— Kāds satīrs? — Polifēms pratināja. — Satīri garšīgi. Atvedi man satīru?
— Nē tak, milzu lempi! — Klarisa klaigāja. — Tas tur satīrs! Grovers! Tas, kāzu kleitā!
Biju gatavs Klarisai sprandu apgriezt, bet bija jau par vēlu. Atlika vien noraudzīties, kā Polifēms apsviedies norauj Groveram plīvuru, atklājot skatam sprogainos matus, spuraino pusaugu bārdiņu un sīkos radziņus.
Pūlēdamies valdīt nešpetnas dusmas, Polifēms sēca un pūta. — Es redzu visai vāji, — viņš izgrūda. — Pirms daudziem gadiem viens hērojs man pamanījās izbakstīt aci. Bet TU — PAVISAM — NOTEIKTI — NEESI — CIKLOPU — MADĀMA!
Saķēris Grovera kleitu, viņš to norāva nost. Zem tās atklājās vecais labais Grovers džinsu biksēs un tēkreklā. Viņš iesmilkstējies pietupās, jo briesmonis vēzēja satīram pār galvu savu dūri.
— Stājies! — Grovers lūdzās. — Neēd mani jēlu! Man… man ir viena laba recepte!
Es jau sniedzos pēc zobena, bet Anabeta nošņācās: — Pagaidi!
Polifēms vilcinājās, lai gan roka jau tvēra baļķi, ar ko sadragāt līgaviņu.
— Recepte? — viņš aizdomu pilns noprasīja Groveram.
— Jā, jā. Jēls es neesmu nekur liekams. Saķersi vēl E.coli baktēriju, botulismu vai tamlīdzīgus draņķus. Būšu daudzreiz gardāks, ja grilēsi mani uz lēnas uguns. Ar mango čatniju, padomā tik! Aizskrej uz mežu pēc mango, tūliņ pat! Es tepat pagaidīšu.
Briesmonis apsvēra ieteikumu. Sirds man krūtīs sitās kā negudra. Sapratu — ja uzbrukšu, iešu bojā. Bet es taču nevarēju noskatīties, kā briesmonis aprij Groveru.
— Grilēts satīrs ar mango čatniju. — Polifēms aizsapņojās. Viņš vēlreiz paraudzījās uz Klarisu, kas karājās virs verdošā ūdens katla. — Tu arī satīrs?
— Nē tak, tu pāraugušais sūdbambuli! — viņa auroja. — Es esmu meitene! Arēja meita! Tagad sien mani vaļā, lai varu tev noraut rokas!
— Rokas noraut? — Polifēms pārvaicāja.
— Un iegrūst pašam rīklē!
— Tev ir duka!
— Laid mani lejā!
Polifēms paķēra Groveru kā nogrēkojušos kucēnu. — Jāiet ganīt aitas. Kāzas līdz vakaram atceltas. Tad gardu muti ēdīšu satīru!
— Bet… tu tik un tā precēsies? — Grovers šķita sāpināts. — Kur tad līgava?
Polifēms pavērās uz vārošo katlu.
Klarisai izlauzās kunksts. — Nu nē! Tu āksties! Es taču ne…
Pirms mēs ar Anabetu paguvām attapties, viņš noplūca Klarisu no virves kā nobriedušu ābolu un tad ielidināja abus ar Groveru alas dziļumā. — Jūtieties kā mājās! Pēc saulrieta lieli svētki!
Ciklops uzsvilpa, no alas iztenterēja pulks aitu un kazu — šīs gan bija mazākas nekā tās cilvēkēdājas — un aiztraucās garām saimniekam. Kamēr kustoņi steidza uz ganībām, Polifēms papliķēja vienai otrai pa muguru un nosauca vārdā — Žmogs, Galants, Taukšķis un tā tālāk.
Kad pēdējā aita bija aiztecējusi, Polifēms atkal alas ieejai aizvēla priekšā milzīgo bluķi — tik viegli, itin kā aizcirstu ledusskapja durvis, un Klarisas un Grovera klaigas apslāpa.
— Mango, — Polifēms burkšķēja zem deguna. — Kas tie mango tādi?
Viņš aizsoļoja lejup pa nogāzi savā debeszilajā kāzu ancukā, atstājot mums tik vien kā vāroša ūdens katlu un seštonnīgu akmens bluķi.
Nopūlējāmies teju stundām ilgi, bet jēgas nekādas. Bluķis nekustēja. Piebļāvām plaisas pilnas, zvetējām, bliezām, darījām visu, ko vien spējām sagudrot, lai pievērstu Grovera uzmanību, bet kurš lai zina, vai viņš mūs maz dzirdēja.
