— Murgs! — Tantals purpināja.
— Nu, tad neko, — Dionīsa balsi caurstrāvoja mākslota līdzjūtība. — Varbūt vēl tikai pāris dieniņu. Tici man, veco zēn, darbs šajā nometnē ir īsta katorga. Gan jau tavs vecais lāsts beigās atkritīs pats no sevis.
— Beigās, — Tantals burkšķēja, lūrēdams uz Dionisa diētisko kolu. — Vai tev ir kaut mazākā sajēga, cik sausa izkalst rīkle trīstūkstoš gados?
— Jūs esat tas gars no Soda laukiem? — es attapu.
— Tas, kurš stāv ezera vidū, bet virs galvas noliecies augļu pilns zars, tomēr jūs nevarat ne paēst, ne padzert.
Tantals pavīpsnāja. — Puisīt, tu gan jau būsi teicamnieks, ko?
— Jūs, dzīvs būdams, noteikti pastrādājāt kaut ko pa īstam šausmīgu, — es nelikos dzirdis. — Kas tas bija?
Tantals piemiedza acis. Satīri viņam aiz muguras sparīgi purināja galvu, pūlēdamies mani brīdināt.
— Es neizlaidīšu tevi no acīm, Persij Džekson, — Tantals šņāca. — Negribu nekādas nepatikšanas savā nometnē.
— Jūsu nometnē jau valda nepatikšanas… ser.
— Ej taču atsēdies, Džonson, — Dionīss atplijās.
— Tas tur galdiņš ir tavs, ne? Tas, pie kura neviens cits nekad negrib sēdēt.
Seja svila, bet prātos un turēju mēli aiz zobiem. Dionīss bija pāraudzis smurgulis, bet ar visu to viņš bija nemirstīgs un varen jaudīgs pāraudzis smurgulis. Es tikai noteicu: — Iesim, Taison.
— Nekā nebija, — Tantals paziņoja. — Briesmonis paliks tepat. Mums jālemj, ko ar tādu iesākt.
— Ar viņu, — es atcirtu. — Viņa vārds ir Taisons. Jaunais nodarbību pārzinis izbrīnā sarāva uz augšu
uzacis.
— Taisons izglāba nometni, — es nelikos mierā.
— Viņš sadeva tiem bronzas buļļiem. Citādi te viss būtu nokūpējis.
— Jā, — Tantals nopūtās, — tādu neražu!
Dionīss ķiķināja.
— Tagad pazūdi, — Tantals pavēlēja. — Kamēr izlemsim šā kustoņa likteni.
Taisons raudzījās manī ar lielu, baiļpilnu aci, bet es labi zināju, ka nometnes priekšnieku rīkojumiem nedrīkst nepakļauties. Vismaz ne klaji.
— Es tepat vien būšu, draudziņ, — es apsolīju. — Nesatraucies. Atradīsim tev siltu guļvietu.
Taisons pamāja ar galvu. — Es tev ticu. Tu esi man draugs.
Nu es jutos vēl krietni vainīgāks.
Aizkātoju līdz Poseidona galdam un atkritu uz sola. Koku nimfa pienesa šķīvi ar Olimpa olīvu un desas picu, bet apetīte bija vējā. Šodien jau divas reizes biju teju aizgājis pie dieviem. Biju pamanījies noslēgt mācību gadu ar totālu katastrofu. Pusdievu nometne bija pamatīgā ķezā, un Hīrons bija piekodinājis, lai nekustinu ne pirkstiņu.
Nejutos nevienam pateicību parādā, bet, kā ierasts, aizšļūcu līdz bronzas pavardam un ieslaucīju daļu šķīvja satura liesmās.
— Poseidon, — nomurmināju, — pieņem manu ziedojumu. Un pie viena izlīdzi man, klusībā noskaitīju. Lūdzu.
Picai sadegot, dūmi ieguva tīkamu smaržu — dzidras jūras un savvaļas ziedu dvesmu —, bet ej nu sazini, vai tā bija zīme, ka tēvs mani uzklausījis.
Atgriezos pie galda. Sliktāk jau vairs nebija kur. Bet tad Tantals lika vienam satīram iepūst gliemežnīcas ragā, lai pievērstu mūsu vērību kādam paziņojumam.
— Tad nu tā, — Tantals ierunājās, kad balsu murdoņa bija pierimusi. — Kārtējā gardā maltīte! Tā vismaz runā. — Runājot viņš nemanāmi stiepās pēc vēlreiz piepildītā pusdienu šķīvja, it kā gardumus varētu kā nebūt piekrāpt, bet nekā. Tiklīdz Tantala plauksta bija pāris sprīžu attālumā, šķīvis aizspurdza projām pa galdu.
— Savā pirmajā darba dienā, — viņš turpināja, — es vēlētos uzsvērt, ka atrašanās šeit ir ļoti patīkams sods. Vasaras gaitā es ceru paspīdzināt, khm, tas ir, satikt ikvienu no jums. Jūs visi izskatāties pagalam apetīlīgi.
