Turpat Arēja ratos Klarisa izkliedza savam cīnītājam rīkojumus, un tas aši pārmeta kurvim aizsargtīklu. Putni spietoja tam riņķī, pūloties noknābt un aizķert ar nagiem cīnītāja rokas, kamēr tas noņēmās ar tīklu, bet Klarisa tik atņirdza zobus un stūrēja tālāk. Kaulu kambari, ne zirgi šķita nemanām apkārt trakojošo ārprātu. Baloži velti knābāja to tukšos acu dobuļus un planēja pa starpu ribām, kumeļi šāvās vien uz priekšu.
Skatītājiem veicās sliktāk. Putni klupa uz jebkuru kailas miesas gabalu, saceļot tribīnēs īstenu paniku. Nu, kad spārnotie kustoņi bija tik tuvu, kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi parastie putni. Acis tiem bija sīkas un negantas. Knābji no bronzas un, spriežot pēc nometnieku kaucieniem, asi pēc velna.
— Stimfālas putni! — sauca Anabeta. Viņa piebremzēja un tuvināja savus ratus mūsējiem. — Ja neaizmānīsim prom, viņi te visus nodīrās līdz kaulam!
— Taison, — es sacīju, — metam apkārt!
— Braucam uz nepareizo pusi? — Taisons pārvaicāja.
— Kā allaž, — es norūcu un stūrēju uz tribīnēm.
Anabeta brauca tepat līdzās. Viņa uzsauca: — Hē-
roji, pie ieročiem! — Taču vispārējā sajukumā un caur putnu ķērcieniem diezin vai kāds viņu sadzirdēja.
Satvēru grožus vienā rokā un ar otru vēl paguvu izvilkt Pretstraumi, kad man sejā, metāliskajiem knābjiem klabot, iesitās vesels putnu vilnis. Cirtu tiem cauri, un putni pašķīda pīšļos un spalvu mākonī, tomēr joprojām atlika vēl kāds miljons. Viens ietrāpīja man mugurā, un es gandrīz kaukdams izlēcu no ratiem.
Anabetai negāja diži labāk. Jo tuvāk nāca tribīnes, jo biezāks samilza putnu mākonis.
Dažs labs pūlējās kauties pretim. Atēnas atvases ķēra pēc vairogiem. Apollona namiņa strēlnieki bija izvilkuši lokus un bultas gatavībā apšaut kaitēkļus, bet apkārt valdīja tāda putnu un cilvēku biežņa, ka tādā raidīt bultas nebija visai droši.
— Par daudz! — es kliedzu Anabetai. — Kā no tādiem tiek vaļā?
Viņa ietrieca balodī dunci. — Hērakls ņēma talkā troksni! Misiņa zvanus! Viņš tos aizbiedēja ar baigāko skaņu, ko vien spēja…
Meitenes acis iepletās. — Persij… Hīrona kolekcija!
Man tūliņ viss bija skaidrs. — Tu domā — nostrādās?
Viņa iespieda grožus komandas biedra rokās un pārrāpās manos ratos, itin kā tas būtu tīri vai elementāri.
— Uz Lielo māju! Tā ir mūsu vienīgā iespēja!
Klarisa bez mazākās konkurences nupat bija šķērsojusi finiša līniju un tikai tagad sāka apjēgt, ka ar tiem putniem nav nekādi joki.
Ieraugot mūs traucam prom, viņa bļāva nopakaļ:
— Jūs laižaties lapās? Arēna ir šeit, gļēvuļi! — Izrāvusi zobenu, viņa pagriezās pret tribīnēm.
Skubināju zirgus auļos. Rati kratījās pāri zemeņu
laukiem, tad pāri volejbola laukumam un strauji piestāja
*
Lielās mājas priekšā. Mēs abi ar Anabetu metāmies iekšā un joņojām pa gaiteni uz Hīrona mitekli.
Mūzikas atskaņotājs joprojām stāvēja uz naktsskapīša. Hīrona iemīļotie diski tāpat. Paķēru nejaukāko, ko ātrumā spēju atrast, Anabeta sagrāba atskaņotāju, un vienā solī laidām atkal laukā.
Trasē liesmoja rati. Savainoti nometnieki skraidīja kur kurais, putniem pluinot upuru drēbes un raustot matus, tikmēr Tantals dzenāja pa tribīnēm brokastu kūciņas, ik pa laikam noaurodamies: — Viss tiek kontrolēts! Mieru, tikai mieru!
Piestājām pie finiša līnijas. Anabeta sagatavoja atskaņotāju. Kaut nu baterijas nebūtu beigušās!
Ieslēdzu atskaņotāju, un aizgāja Hīrona iecienītie "Visu laiku labākie Dīna Mārtiņa hiti". Pēkšņi gaisu piestrāvoja vijoļu skaņas, bariņam vīru kaut ko kaucot itāļu valodā.
