vidukļa lejup viņš ir balts ērzelis. Viņš iztaisās par cilvēku, ielokot apakšgalu maģiskos invalīdu ratiņos. Starp citu, kad mācījos sestajā klasē, viņš izlikās par manu latīņu valodas skolotāju. Taču, ja griesti ir pietiekami augsti, viņš daudz labprātāk pavada laiku kentaura formātā.
Tiklīdz viņu ieraudzījām, Taisons sastinga. — Ponijs! — viņš iesaucās, sajūsmas pārņemts.
Hīrons sapīcis pagriezās pret mums. — Kā, lūdzu?
Anabeta pieskrējusi viņu apskāva. — Hīron, kas notiek? Tu taču… nebrauc prom? — Viņai notrīcēja balstiņa. Hīrons Anabetai bija kā otrs tētis.
Hīrons sirsnīgi pasmaidīja un pabužināja meitenei matus. — Sveiks, mazais. Un Persijs arī, ak tu viens! Pa gadu pamatīgi pastiepies!
Es noriju kamolu. — Klarisa teica, ka tu… ka tu esi…
— Atlaists. — Hīrona acīs iemirdzējās rūgts smiekliņš. — Nu ko, kādam taču bija jāuzņemas vaina. Zevs bija pamatīgi noskaities. Viņa meitas dvēseles koks saindēts! Misteram D. vajadzēja kādu sodīt.
— Atskaitot pašu, protams, — es noburkšķēju. Jau pati doma par nometnes vadītāju misteru D. darīja mani pūcīgu.
— Bet tas ir neprāts! — Anabeta kliedza. — Hīron, kāds tev sakars ar Talijas koka indēšanu?!
— Lai nu kā, — Hīrons nopūtās, — ņemot vērā apstākļus, dažs labs Olimpā man vairs neuzticas.
— Kādus apstākļus? — es biju neizpratnē.
Hīrona vaigs satumsa. Kamēr viņš tūcīja seglu somā
latīņu-angļu valodas vārdnīcu, skaļruņos dudināja Frenks Sinatra.
Taisons joprojām aizgrābts blenza uz Hīronu. Viņš iekunkstējās, itin kā alktu noglaudīt Hīronam muguru, bet baidītos tuvoties. — Ponijs?
Hīrons sarauca degunu. — Mans dārgais ciklopu jaunekli! Es esmu kentaurs.
— Hīron, — es ierunājos, — kas ir ar to koku? Kas notika?
Viņš skumji nošūpoja galvu. — Talijas koka inde nāk no Pazemes, Persij. Tādu pat es redzu pirmoreiz. Jādomā, tā iztecināta no kāda nezvēra indes dziedzeriem tumšākajās Tartara dzīlēs.
— Tad jau skaidrs, kurš vainīgs. Kro…
— Persij, nemini titānu valdnieka vārdā. Ne šeit, ne tagad.
— Bet vēl pērnvasar viņš kūdīja olimpiešus uz pilsoņu karu! Tā noteikti ir viņa ideja. Viņš būs savaņģojis nodevēju Lūku.
— Iespējams, — Hīrons piekrita, — taču tieku saukts pie atbildības, jo neesmu nelaimi aizkavējis un pratis vērst par labu. Kokam atlicis vien pāris nedēļu, ja vien…
— Ja vien kas? — Anabeta noprasīja.
— Nekas, — Hīrons atplijās. — Muļķīgas iedomas. Inde apskādējusi visu ieleju. Burvju robežas sairst. Nometnes stundiņas ir skaitītas. Indes darbus labot spētu tikai viens vienīgs brīnums, kas zudis jau pirms vairākiem gadsimtiem.
— Kāds? — es tincināju. — Mēs to sameklēsim!
Hīrons aizvēra seglu somu un izslēdza mūzikas atskaņotāju. Tad viņš pagriezās, uzlika man uz pleca roku un ieskatījās cieši acīs. — Persij, apsoli, ka nerīkosies pārsteidzīgi. Es jau teicu tavai mammai, ka tev šovasar šeit labāk nerādīties. Tas ir pārāk bīstami. Bet, ja reiz esi šeit ieradies, tad arī paliec šeit. Trenējies cītīgi. Mācies cīnīties. Taču nepamet šo vietu.