Dionīss pieklājīgi paplaukšķināja, mudinot satīrus uz šķidriem aplausiem. Taisons joprojām stāvēja pie pirmā galda un izskatījās pagalam samulsis, taču, kolīdz centās pasprukt sāņus, Tantals rāva viņu atpakaļ.
— Bet tagad par pārmaiņām! — Tantals veltīja nometniekiem šķību smaidu. — Mēs atjaunosim ratu skriešanās sacīkstes!
Pie visiem galdiem uzvirmoja murdoņa — satraukums, bailes, neticība.
— Zinu, zinu, — Tantals turpināja, paceļot balsi, — sacīkstes pirms pāris gadiem tika atceltas kādu tur tehnisku ķibeļu dēļ.
— Trīs miruši, divdesmit seši smagi ievainoti, — nokliedzās kāds pie Apollona galda.
— Jā, jā! — Tantals novilka. — Bet esmu pārliecināts, ka jūs visi ar sajūsmu uzņemsiet šās nometnes tradīcijas atdzimšanu. Katru mēnesi pie uzvarētājiem aizceļos zelta lauru vainags. Komandu reģistrācija sāksies rīt no rīta! Pirmās sacīkstes pēc trim dienām. Jūs tiekat atbrīvoti no lielākās daļas parasto darbu, lai sagatavotu ratus un izvēlētos zirgus. Ak jā, vai es jau pieminēju, ka uzvarētāju komandas namiņš mēnesi tiks atbrīvots no saimniecības darbiem?
Nometne eksplodēja sajūsmas pilnos saucienos — nekādas vergošanas veselu mēnesi? Nebūs jāmēž staļļi? Viņš nopietni?
Taču kādam, no kura es to gaidīju vismazāk, bija kas iebilstams.
— Bet, ser! — ierunājās Klarisa. Viņa izskatījās sanervozējusies, tomēr piecēlās kājās no Arēja galda. Dažs labs noirgojās, ieraugot viņai pie muguras pielipināto "Mūjābeli". — Kā ar dežūrposteni? Ja mēs metīsim visu pie malas, lai sagatavotu ratus…
— O, mūsu dienas varone! — Tantals izsaucās.
— Drosmīgā Klarisa, kas vienpersoniski satriekusi bronzas buļļus!
Klarisa apjukusi samirkšķināja acis un nosarka:
— Emm, es jau ne…
— Turklāt tik pieticīga, — Tantals plati smaidīja.
— Tikai mieru, mīlīt! Mums te ir vasaras nometne. Jāatpūšas taču, pareizi?
— Bet koks…
— Un nu, — Tantals turpināja, jo pāris Klarisas galdabiedru bija norāvuši šo atkal sēdus, — pirms sasēžam pie ugunskura nodoties dziesmām, jāatrisina viena sīka saimnieciska neskaidrība. Persijs Džeksons un Anabeta
Čeisa nez kādēļ uzskatījuši par pašsaprotamu atvilkt šurp šo te. — Tantals pamāja uz Taisona pusi.
Nometnieku vidū uzvirmoja neizpratnes pilna šalkoņa. Greizi skati uz manu pusi. Biju gatavs nožņaugt to Tantalu.
— Visiem labi zināms, — viņš turpināja sakāmo, — ka ciklopi ir asinskāri briesmoņi ar vāju galvu. Citkārt es bez vilcināšanās palaistu šo izdzimteni mežā, lai grābjat rokā lāpas, durkļus un dzenat tam pēdas. Bet ej nu sazini? Varbūt šis ciklops nav tik negants kā pārējā kliķe. Kamēr mums nav iemesla viņu piebeigt, jāatrod šim kāda pajumte. Prātā ienāca staļļi, bet tas lieki satrauks zirgus. Varbūt Hermeja namiņā?
Kapa klusums pie Hermeja galda. Treviss un Konors Spēri pēkšņi ar lielāko rūpību bija pievērsušies galdauta rakstiem. Un nebija ar', ko pārmest. Hermeja namiņš mūždien bija pilns līdz ūkai. Tur nemaz neatrastos šķirba, kur iebīdīt divmetrīgu ciklopu.
— Nu, saņemieties taču, — Tantals dīca. — Briesmoni varētu likt pie tiem netīrākajiem darbiem. Tiešām neviena paša ieteikuma, kur piesiet tādu lopu?
Pēkšņi visiem aizrāvās elpa.
Tantals šokēts atsprāga atpakaļ. Es neticīgi blenzu uz zaļo, vizošo gaismu, kas solīja mainīt manu dzīvi — virs Taisona galvas bija uzmirdzējis žilbinošs, hologrāfisks tēls.
Pēkšņi man viss vēderā sagriezās, un es atcerējos Anabetas vārdus par ciklopiem: tie ir savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena…