Nākamais eksāmens bija dabaszinībās. Misis Tesla uzdeva jaukt kopā visādas ķimikālijas tikām, kamēr paveiksies uzlaist kaut ko gaisā. Es biju pārī ar Taisonu. Viņam plaukstas bija par lielu, lai noturētu trauslās pudelītes, ar ko mums pienācās darboties. Mans pārinieks nejauši nomēza no galda paplāti ar visādiem šķīdumiem, un atkritumu spainī nokūpēja oranžs mākonis sēnes cepures aprisēs.
Kad laboratorija bija evakuēta un bīstamo atkritumu nokopšanas vienība jau ceļā, misis Tesla mūs ar Taisonu lepni nosauca par dzimušiem ķīmiķiem. Mēs bijām pirmie, kam izdevies nolikt viņas eksāmenu mazāk nekā trīsdesmit sekundēs.
Priecājos, ka rīta cēliens paskrien tik ātri, jo iznāca mazāk domāt par savām problēmām. Doma, ka nometnē kaut kas nogājis greizi, bija nepanesama. Vēl trakāk — nespēju izmest no prāta ļauno nakts murgu. Kaut kur pakausī smeldza nelāga nojausma, ka Groveram draud briesmas.
Kamēr sociālajās zinībās visi švīkāja kartēs meridiānus un paralēles, es atvēru piezīmju kladi un aplūkoju tur ieslēpto fotogrāfiju, kur bija redzama mana draudzene Anabeta, viesojoties Vašingtonā. Kājās džinsi, zem ādas jakas oranžais Pusdievu nometnes tēkrekls. Gaišie mati atglausti pakausī zem lakatiņa. Viņa stāvēja Linkolna memoriāla priekšā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un no skata tik apmierināta, it kā pati būtu tur visu projektējusi. Redz, Anabeta dienās grib kļūt par arhitekti, tāpēc mūždien apmeklē visādus pieminekļus un tādas vietas. Ērmots paradums. Šo bildi viņa man atsūtīja e-pastā pēc pavasara brīvlaika, un es ik pa laikam mēdzu uzmest tai aci, lai atgādinātu sev, ka Anabeta ir īsta un Pusdievu nometne nav kaut kāds mans sagudrojums.
Gribējās, lai Anabeta būtu te. Viņa prastu iztulkot manu sapni. Nedomāju to jelkad viņai teikt, bet tas meitēns bija gudrāks par mani, kaut arī reizēm krita uz nerviem.
Grasījos jau vērt kladi ciet, bet Mets Slouns pastiepās un izrāva bildi.
— Eu! — es iebildu.
Slouns novērtēja bildi, un viņam iepletās acis. — Ej tu nost, Džekson. Kas tā tāda? Tā tak nav tava…
— Atdod! — Man svila ausis.
Slouns padeva bildi nesmukajiem drauģeļiem, kas irgodamies sāka to plucināt un velt papīra spļaudāmbumbiņas. Tie laikam bija kādi jauniņie, ieradušies aplūkot skolu, jo visi bija izrotājušies ar to idiotisko uzņemšanas daļas nozīmīti "Sveiki! Mani sauc…" Humora izjūta arī šiem nebija tā jēdzīgākā, jo tur bija sarakstīti muļķīgi vārdi, piemēram: KAULU SMADZENE, MIRONS GALVA, DZO BOBS. Kas cilvēkam liek tādus vārdus?
— Šitie puiši nākamgad te mācīsies, — Slouns plātījās, it kā šis fakts varētu mani iebiedēt. — Viņi jau gan ir spējīgi samaksāt skolasnaudu atšķirībā no tava pasistā draudziņa.
— Viņš nav pasists. — Saņēmu visus spēkus, lai novaldītos, nebliezis Slounam pa purnu.
— Džekson, tu esi paspēlējis. Priecājies, ka nākamajā stundā darīšu galu tavām ciešanām.
Viņa ducīgie kompanjoni gremoja manu fotogrāfiju. Gribēju izkūpināt šos putekļos, bet Hīrons man bija strikti noliedzis izgāzt dusmas pār parastiem mirstīgajiem — lai cik riebīgi tie izdarītos. Kautiņi bija jāpietaupa briesmoņiem. Taču klusībā spriedu — ja vien Slouns zinātu, kas es īstenībā esmu…
Noskanēja zvans.
Kad abi ar Taisonu soļojām laukā no klases, izdzirdu meitenes čukstu: — Persij!
Pavēros visgarām mantu skapīšiem, bet neviens nepievērsa man ne mazāko uzmanību. Merivezeras meitenes jau drīzāk nosprāgtu, nekā izdvestu manu vārdu.
Pirms paguvu apdomāt, vai iztēle spēlē jokus, bars knēveļu skrējienā uz sporta zāli jau bija mūs ar Taisonu aizrāvuši līdzi. Laiks fizkultūrai. Skolotājs bija mums piesolījis izārdīties tautasbumbas spēlē, savukārt Slouns man bija piesolījis nāvi.
