Bekendorfs izveda trasē Hēfaista komandu. Viņiem bija varens bronzas un dzelzs braucamais — pat zirgi, līdzīgi Kolhīdas vēršiem, bija pārdabiski dzelžu aparāti. Viņu ratiem nešaubīgi bija visvisādas mehāniskas lamatas un vairāk glaunu verķu nekā smalkākajam Maserati.
Arēja rati bija asinssārti, un tos vilka divi baigi zirgu skeleti. Ratos ierausās Klarisa, stiepdama līdzi veselu kaudzi dzelkšņotu bumbu, šķēpu, metamo dzelkšņu un vēl visādu nešķīstu labumu.
Apollona rati bija akurāti, eleganti, no tīra zelta, un tajos tika jūgti divi zeltaini lopiņi. Cīnītājs bija bruņojies ar loku, taču solīja nenošaut pārējos stūrmaņus.
Hermeja braucamais bija zaļš un no skata vecmodīgs, itin kā ilgi garāžā nostāvējis. Izskatījās tāds parasts, bet, tā kā ekipāžā bija brāļi Spēri, baidījos pat iedomāties, kādus trikus tie abi izperinājuši.
Atlika vēl divi rati: vienus stūrēja Anabeta, otrus — es.
Pirms starta nolēmu uzmeklēt Anabetu un pastāstīt par savu sapni.
Kad pieminēju Groveru, viņa saausījās, bet, noklausoties, ko viņš teicis, atkal kļuva atturīga un aizdomu pilna.
— Tu tikai centies mani izsist no sliedēm, — viņa secināja.
— Ko? Nē taču!
— Kā tad! Kur gadījies, kur ne, Grovers uztrāpījis tieši uz to vienu nieku, kas varētu izglābt nometni.
— Ko tu tur runā?
Anabeta nobolīja acis. — Kāp savos ratos, Persij.
— Es nepūšu pīlītes. Anabeta, viņš ir ķezā.
Meitene vilcinājās. Jutu, ka viņa nevar izlemt — uzticēties man vai ne. Par spīti biežajiem kašķiem, mēs tomēr kopā bijām apēduši pudu sāls. Un es zināju, ka viņa nemūžam nevēlētu Groveram nelaimi.
— Persij, izveidot līdzjūtu saikni ir gandrīz neiespējami. Tik tiešām, tu visdrīzāk to nosapņoji.
— Orākuls, — es iedegos, — mēs varētu konsultēties ar orākulu.
Anabeta sarauca pieri.
Pērnvasar, pirms devos noliktajā uzdevumā, man gadījās apciemot ērmoto būtni, kas mitinājās Lielajā mājā, un tā man noskaitīja pareģojumu, kas galu galā piepildījās negaidītākajos līkločos. Bet piedzīvotais pārbiedēja mani līdz baltām pelītēm. Anabeta labi zināja, ka es labprātīgi nemudinātu turp atgriezties, ja tas nudien nebūtu ārkārtīgi svarīgi.
Pirms viņa paguva atbildēt, atskanēja gliemežvāka taure.
— Braucēji! — sauca Tantals. — Gaidiet signālu!
— Aprunāsimies vēlāk, — Anabeta sacīja, — pēc manas uzvaras.
Kamēr soļoju uz ratiem, ievēroju, ka kokos satupuši vēl vairāk baložu — tie čērkstēja kā negudri, tā ka šalca viss mežs. Šķita, ka neviens cits nepievērš tam īpašu uzmanību, bet mani gan tie darīja nervozu. Knābji tiem savādi spīdēja. Acis šķita spožākas nekā parastiem putniem.
Taisons nopūlējās piedabūt zirgus pie kārtības. Man vajadzēja ilgi un gari izrunāties, līdz tie beidzot norima.
Pavēlniek, tas ir briesmonis! viņi man žēlojās.
Viņš ir Poseidona dēls, es tiem skaidroju. Tāpat kā… tieši tāpat kā es.
Nē! zirgi ietiepās. Briesmonis! Zirgēdājs! Neuzticams!
Pēc finiša dabūsiet cukurgraudus, kaulējos.
Cukurgraudus?
Milzīgus cukurgraudus. Un ābolus. Vai es jau pieminēju ābolus?
Beidzot tie ļāvās apsegloties.
Ja savu mūžu neesat redzējuši grieķu kaujas ratus, ziniet — te galvenais ir ātrums, nevis drošība vai ērtības, īsi sakot, tas ir koka kurvis ar atveri mugurpusē, kas uzstiprināts uz ass starp diviem riteņiem. Stūrmanis visu ceļu stāv kājās, uz savas ādas izjūtot ik sīkāko grambu un cini. Rati ir gatavoti no tik plāna saplākšņa, ka, ja nu trases krasajos līkumos gadās aizšaut greizi, tu, visdrīzāk, apmetīsies augšpēdus un piebeigsi gan sevi, gan ratus. Tas tev nebija nekāds nieka skrituļdēlis.