Dēmoniskie baloži pilnīgi nojūdzās. Tie sāka mest lokus un bliezties cits pret citu tā, it kā gribētu izsist laukā sīkās smadzenes. Pēc tam tie vienbalsīgi pameta trasi un uzšāvās debesīs kā melns milzu vilnis.
— Tagad, — Anabeta iesaucās, — strēlnieki!
Mērķis beidzot bija šāviena attālumā, un Apollona strēlniekiem bija satriecoša acs. Vairākums prata vienlaikus raidīt piecas vai sešas bultas. Viens acumirklis, un zemi nosēja beigtie bronzas knābji, bet izdzīvojušie putni pagaisa tālumā, atstājot aiz sevis kūpošu dūmu asti.
Nometne bija glābta, bet posta darbi iespaidīgi. No lielākās daļas ratu pāri bija palikušas vien skaidas. Teju katram bija kāda asiņojoša brūce no neskaitāmajiem putnu knābieniem. Afrodītes namiņa iemītnieki šausmās klaigāja, jo frizūras bija izpostītas un drānas noķēzītas.
— Bravo! — izsaucās Tantals, bet viņš neuzlūkoja nedz mani, nedz Anabetu. — Mūsu pirmais uzvarētājs! — Viņš aizsoļoja līdz finiša līnijai un piešķīra sacīkšu zelta laurus apstulbušajai Klarisai.
Pēc tam viņš pagriezies veltīja man smaidu. — Bet tagad laiks sodīt huligānus, kuri izjauca šīs sacīkstes.
SEPTIŅI PIEŅEMU VELTES NO SVEŠINIEKA
Tantalam viss rādījās tā: Stimfālas putni vienkārši čivinājuši mežā paši savā nodabā un nebūtu nevienam uzbrukuši, ja mēs ar Taisonu un Anabetu nesatracinātu viņus ar savu slikto braukšanu.
Tas bija tik šausmīgi negodīgi, ka pasūtīju Tantalu trīs mājas tālāk, un no tā viņam oma, protams, neuzlabojās. Mums piesprieda virtuves dežūru — pavadīt pēcpusdienu pazemes virtuvē, beržot katlus un pannas kopā ar saimniecības daļas harpijām. Lai trauki mirdzētu un laistītos, turklāt tiktu apkarotas 99,9% baktēriju, harpijas ūdens vietā izmantoja lavu, tādēļ mums ar Anabetu iešķieba azbesta cimdus un priekšautus.
Taisonam gan bija viss viens. Viņš iemērca lavā plikas rokas un ņēmās berzt, savukārt mums ar Anabetu bija jāvergo smagas verdoša un bīstama darba stundas, un todien kā par spīti ienāca vesela grēda netīro šķīvju. Tantals par godu Klarisas triumfam bija pasūtījis īpašu uzvaras banketu — galdā tika celti vairāki ēdieni, ieskaitot apceptu Stimfālas kanibālputnu.
Vienīgais labums no soda bija tāds, ka mums ar Anabetu nu bija kopīgs ienaidnieks un atliku likām laika, lai izpļāpātos. Vēlreiz noklausījusies manu sapni par Groveru, viņa palēnām sliecās man tomēr noticēt.
— Ja viņš tik tiešām to atradis, — viņa murmināja,
— un ja mēs varētu to dabūt…
— Paga paga, — es pārtraucu. — Tu izrunājies tā, it kā tas… sazin kas, ko Grovers atradis, būtu vienīgā iespēja glābt nometni. Kas tas ir?
— Došu tev mājienu. Kas paliek pāri, kad nodīrā aunu?
— Ķēpa?
Anabeta nopūtās. — Aunāda. Auna kažoku dēvē par aunādu. Un ja tam aunam gadījusies zelta vilna…
— Zelta aunāda. Tu ko — nopietni?
Anabeta izgāza lavā šķīvi ar kanibālputna kauliem.
— Persij, vai atceries māsas Grajas? Viņas teicās zinām, kur ir tas, ko tu meklē. Un pieminēja Jāsonu. Pirms trim tūkstošiem gadu māsas pastāstīja viņam, kā atrast zelta aunādu. Tu taču zini stāstu par argonautiem un zelta aunādu?
— Jā, — es sacīju. — Tā vecā filma ar māla skeletiem.
Anabeta nobolīja acis. — Jēziņ, Persij. Tu esi tāds bezceris!
— Kas ir? — es sapīku.
— Klausies taču! Tātad stāsts par aunādu: Zevam bija divi cilvēku bērni — Kadms un Eiropa, skaidrs? Viņi jau stāvēja nākamie rindā uz upurēšanu, tomēr izlūdzās Zevam, lai tas viņus paglābj. Tad nu Zevs tiem nosūtīja lidojošu zeltvilnas aunu, kurš aiznesa abus no Grieķijas līdz Kolhīdai Mazāzijā. Pareizāk sakot, tas nesa
Kadmu. Eiropa pa ceļam nokrita un gāja bojā, bet tas nav būtiski.