Pavēru vaļā plaukstu. Rēta, ko Lūka man pērnvasar bija iedāvājis, pamazām gaisa, tomēr joprojām bija skaidri nomanāma — balta, žuburota brūce, ko atstājis viņa skorpiona dzēliens.
Atausa atmiņā vārdi, ko Lūka man sacīja, īsi pirms centās nonāvēt: visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laikmets. Tev tur vieta neatradīsies.
Sapnī atkal redzēju Groveru. Dzirdēju aprautas frāzes. Te viņš sacīja: tā ir šeit. Vēclass="underline" viņam patīk aitas.
Aizdomājos, varbūt būtu vērts atstāstīt sapni Anabetai, bet sajutos stulbi. Viņam patīk aitas? Kādā sakarā? Viņa padomātu, ka esmu prātu izkūkojis.
Sacīkšu priekšvakarā abi ar Taisonu pēdējoreiz pārbaudījām ratus. Tie bija ellīgi forši. Taisons ieroču kalvēs bija izkalis metāla detaļas. Es nopulēju koku un saskrūvēju braucamo kopā. Rati bija zili balti ar viļņu rakstu gar sānu un trejžuburi priekšplānā. Pēc tik pamatīga darbiņa šķita, ka būtu tikai godīgi, ja Taisons brauktu kopā ar mani, lai arī zirgi, protams, nebūtu sajūsmā un Taisona masa drīzāk kalpotu par enkuru.
Kad posāmies uz naktsguļu, Taisons ierunājās: — Tu dusmojies?
Attapos, ka esmu savilcis drūmu seju. — Nu nē, nedusmojos.
Taisons tumsā gulēja uz savas lāviņas un klusēja. Garās kājas krietni kārās pāri gultas galam. Ja viņš uzrāva segu līdz zodam, otrā galā iznira plikas pēdas. — Es esmu briesmonis.
— Nerunā tā.
— Tas nekas. Es būšu labs briesmonis. Tad tev nebūs jādusmojas.
Man trūka vārdu. Blenzu griestos un jutos tā, it kā lēnām izlaistu garu, tāpat kā Talijas koks.
— Vienkārši… man līdz šim nav bijis pusbrāļa, — centos, cik spēka, lai balss neaizlūst. — Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Turklāt raizējos par nometni. Un mans draugs, Grovers… viņam laikam draud briesmas. Mani nepamet sajūta, ka vajadzētu kaut kā mēģināt palīdzēt, bet nesaprotu, kā.
Taisons klusēja.
— Atvaino, — es sacīju, — tā nav tava vaina. Esmu dusmīgs uz Poseidonu. Tāda sajūta, ka viņš cenšas mani pataisīt par muļķi, mēģina mērīt mūs abus pēc vienas mērauklas, un es nesaprotu, kāpēc tā.
Atskanēja dobjš rūciens. Taisons krāca.
Nopūtos. — Arlabunakti, milzi.
Un es arī aizvēru acis.
Sapnī Grovers bija apvilcis kāzu kleitu.
Es melotu, teikdams, ka tā viņam derēja. Tā bija pārāk gara, un apakšmala noķepusi dubļiem. Plecu lences visu laiku slīdēja lejup. Grovera seju piesedza saplosīts plīvurs.
Viņš atradās drēgnā alā, ko izgaismoja vienīgi lāpas. Vienā stūrī rēgojās lāviņa, otrā stāvēja veclaicīga paskata stelles ar baltu pusaustu drānu. Grovers blenza man tieši virsū, it kā es būtu kāda ilgi gaidīta televīzijas pārraide. — Lai paldies dieviem! — viņš izdvesa. — Vai tu mani dzirdi?
Mans sapņa atspulgs kavējās ar atbildi. Es lūrēju apkārt, pētīju stalaktītiem nosētos griestus, manīju aitu un kazu smaku. Ievēroju, ka alas vienīgo izeju aizsedz bluķis ledusskapja izmērā, un aiz tā atbalsojās kāda rūkšana, rēkšana, blēšana, itin kā bluķis slēptu skatam vēl lielāku alu.
— Persij? — Grovers mani uzrunāja. — Lūdzu, saņemies, man nav spēka stiprākam signālam. Nu taču, saklausi mani!
— Es dzirdu tevi, — atsaucos. — Grover, kas notiek?
Aiz bluķa atskanēja baismīgs rēciens: — Cukuriņ, vai tu jau gatava?
Grovers sarāvies atsaucās falsetā: — Vēl ne, dārgumiņ! Vēl pāris dienu!
— Vēē! Vai tik nebūs jau divas nedēļas?
— N-nē, dārgum. Tikai piecas dieniņas. Atlikušas vēl divpadsmit.
Monstrs klusēja, iespējams, rēķināja galvā. Jādomā, ka viņš aritmētikā bija vēl lielāks auns par mani, jo sacīja: — Labi, bet pasteidzies! Es gribu palūūūūrēt zem tā plīvurīša, he-he-he.
Grovers atkal pievērsās man. — Palīdzi man! Laika nav daudz! Esmu iestrēdzis šajā alā. Uz salas, jūras vidū.
