— Ejiet, — Hīrons sacīja. — Jūs viņu sastapsiet paviljonā. Persij, es sazināšos ar tavu mammu un pastāstīšu, ka tev nekas nekait. Viņa noteikti jau ir sakreņķējusies. Bet atceries manu brīdinājumu! Tev uzglūn briesmas.
Pat ne mirkli neiedomājies, ka titānu valdnieks tevi būs piemirsis!
Kad tas bija pateikts, Hīrons izrikšoja laukā no dzīvokļa un aizklidzināja pa gaiteni, Taisonam saucot nopakaļ: — Ponij! Neej prom!
Atjēdzos, ka biju piemirsis pastāstīt Hīronam savu sapni par Groveru. Nu jau bija par vēlu. Mans visu laiku labākais skolotājs bija zudis, iespējams, uz visiem laikiem.
Taisons sāka pinkšķēt gandrīz tikpat nevaldāmi kā Anabeta.
Mēģināju abiem ieskaidrot, ka viss būs labi, bet pats tam vairs neticēju.
Aiz ēdnīcas paviljona jau rietēja saule, kad nometnieki plūda vakariņās no saviem namiņiem. Stāvējām marmora kolonnas ēnā un vērojām, kā tie sarodas. Anabeta vēl nebija saņēmusi sevi rokās, bet apsolīja vēlāk ar mums izrunāties. Viņa aizsteidzās piepulcēties radagabaliem no Atēnas namiņa — ducim tādu pašu gaišmatainu pelēkaču kā viņa pati. Anabeta nebija gados vecākā, bet ne kurš katrs bija pavadījis nometnē tik daudz vasaru. To varēja pateikt, uzmetot skatienu viņas nometnes kaklarotai — viena krellīte par katru vasaru, un Anabetai tās bija sešas. Neviens neņēmās apšaubīt viņas tiesības uz vadonību.
Tālāk sekoja Klarisa, vezdama astē Arēja namiņa iemītniekus. Viena roka bija iekārta saitē, un vaigu rotāja nejauka, trekna švīka, bet citādi randiņš ar bronzas buļļiem laikam nemaz nebija licis zaudēt dūšu. Kāds bija pamanījies pielipināt viņai pie muguras papīra drisku ar uzrakstu "Mūjābele"! Bet neviens no mājokļa biedriem neuzskatīja par vajadzīgu uz to norādīt.
Pēc Arēja atvasēm nāca Hēfaista namiņš — sešu puišu svītu vadīja Čārlzs Bekendorfs, plecīgs piecpadsmitgadīgs afroamerikānis. Plaukstas tam bija tik platas kā beisbola cimdi, seja barga, acis piemiegtas — kā nekā augas dienas viņš aizvadīja kalēja smēdē. Iepazīstot tuvāk, viņš izrādījās tīri lādzīgs, bet tik un tā neviens viņu nesaukāja par Čārliju, Čaku vai Čārlzu. Vairākumam viņš bija Bekendorfs. Mēļoja, ka viņš izkalšot jebko. Padod tik metāla kluci, un tūliņ taps nāvīgi ass zobens vai kāds mehāniski vadāms kareivis, vai putnu vanniņa kādas omītes dārzam. Ko vien sirds kāro.
Saradās arī pārējie — Dēmetras, Apollona, Afrodītes, Dionīsa — namiņi. No ezera iznira najādas. No kokiem izsūcās driādas. No pļavas atrikšoja ducis satīru, uzjundot smeldzīgas atmiņas par Groveru.
Satīri allaž bijusi mana vājība. Te, nometnē, viņiem bija visādi jāizdabā direktora mistera D. ērmīgajām iegribām, bet ārpasaulē viņu darbs bija neatsverams. Viņi bija meklētāji. Maskējušies par parastiem pusaudžiem, viņi iefiltrējās skolās visos pasaules nostūros, lai uzmeklētu iespējamos pusdievus un tad pavadītu viņus līdz nometnei. Tā es iepazinos ar Groveru. Viņš bija pirmais, kurš atpazina manī pusdievu.
Kad satīri bija sasēduši pie vakariņu galda, pie apvāršņa parādījās arī Hermeja namiņš. Tas vienmēr bija pārstāvēts kuplākajā skaitā. Pērnvasar to vadīja Lūka, tas pats, kas kopā ar Taliju un Anabetu cīnījās Pusdievu kalna virsotnē. Pirms Poseidons atzina mani par savu pēcnācēju, arī es kādu laiku novilku Hermeja namiņā. Lūka paguva uzmesties man par draugu… un pēc tam mēģināja piebeigt.
Tagad Hermeja komandu vadīja Treviss un Konors Spēri. Nebūdami dvīņi, viņi tik ļoti līdzinājās viens otram, ka nebija jēgas prātot — kurš tur kurš. Nekādi nespēju paturēt prātā, kurš no abiem vecākais. Abi bija gari un izkāmējuši, abiem pār acīm krita brūnas matu šķipsnas. Oranžie Pusdievu nometnes tēkrekli kūļājās pāri platajiem šortiem. Brāļiem bija Hermeja bērniem tik raksturīgie velnišķie vaibsti: uzrautas uzacis, šķelmīgs smīns, mūžīgi dzirksts acīs, tā ka varēji nodomāt — tūliņ dabūsi aiz krekla plaukšķeni. Tas, ka zagļu dievam gadījušies bērni, kam uzvārdā "Spers", man šķita labais joks, bet tajā vienīgajā reizē, kad par to ieminējos Trevisam un Konoram, abi neizteiksmīgi blenza uz mani, nesaskatīdami tur itin nekā smieklīga.
