Taisonam virs galvas griezās zaļš, mirdzošs trijžuburis — tas pats simbols, kas uzmirdzēja man virs galvas dienā, kad Poseidons atzina mani par dēlu.
Mirkli valdīja mēms klusums.
Reti gadījās tapt atzītam. Citi nometnieki nesekmīgi gaidīja visu mūžu. Kad pērnvasar mani atzina Poseidons, pārējie bijīgi krita ceļos. Bet šoreiz tie sekoja Tantala pēdās, un Tantals laida vaļā zviedzienu. — Ej nu! tagad zinām, kur bāzt to briesmoni. Sejās pat skatāma radniecība!
Smēja visi, izņemot Anabetu un vēl pāris manu draugu.
Šķita, ka Taisonam par to nekas. Viņš bija pārāk apstulbis, pūloties aizmēzt mirdzošo trejzari, kas nu lēnām baloja. Viņš bija pārāk naivs, lai apjēgtu, cik ļoti tie pārējie izņirgājas, cik cilvēki tomēr ir nežēlīgi.
Bet es gan to sapratu.
Man bija jauns kaimiņš. Pusbrālis briesmonis.
SEŠI DĒMONISKO BALOŽU UZBRUKUMS
pāris nākamās dienas bija katorga, gluži kā Tantals tika solījis.
Vispirms jau Taisons, kas ievācās Poseidona namiņā un ik pēc piecpadsmit sekundēm smēja: — Persijs ir man brālis? — kā loterijā laimējis.
— Eu, Taison, — es spurojos, — nav tik vienkārši.
Bet ej nu viņam kaut ko ieskaidro. Viņš aiz sajūsmas
lidinājās mākoņos. Savukārt es… lai kā man tas plecīgais puika patiktu, es tomēr jutos drusku neērti. Man bija kauns. Fū, novēlu no sirds.
Mans tēvs, visuvarenais Poseidons, bija padraiskojies ar kaut kādu savvaļas dievību, un iznākumā radies Taisons. It kā jau agrāk arī bija lasīti mīti par ciklopiem. Es pat atcerējos, ka tie bieži izrādījās Poseidona bērni. Bet nekad netiku prātā savilcis, ka tad jau viņi būtu mani… radinieki. Līdz Taisons likās uz auss manā kaimiņgultā.
Pārējie nometnieki ar neturēja muti ciet. Pēkšņi es vairs nebiju stilīgais Persijs Džeksons, kas pērnvasar atguvis Zeva zibensbultu. Pēkšņi es biju nabaga ērms Persijs Džeksons ar to riebīgo briesmoni par brāli.
— Viņš jau nav mans īstais brālis! — es protestēju, tiklīdz Taisons pazuda no redzesloka. — Drīzāk tāds pusbrālis no saimes tumšā gala. Tāds kā… otrās pakāpes brālēns vai vismaz uz to pusi.
Neviens neklapēja ar ausi.
Atzīšu — biju nikns uz tēti. Poseidona dēla loma nu bija visīstākā klaunāde.
Anabeta pūlējās mani uzmundrināt. Viņa ierosināja mesties vienā komandā uz ratu sacīkstēm, lai vismaz tā aizgaiņātu domas par nedienām. Nepārprotiet — mums abiem riebās Tantals, un abi līdz izmisumam raizējāmies par nometni — bet vai tad bija kas līdzams? Kamēr spožais Talijas koka glābšanas plāns vēl atradās tapšanas stadijā, nolēmām — lai iet sacīkstes! Galu galā, sacīkšu ratus izgudrojusi Anabetas mamma, Atēna, bet mans tēvs radījis zirgus. Ja metīsimies uz vienu roku, nocelsim zeltu.
Kādu rītu, kad abi ar Anabetu gulšņājām pie ezera, švīkājot sacīkšu ratu skices, garām slāja pāris ākstu no Afrodītes namiņa un sadomāja pajautāt, vai man gadījumā nevajagot acu zīmuli acij… — Pardon, acīm.
Kad šie rēkdami taisījās prom, Anabeta norūca: — Neklausies, Persij. Tu jau neesi vainīgs, ka brālis ir briesmonis.
— Viņš nav mans brālis! — ar manu pacietību bija cauri. — Un nav arī nekāds briesmonis!
Anabeta neizpratnē sarāva uz augšu uzacis. — Ei, uz mani nebļausties! Un teorētiski viņš ir briesmonis.
— Tu pati ielaidi viņu nometnē.
— Tā bija vienīgā iespēja glābt tev dzīvību! Tas taču… Persij, piedod, es neparedzēju, ka Poseidons ņems un atzīs viņu par savu. Ciklopi ir melīgākie, nodevīgākie…
— Viņš tāds nav! Un ko tie ciklopi tev vispār nodarījuši?
Anabetas ausu ļipiņas iekrāsojās sārtas. Nojautu, ka viņa kaut ko noklusē — visdrīzāk nelāgu.