— Kur?
— Precīzi nepateikšu! Braucu uz Floridu un nogriezos pa kreisi.
— Ko? Kā tu…?
— Tās ir lamatas! — Grovers turpināja. — Tāpēc arī neviens satīrs nav atgriezies no šās misijas. Persij, viņš ir gans! Un tā ir pie viņa! Burvju vara tik jaudīga, ka te viss ož pēc visuvarenā Pāna! Satīri steidz šurp, domādami, ka atraduši Pānu, bet te viņus notver un aprij Polifēms.
— Poli… kas?
— Ciklops! — Grovers aizelsies bēra. — Es gandrīz izspruku sveikā. Tiku līdz Sentaugustīnai.
— Bet viņš tev dzinās pakaļ, — es sacīju, atminoties pirmo sapni, — un ietrieca kāzu salonā.
— Tieši tā, — Grovers sacīja. — Tātad līdzjūtu saikne būs nostrādājusi. Re, šī kāzu kleita ir vienīgais, kas notur mani pie dzīvības. Viņaprāt, es labi smaržoju, bet pamanījos iestāstīt, ka tā jau tikai kazu smaka. Par laimi, viņam pieklibo redze. Acs joprojām pusakla, kopš kāds to kārtējo reizi izbakstījis. Bet gan jau šis drīz atkodīs, kas es tāds. Nu man dotas divas nedēļas laika, lai izcakotu kleitas šlepi, bet viņš jau kļūst nepacietīgs!
— Tu ko? Ciklops domā, ka tu esi…
— Jā! — Grovers ievaimanājās, — viņš domā, ka esmu ciklopu jaunkundze, un sataisījies mani precēt!
Citkārt es kristu gar zemi no smiekliem, bet Grovera balss tonis bija nāvīgi nopietns. Viņš bailēs teju drebēja.
— Es steigšos palīgā, — piesolīju. — Kur esi?
— Briesmoņu jūrā, protams!
— Kur, kur?
— Es tak teicu! Precīzāk nezinu! Un, Persij… lūdzams, piedod man, bet tā līdzjūtu saikne… redzi, man nebija variantu. Mūsu emocijas nu ir sakabinātas. Ja es miršu…
— Nesaki, ka man arī būs jāmirst.
— Hmm, iespējams, ka ne gluži. Drīzāk gadiem ilgi veģetēsi. Bet, nūū, daudz labāk būtu, ja tu mani izpestītu.
— Cukurdupsi! — briesmonis bauroja. — Pusdienās! Ņam, ņam, ņam, jēra gaļa!
— Grovers iešņukstējās. — Man jāiet. Pasteidzies!
— Pagaidi! Tu teici, ka tā esot pie viņa. Kas?
Bet Grovera balss jau izplēnēja: — Saldus sapņus. Neļauj man nomirt!
Sapnis pagaisa, un es ar joni pamodos. Bija agra rītausma. Taisons noraudzījās manī no augšas ar vienīgo brūno, raižpilno aci.
— Tev kas kaiš? — viņš apvaicājās.
No šīs balss man pār muguru pārskrēja skudriņas, jo viņš izklausījās gluži kā briesmonis no sapņa.
Sacīkšu rīts bija karsts un sutīgs. Migla turējās pie zemes kā pirts tvaiks. Koku zaros tupēja putnu bari — tukli pelēkbalti baloži, kas gan nedūdoja īsti baložu garā. Viņi izdvesa kaitinošu, tādu kā metālisku čērkstoņu, kas prātā atsauca zemūdenes radaru.
Sacīkšu trase bija izbūvēta pļavā starp loka šautuvi un mežu. Hēfaista namiņš lika pie darba bronzas buļļus, un tie dažos acumirkļos paklausīgi uzara trases loku, jo, kopš dabūjuši pa pauri, nu bija pavisam rātni.
Dažas akmens pakāpienu rindas bija atvēlētas arī skatītājiem — Tantalam, satīriem, pāris driādām un pārējiem nometniekiem, kuri sacīkstēs nepiedalījās. Misters D. tā arī neuzradās. Rīts viņam nesākās agrāk par pulksten desmitiem.
— Nu tad tā! — Tantals sāka runājamo, kamēr komandas pulcējās vienuviet. Kāda najāda bija viņam sarūpējusi lielu šķīvi kūciņu, un nabags runājot ar labo roku dzenāja pa tiesnešu galdu eklēru. — Noteikumi visiem ir zināmi. Trases garums ir četri simti metru. Lai uzvarētu, jānobrauc divi apļi. Katrai ekipāžai pa diviem zirgiem. Komandā stūrmanis un cīnītājs. Ieroči atļauti.
Ceram uz blēdībām. Tikai papūlieties nenobeigt cits citu! — Tantals uzsmaidīja mums kā tādiem maziem palaidņiem. — Slepkavnieciskiem izgājieniem sekos smags sods. Nekādu našķu pie ugunskura veselu nedēļu! Tagad teciet gatavot ratus!