Merivezeras sporta tērps sastāvēja no debesziliem šortiem un batikotiem tēkrekliem. Laimīgā kārtā vingrošana lielākoties notika iekštelpās, tāpēc nevajadzēja rikšot cauri Traibekai kā tādām hipiju atvasēm no militārās nometnes.
Negribēju saskrieties ar Slounu, tāpēc raušus uzrāvu sporta tērpu. Spraucos jau laukā no ģērbtuves, kad izdzirdēju Taisonu saucam: — Persij?
Viņš vēl nebija paguvis pārģērbties. Taisons stāvēja trenažieru zāles durvīs un murcīja rokās sporta tērpu. — Vai tu… emmm…
— Jā, jā, — centos neizklausīties aizkaitināts. — Protams, vecīt.
Taisons ieslīdēja trenažieru zālē. Es paliku sardzē pie durvīm, kamēr viņš pārģērbās. Jutos mazliet tā kā neveikli, bet Taisons parasti man to lūdza. Droši vien tāpēc, ka ir pamatīgi noaudzis ar spalvām un uz muguras rēgojas jocīgas rētas, par kurām pats neuzdrošinājos viņu izjautāt.
Katrā ziņā bija gadījies redzēt, kas notiek, ja Taisonu sāk apcelt, kamēr šis pārģērbjas, — tad viņš satrakojies rāva skapīšiem durvis laukā no eņģēm.
Kad iegājām sporta zālē, treneris Nanlijs sēdēja pie sava galdiņa, lasīdams "Ilustrēto Sportu". Nanlijs bija vecs kā pasaule, ar biezām bifokālām brillēm, tukšu bezzobu muti un pieķepušu sirmu matu vilni. Viņš man atgādināja Pusdievu nometnes orākulu — sačākstējušu mūmiju — vien tā atšķirība, ka treneris Nanlijs bija krietni mazkustīgāks un neizvirda zaļus dūmu mākuļus. Vismaz man nebija gadījies to pieredzēt.
Mets Slouns metās pieteikties: — Trener, vai es varu būt kapteinis?
— Ē? — Treneris Nanlijs gausi pacēla skatu no žurnāla. — Jā, — viņš atburkšķēja, — mhm.
Slouns atņirdzās smaidā un ķērās pie dalīšanas. Mani viņš pasludināja par otras komandas kapteini, bet nebija no svara, ko man labpatiktu izsaukt, jo visi lielie sportisti un populārie skolēni jau laikus aizbīdījās uz Slouna pusi. Viesu kompānija arīdzan.
Manā komandā atlika Taisons, datortārps Korijs Beilers, cipargalva Radžs Mandali un vēl pusducis citu bērneļu, kuri regulāri cieta no Slouna bandas neģēlībām. Citkārt man pietiktu ar Taisonu vien — viņš viens pats bija pus komandas vērtē —, taču Slouna komandas noslēpumainie viesi bija teju tikpat gari un būdīgi kā Taisons, turklāt seši gabali.
Mets Slouns izvilka zāles vidū kasti ar bumbām.
— Bail, — Taisons murmināja. — Jocīgi ož.
Es palūkojos uz viņu. — Kas jocīgi ož? — Diezin vai viņš runāja par sevi.
— Tie tur. — Taisons norādīja uz Slouna jaunajiem biedriem. — Jocīgi ož.
Viesi krakšķināja pirkstu kauliņus un lūrēja uz mums tik slepkavnieciski kā uz kaušanu. No kurienes tādi gadījušies? No vietas, kur bērnus baro ar jēlu gaļu un sit ar mietiem.
Slouns iepūta trenera svilpē, un spēle sākās. Slouna komanda šāvās uz centra līniju. Man līdzās Radžs Mandali kaut ko nobrēcās savā urdu valodā, droši vien "man vajag uz mazmājiņu!", un metās uz durvju pusi. Korijs Beilers mēģināja rāpus paslēpties aiz sienas polstera. Pārējie komandas biedri izbailēs par visām varēm sarāvās čokurā un pūlējās neizskatīties pēc mērķa.
— Taison, — es iesaucos, — aizie…
Saules pinumā ietriecās bumba. Es ar smagu būkšķi atkritu sēdus sporta zāles vidū. Pretinieku komanda izvirda smieklos.
Gar acīm metās raibs. Jutos tā, it kā gorilla ar mani būtu nostrādājis Heimliha paņēmienu. Nevarēja būt, ka bumbu iespējams sviest ar tādu jaudu.
Taisons brēca: — Persij, pieliecies!
Es pavēlos sāņus, un gar ausi skaņas ātrumā aizspindza vēl viena bumba.
Vušššš!
Tā atsitās pret polsterēto sienu, un Korijs Beilers iesmilkstējās.
— Eu! — es uzbļāvu Slouna komandai. — Tā jau kādu var pataisīt aukstu!
Viesis vārdā Džo Bobs ļaunpilni paglūnēja uz mani. Nezin kāpēc viņš nu izskatījās krietni lielāks… pat garāks par Taisonu. Zem tēkrekla vīdēja bicepsi. — Cerams, Persej Džekson! Cerams!