Ņēmu rokās grožus un izmanevrēju ratus līdz starta līnijai. Iespiedu Taisonam rokā garu kārti un piekodināju, lai šis atgaiņā pārējos ratus, kas tuvojas, un atsit jebko, kas lido uz mūsu pusi.
— Nesitīs ponijus ar mietu, — Taisons spurojās pretī.
— Nē, — es mierināju viņu, — nedz arī cilvēkus, ja no tā iespējams izvairīties. Mēs cīnīsimies godīgi. Vienkārši atvairi kavēkļus un ļauj man koncentrēties ceļam.
— Mēs uzvarēsim! — ciklops atplauka smaidā.
Un kā vēl zaudēsim, klusībā nodomāju, bet bija vismaz jāmēģina. Gribēju pārējiem parādīt… īsti pat nezinu, ko. To, ka Taisons nav nemaz tik briesmīgs? To, ka nekaunos rādīties ar viņu sabiedrībā? Varbūt to, ka man viens pīpis par citu dzēlībām un apsaukāšanos?
Ratiem rindojoties gar starta līniju, kokos saradās vēl vairāk baložu gailošo acu pāru. Nu jau tie ķērca tik skaļi, ka tribīnēs sēdošie sāka mest tramīgus skatus uz koku zariem, kas līka zem putnu svara. Tantalu, šķiet, tas it nemaz nesatrauca, taču viņam bija jāpiepūlas, lai pārkliegtu troksni.
— Braucēji! — viņš ieaurojās. — Gaidiet signālu!
Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi startam. Ierībējās
rati. Pakavi nogranda pret zemi. Pūlis uzgavilēja.
Gandrīz tūliņ pat atskanēja nejauks krakšķis! Atskatījos tieši tobrīd, kad Apollona rati apvēlās otrādi. Tajos bija ieskrējis Hermeja braucamais — varbūt nejauši, varbūt ne. Braucēji aizlidoja pa gaisu, bet izbiedētie zirgi zeltītos ratus panikā rāva šķērsām pāri trasei. Hermeja komandas, Trevisa un Konora Speru prieks par veiksmi nebija ilgs. Tiem virsū uztriecās Apollona zirgi, un arī Hermeja rati apkrita, iepakaļ atstājot vien koka šķembu kaudzi un četrus putekļos trakojošus zirgus.
Divi krituši rati pirmajos piecos metros. Fantastisks sporta veids, ko tur teikt.
No jauna pievērsos ceļam. Mums gāja tīri labi, bijām izrāvušies priekšā Arējam, bet Anabetas braucamais bija tālu priekšā. Viņa jau meta loku ap pirmo trases stabiņu, un puisis, kas turēja rokā šķēpu, smiedams māja mums. — Uz redzi!
Arī Hēfaista komanda sāka iedzīt.
Bekendorfs parāva kādu kloķi, un no ratu sāna izvirzījās panelis.
— Piedod, Persij! — viņš nobļāvās. Uz mūsu riteņiem šāvās trīs ķēdēm saistītas bumbas. Ar mums būtu cauri, ja Taisons ar veiklu kārts vēzienu neaizmēztu tās sāņus. Pie viena viņš pamanījās pamatīgi iebakstīt Hēfaista ratiem, un tie aizrībināja galīgi šķērsām, bet mēs tikmēr aši attālinājāmies.
— Malacis, Taison! — es uzteicu.
— Putni! — viņš kliedza.
— Kas?
Mēs brāzāmies tādā ātrumā, ka neko nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt, bet Taisons rādīja uz meža pusi, un man kļuva skaidrs, kas viņu satrauc. Baloži bija pacēlušies spārnos virs koku galotnēm. Viņi meta gaisā lokus, veidojot milzīgu tornado un tuvojoties trasei.
Nekas dižs, pūlējos sev ieskaidrot. Tie jau tikai baloži.
Centos koncentrēties uz ceļu.
Pieveicām pirmo pagriezienu, riteņi zem kājām nokrakšķēja, rati draudēja sasvērties, bet nu vairs bijām pāris metru aiz Anabetas. Ja vien mēs pietuvotos vēl kādu nieku, Taisons ar savu kārti varētu…
Anabetas cīnītājs vairs nesmaidīja. Viņš izvilka vienu šķēpu un notēmēja uz mani. Pamatīgs atvēziens, un mēs izdzirdējām kliedzienu.
Baloži čumēja un mudžēja — tūkstošiem putnu piķēja skatītāju tribīnēs un uzbruka pārējiem braucējiem. Bekendorfs bija ielenkts. Viņa cīnītājs pūlējās atvairīt putnus, bet nebija pat iespējams neko saskatīt. Rati nobrauca no trases un, mehāniskajiem zirgiem nokūpot vien, uzara zemeņu lauku.