Tiklīdz visi nometnieki bija pie vietas, ievedu Taisonu zāles vidū. Čalas pieklusa. Skatieni pievērsās mums. — Kurš to tur atvilcis? — atskanēja murdoņa no Apollona galda.
Nikni paglūnēju turp, bet nesaskatīju runātāju.
Pie pirmā galda kāds garlaikoti ierunājās: — Tā, tā, vai tik tas nav Pīters Džonsons! Tagad esmu redzējis visu.
Es sakodu zobus. — Persijs Džeksons… ser.
Misters D. iestrēba malku diētiskās kolas. — Aha, aha. Kā jūs, jaunie, tagad mēdzat izteikties: kāda šķirbaV.
Viņš bija apvilcis ierasto havajiešu kreklu leoparda rakstā, šortus, teniskurpes un melnas zeķes. Apaļais vēders un sarkanā, uzburbusl seja darīja viņu līdzīgu tūristam, kurš aizsēdējies Lasvegasas kazino. Viņam aiz muguras stāvēja tramīga paskata satīrs, plēsdams vīnogām nost mizu un pa vienai sniegdams ogas misteram D.
Misteru D. īstenībā sauca Dionīss. Vīna dievs. Zevs viņu iecēla par pusdievu nometnes direktoru, lai šis pakaltē rīkli kādu gadu simtiņu, — tas sods par uzmākšanos neīstajai mežu nimfai.
Līdzās, kur parasti sēdēja (vai stāvēja, kentaurs būdams) Hīrons, rēgojās agrāk neredzēts tips — bāls, trakoti izdēdējis vīrs apvalkātā, oranžā cietumnieka kombinezonā. Uz kabatas bija uzdrukāts numurs 0001. Zem acīm tumsa zili loki, nagi bija netīri, pelnu pelēkie mati apcirpti šā tā — bezmaz kā ar zāles pļāvēju. Viņš stingi vērās manī; šis skatiens darīja mani nervozu. Tas cilvēks izskatījās… salauzts. Nikns un apjucis, un izbadējies vienlaikus.
— Reku, tas puišelis, — Dionīss viņam norādīja, — paturi viņu acīs. Poseidona dēls, vai zin'.
— Ahā! — cietumnieks novilka. — Tātad šis.
Pēc intonācijas bija jaušams, ka viņi ar Dionīsu jau paspējuši pārmazgāt manus kauliņus.
— Es esmu Tantals, — cietumnieks stādījās priekšā ar dzestru smaidu. — Esmu ieradies īpašā uzdevumā, līdz… nūja, līdz mans kungs Dionīss vēlēs ko citu. Bet no tevis, Persij Džekson, es sagaidu savaldību. Vairs nekādu nepatikšanu.
— Nepatikšanu? — es pārjautāju.
Dionīss uzsita knipi. Uz galda parādījās avīze — šāsdienas New York Post izdevuma pirmā lapa. Mans Merivezeras pamatskolas gadagrāmatai bildētais ģīmis. Virsrakstu knapi saburtoju, bet nebija grūti uzminēt, kas tur rakstīts. Kaut kas no sērijas: trīspadsmitgadīgs psihopāts nosvilina sporta zāli.
— Jā, nepatikšanu, — Tantals apmierināti atkārtoja. — Cik noprotu, pērnvasar biji līdz ausīm nepatikšanās.
Biju pārāk nikns, lai ko iebilstu. Vai tas, ka dievi teju uzrīkoja pilsoņu karu, bija mana vaina?
Satīrs nervozi pieslīdēja tuvāk un novietoja Tantalam priekšā šķīvi ar šmorētu gaļu. Jaunais nodarbību pārzinis nošmakstināja lūpas. Uzlūkojis tukšo biķeri, viņš norīkoja: — Limpeni! īpašo. 1967. gada laidienu.
Glāze pati no sevis piepildījās ar putojošu dziru. Tantals vilcinoties pastiepa roku, itin kā bīdamies, ka biķeris izrādīsies nokaitēts.
— Aiziet, veco zēn, — Dionīss mudināja ar savādu dzirksti acīs. — Varbūt tagad nostrādās.
Tantals kampa kausu, bet, pirms paguva aizskart, tas jau aizšāvās prom. Pāris dzēriena lāses nopilēja iepakaļ, un Tantals centās tās uzslaucīt ar pirkstu, bet pilieni veikli aizripoja prom kā dzīvsudrabs. Iekunkstējies viņš pagriezās pret gaļas plati. Pacēla dakšu un mēģināja iebakstīt ceptā krūtiņā, taču šķīvis veikli aiztecēja uz galda viņu galu, pārvēlās pār malu un iekrita pavarda oglēs.