— Kāpēc? — es vaicāju. — Es gribu kaut ko līdzēt! Es nevaru sēdēt un noskatīties, kā robežas iet bojā. Nometni tūliņ…
— Pārplūdinās briesmoņi, — Hīrons pabeidza. — Jā, baidos, ka tā arī būs. Taču nekrīti kārdinājumā mesties briesmās pa galvu, pa kaklu. Varbūt tās ir titānu valdnieka lamatas. Neaizmirsti pērno vasaru! Viņš tev gandrīz vai laupīja dzīvību.
Tiesa gan, bet man tik nepārvarami gribējās palīdzēt. Turklāt gribēju, lai Krons saņem pēc nopelniem. Ceriet vien, ka titānu valdnieks guvis mācību pirms veselas mūžības, kad dievi šo gāza no troņa. Ceriet vien, ka šis guvis miglainu apjausmu — ja tevi ņem un sakapā miljons gabalos un tad vēl iesviež Zemzemes dziļākajā nostūrī — tad neesi īpaši gaidīts viesis. Bet nē taču. Viņš bija nemirstīgs, viņš joprojām kvernēja tur lejā, Tartarā, ciezdams bezgalīgas mokas, alkdams atgriezties un atriebties olimpiešiem. Pats uz savu roku Krons rīkoties nespēja, bet viņam lieliski padevās tīt ap pirkstu mirstīgos un pat dievus, musinot tos nodarīt melnos darbiņus.
Tā indēšana noteikti bija viņa pirksts. Kurš gan vēl kristu tik zemu un uzbruktu Talijas kokam, vienīgajai piemiņai par varoni, kas upurējusies, lai glābtu draugus?
Anabeta pūlējās apvaldīt raudas. Hīrons notrausa asaru viņai no vaiga. — Paliec ar Persiju, bērniņ, — viņš tai sacīja. — Pieskati viņu. Un atceries pareģojumu!
— Es… jā.
— Ēē.. — es bildu. — Vai tas būtu kāds superdraudīgs pareģojums par mani, ko dievi jums aizlieguši izpaust?
Šie klusēja.
— Kā tad, — nomurmināju. — Es jau tik tā.
— Hīron… — Anabeta ierunājās. — Tu man stāstīji, ka dievi piešķīruši tev nemirstību vien tikām, kamēr audzināsi hērojus. Ja tevi izraidīs no nometnes, tad jau…
— Zvēri, ka darīsi visu, kas tavos spēkos, lai pasargātu Persiju no briesmām, — viņš uzstāja. — Zvēri pie Stiksas ūdeņiem.
— Es… es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, — Anabeta sacīja.
Laukā nogranda pērkons.
— Ļoti labi, — bilda Hīrons. Viņš izskatījās atvieglots. — Var jau būt, ka tikšu attaisnots un atgriezīšos. Tikmēr došos pie saviem savvaļas sugas brāļiem Evergleidā. Var gadīties, ka viņiem ir zināms, kā paglābt saindēto koku, — man tas jau piemirsies. Taču es jebkurā gadījumā nerādīšos nevienam acīs, līdz viss šis tracis nebeigsies… vai nu šā, vai tā.
Anabeta apslāpēja šņukstu. Hīrons neveikli papliķēja viņai pa plecu. — Nu, nu, bērniņ. Jūsu drošība nu ir mistera D. un jaunā nodarbību pārziņa rokās. Atliek cerēt… nu ko, jācer, ka viņi nenolaidīs nometni pa burbuli tik ātri, kā varētu domāt.
— Kas tas vispār par tādu Tantalu? — es bozos. — Darīt šim nav ko, ka atņem jums darbu?
Pāri ielejai atplūda gliemežvāka taures skaņas. Pat nemanīju, ka jau tik vēls. Nometniekiem bija laiks posties vakariņās.