Pat ja mums brīnumainā kārtā izdotos piebeigt Polifēmu, no tā nebūtu diža labuma. Klarisa un Grovers aizkrautajā alā aizietu bojā. Akmens bluķi varēja izkustināt vienīgi ciklops.
Dziļā bezcerībā triecu pret klinti Pretstraumi. Izsprāga dzirksteles, bet tas arī viss. Milzīgs klints gabals nav īstais pretinieks, kas pieveicams ar burvju zobenu.
Abi ar Anabetu izmisumā sēdējām uz dzegas un vērojām dzidri zilo ciklopa stāvu tālumā rosāmies ap ganāmpulkiem. Viņš kā prātīgs gans bija nošķīris savus parastos kustoņus no cilvēkēdājiem, katram pulkam atvēlot pleķīti savā aizas pusē. Nokļūt otrā pusē varēja vienīgi pār virvju tiltu, bet tilta dēļi atradās pārāk atstatus aitu sīkajiem solīšiem.
Noskatījāmies, kā Polifēms aprauga savu mežonīgo ganāmpulku otrpus aizai. Par nelaimi, tas viņu nenotiesāja. Vēl jo labāk — šķita, ka tiem neradījumiem ne silts, ne auksts. Viņš tām no pīta klūgu groza dāļāja nenosakāmas izcelsmes gaļas blāķus, arvien nostiprinot manī sajūtas, kādas uzvirmoja, kopš pārtapu par Kirkes jūrascūciņu — proti, varbūt pienācis laiks pievienoties Groveram un kļūt par veģetārieti.
— Blēdība, — Anabeta sprieda. — Ar spēku viņu nepieveiksim. Mums jāliek lietā prāts.
— Labi, — piekritu, — bet kāda?
— To es vēl neesmu izdomājusi.
— Ideāli.
— Lai ielaistu aitas, Polifēmam vajadzēs atvelt klints bluķi.
— Saulei rietot, — es piemetināju. — Ap to laiku, kad precēs nost Klarisu un liks galdā Groveru. Nezinu, kas ir šķebīgāk.
— Es varētu iesprukt iekšā, — viņa turpināja prātot. — Neredzama.
— Un es?
— Aitas, — Anabeta domīgi apcerēja. Viņa veltīja man vienu no tiem saviem nešpetnajiem skatieniem, kas allaž darīja mani tramīgu. — Tev aitas patīk?
— Tu tikai neatlaidies! — Anabeta brīdināja, stāvot neredzama kaut kur pa labi no manis. Viegli teikt. Viņa nekarājās vēkšpēdus, pieķērusies aitai pie vēdera.
Labi, labi, atzīšos, ka nebija tik traki, kā varētu domāt. Biju jau agrāk līdis apakš auto, lai nomainītu mammas mašīnai eļļu, un šis gadījums neko daudz neatšķīrās. Aitai bija pilnīgi vienalga. Pat mazākā ciklopa aita bija gana liela, lai noturētu mani, turklāt ar biezu, jo biezu vilnu. Saviju pinkas par tādiem kā rokturiem, atspēros ar kājām pret aitas stingrajiem kauliem un aidā! — jutos kā valabijas atvase un, cieši pieglaudies aitai pie vēdera, nopūlējos nesarīties un nesaelpoties pārāk daudz vilnas kumšķu.
Ja gribat zināt, aitas pavēdere nav tā smaržīgākā vieta uz pasaules. Iztēlojieties ziemas džemperi, kas izvārtīts pa dubļiem un tad nedēļu nostāvējis netīrās veļas
grozā — kaut kas uz to pusi.
%
Saule laidās lejup.
Nupat kā biju iekārtojies jaunajā postenī, kad ciklops nodārdināja: — Aijāā! Kaziņas! Aitiņas!
Ganāmpulks sāka rātni virzīties augšup pa nogāzi uz alas pusi.
— Tad nu tā! — Anabeta čukstēja. — Es būšu tepat. Nesatraucies.
Klusībā dieviem nosolījos — ja tiksim cauri sveikā, pasludināšu Anabetu par ģēniju. Trakākais, ka apzinājos, — dievi turēs mani pie vārda.
Mans taksometrs vārdā aita sāka rikšot augšup kalnā. Pēc kādiem simt metriem no ciešā tvēriena sāka smelgt kājas un rokas. Iekrampējos vilnā vēl pamatīgāk, un aita ieīdējās. Protams. Man arī nepatiktu, ja kāds tēlotu alpīnistu, iegrābies man matos. Bet apzinājos — ja neturēšos stingri, novelšos briesmonim pie kājām.
— Hāzenfefer! — Ciklops papliķēja kādu aitu man priekšā. — Einštein! Kloķi… ej, nu, Kloķi!
Polifēms uzplāja pliķi manai aitai, un es gandrīz kritu pret zemi. — Esi uzaudzējis vēderiņu, ko?