— Metam mieru, — viņa atcirta. — Tātad ratu ass…
— Tu izturies pret viņu kā kaut kādu šausmoni, — es turpināju, — bet viņš taču izglāba man dzīvību.
Anabeta nosvieda zīmuli un piecēlās kājās. — Tad varbūt taisi tos ratus kopā ar viņu.
— Varbūt taisīšu arī.
— Forši!
— Forši!
Viņa aizplēsa prom, un es jutos vēl draņķīgāk nekā iepriekš.
Turpmākās dienas centos izmest visas nepatikšanas no prāta.
Viena no Afrodītes namiņa draudzīgākajām meitenēm, Silēna Boregāra, piekrita pasniegt man pirmo mācībstundu jāšanā ar pegazu. Viņa paskaidroja, ka vispār esot tikai viens nemirstīgs spārnotais zirgs vārdā Pegazs un viņš joprojām klīstot debesu plašumos, taču gadsimtu gaitā šis saradījis daudz pēcnācēju, kas gan nevar lepoties ar tēva veiklajām kājām un lielo dūšu, bet vārdu gan mantojuši no visuvarenā priekšgājēja.
Kā jau ūdeņu dieva dēlam piedien, diez ko nemīlēju celties gaisā. Tēvs un Zevs bija spraigi sāncenši, tādēļ pēc iespējas centos vairīties no debesu dieva valstības. Tomēr izjāde ar spārnotu zirgu bija kas cits. Nejutos ne tuvu tik tramīgs kā lidmašīnā. Varbūt tāpēc, ka zirgus no jūras putām bija radījis mans tēvs, tāpēc pegazi bija tāda kā… neitrālā zona. Es uztvēru viņu domu gājienu. Nebūt nejutos pārsteigts, kad mans pegazs aizlaida galopā pār koku galotnēm vai ietrenca kaiju pulciņu mākonī.
Nelaime tā, ka arī Taisons gribēja izjāt ar "cālīšu ponijiem", bet pegazi, viņam tuvojoties, tūliņ kļuva gražīgi. Telepātiski šos mierināju ar domu, ka Taisons nedarīs pāri, bet spārnotie kustoņi nelikās ticam. Taisons lēja gaužas asaras.
Vienīgais, kam pret Taisonu nekas nebija iebilstams, bija Bekendorfs no Hēfaista namiņa. Kalēju dievs savās kalvēs mūždien bija strādājis kopā ar ciklopiem, tāpēc Bekendorfs aizveda Taisonu uz ieroču kaltuvi, lai apmācītu metāldarbos. Viņš solīja, ka padod tik mazo pirkstiņu un Taisons ceps augšā visādas burvju pariktes kā karalis.
Pēcpusdienā trenējos arēnā ar Apollona namiņa kompāniju. Zobenu cīņas bija mans jājamzirdziņš. Mēļoja, ka es esot izveicīgākais zobena vēzētājs nometnē pēdējo simt gadu laikā, ja nu vienīgi Lūka vēl varējis man līdzināties. Visi mani allaž salīdzināja ar Lūku.
Vienā mierā iekabināju Apollona čaļiem. Prātīgāk būtu bijis treniņa nolūkā mēroties spēkiem ar arejiešiem vai atēniešiem, jo tieši starp tiem bija atrodami veiklākie zobena cilātāji, bet ar Klarisu un viņas svītu man nebija pa ceļam, savukārt pēc saķeršanās ar Anabetu negribēju viņu satikt.
Pēc tam aizgāju uz loka šaušanu, lai gan tur nu biju pēdējais no pēdējiem, turklāt bez Hīrona vairs nebija tas. Amatniecībā ķimerējos ap Poseidona marmora bisti, bet, kad tā jau sāka atgādināt Silvestru Stalloni, metu mieru. Pa treniņa sienu uzrāpos augšā pilnā zemestrīces un lavas izvirduma režīmā. Savukārt vakaros dežurēju pierobežā. Kaut arī Tantals uzstāja, ka pietiks sargāt nometni, dažs nometnieks paslepšus turpināja iesākto un brīvajos brīžos uzmeta dežūru grafiku.
Tupēju Pusdievu kalna virsotnē un vēroju driādas dancojam te un tur, apdziedam mirstošo priedi. Satīri niedru stabulēs pūta dziednieciskus meldiņus, un uz mirkli šķita, ka priedes skujas tiešām top leknākas. Ziedi kalna korē smaržoja nedaudz tīkamāk, zāle rādījās zaļāka. Taču, tiklīdz mūzika mitējās, gaisā atkal iezagās sērga. Šķita, kaite apsēdusi visu kalnu un to nīdē inde, kas iesūkusies dziļi koka saknēs. Jo ilgāk es tur sēdēju, jo niknāks kļuvu.
Pie visa bija vainīgs Lūka. Atcerējos viņa viltīgo smīnu, pūķa ķetnas rētu pāri vaigam. Viņš uzmetās man par draugu, kaut no sākta gala bija Krona pakalpiņš numur viens.