Taču mūžīgi tā nevarēja turpināties. Pārgurums ņemtu virsroku vai arī ciklopam gadītos kāds veiksmīgs vēziens. Pietiktu ar vienu tādu, un mēs būtu pagalam.
Ar acs kaktiņu manīju, ka Grovers stiepj Anabetu pār virvju tiltu. Diez vai es tā rīkotos, jo taipus aizai gaidīja mežonīgās aitas, bet patlaban šis krasts izskatījās vēl draudīgāks, un man radās kāda ideja.
— Atkāpjamies! — pakliedzu Klarisai.
Viņa pavēlās sāņus, un ciklopa dūre sadragāja līdzās augošu olīvkoku.
Joņojām uz tiltu, Polifēms dzinās pa pēdām. Viņš bija izraibināts ar brūcēm un klibs, bet tas viņu darīja jo gausāku, jo niknāku.
— Samalšu jūs jēra kebabā! — viņš zvērēja. — Tūkstoškārt nolādēts Neviens!
— Ātrāk! — mudināju Klarisu.
Aulekšojām lejup pa kalnu. Tilts bija mūsu vienīgais glābiņš. Grovers jau bija ticis otrā krastā un stutēja Anabetu uz kājām. Mums bija jātiek pāri, pirms krītam nagos briesmonim.
— Grover! — es saucu. — Izvelc Anabetas nazi!
Ieraudzījis ciklopu turpat mums aiz muguras, Grovers iepleta acis, bet pamāja, itin kā saprazdams. Kamēr mēs ar Klarisu taustījāmies pār tiltu, Grovers jau sāka griezt pušu virves.
Pirmā virve pārtrūka, skaļi nošvūkstēdama.
Polifēms slāja nopakaļ, pamatīgi iešūpojot tiltu.
Virves nu bija aizzāģētas. Abi ar Klarisu lēcienā metamies uz klints līdzās Groveram. Ar plašu vēzienu nošvīkstināju savu zobenu un pārcirtu pārējās virves.
Tilts gāzās bezdibenī, un ciklops iegaudojās… aiz sajūsmas, jo stāvēja mums acu priekšā.
— Izgāzās! — viņš līksmi bauroja. — Neviens izgāzās!
Klarisa un Grovers mēģināja viņam uzbrukt, bet briesmonis viņus aizmēza kā mušas.
Manī milža dusmas. Nespēju aptvert, ka esmu nonācis tiktāl, zaudējis Taisonu, tik daudz ko pārcietis, lai tagad izgāztos — lai man ceļā stātos kaut kāds stulbs briesmonis bēbīšzilos uzvalku brunčos. Neviens lai nedomā tā apieties ar maniem draugiem! Ar to es domāju… neviens, nevis Neviens. Ai, nu paši sapratāt.
Dzīslās ielija jauna spara vilnis. Izslējis zobenu, metos uzbrukumā, aizmirstot par mūsu bezcerīgo mazākumu. Iegrūdu zobenu viņam vēderā. Kad viņš sakņupa, triecu zobena spalu šim pret degunu. Zvetēju, spēru un dauzīju, līdz beidzot attapos, ka Polifēms apdullis atkritis uz muguras un kaut ko murmulē, bet es stāvu, draudīgi piegrūdis zobena smaili pie ciklopa vienīgās acs.
— Oiiiiiii, — Polifēms vaimanāja.
— Persij… — Groveram mute bija vaļā. — Kā tu…
— Lūdzu, tikai ne to! — ciklops vaidēja, žēlabaini raudzīdamies manī. Viņam asiņoja deguns. Pusaklās acs kaktiņā riesās asara. — M-m-manām aitiņām mani vajag. Es tikai piesargāju aitiņas!
Viņš iešņukstējās.
Es biju uzvarējis. Atlika viens nasks dūriens.
— Nogalini viņu! — Klarisa kliedza. — Ko tu vēl gaidi?
Ciklops izklausījās tik neviltoti satriekts, gluži kā… kā Taisons.
— Tas ir ciklops! — Grovers brīdināja. — Netici viņam!
Zināju, ka viņam taisnība. Zināju, ka Anabeta teiktu
to pašu.
Bet Polifēms tik žēli raudāja… un man kā ar āmuru pa pieri atausa, ka arī viņš ir Poseidona dēls. Tāpat kā Taisons. Kā es. Kā lai tādu aukstasinīgi nonāvē?
— Mums tikai vajag aunādu, — paziņoju briesmonim. — Vai ļausi mums to paņemt?
— Nē, — Klarisa bļaustījās. — Dur nost!
Ciklops iešņukstējās. — Mana daiļā aunāda. Kolekcijas lepnums un acuraugs. Ņem vien, bezsirdīgais cilvēkgabals. Ņem un pazudi uz neatgriešanos.
— Tagad es lēnām kāpšos atpakaļ, — brīdināju ciklopu. — Viens nepārdomāts solis, un…
Polifēms saprotoši pamāja ar galvu.
Es atkāpos… un Polifēms veikli kā kobra aizlidināja mani līdz pašai aizas malai.
— Muļķa mirstīgais! — viņš rēkdams slējās kājās. — Aunādu sagribējies? Ha! Vispirms es tevi aprišu.
Viņš atpleta savu gigantisko rīkli, un iepuvušie dzerokļi grasījās tapt par manu pēdējo pirmsnāves ainiņu.
Tad man pār galvu kaut kas nošvīkstēja, tad noskanēja būkšķis.
Polifēmam rīklē ielidoja akmens basketbola bumbas izmērā — vienkārši brīnišķīgs trīspunktu metiens. Ciklops žākstīdamies mēģināja norīt negaidito kumosu. Viņš aizmeimuroja atmuguriski, bet nebija jau kur meimurot. Papēdis paslīdēja, klints mala nodrupa, varenais Polifēms novēcināja rociņas kā cālēns un gāzās bezdibeņa dzīlēs.
Es atskatījos.
Pusceļā no pludmales, slepkavniecisko aitu pulka vidū sveiks un vesels stāvēja mans senais draugs.
— Slikts Polifēms, — Taisons paziņoja. — Mēs, ciklopi, nav vienmēr tik mīļi, kā izskatās.
Taisons izklāstīja saīsināto versiju: hipokamps Dardedzis — kas acīmredzot bija mums sekojis kopš pašas Longailendas, sapņodams parotaļāties ar Taisonu, — bija uzmeklējis Taisonu grimstošajā "Birmingemas" vrakā un izvilcis drošībā. Kopš tā mirkļa abi meklēja Briesmoņu jūru un mūs, līdz beidzot Taisons saoda aitu smārdu un atrada šo salu.
Tik ļoti gribēju samīļot to milzu lempi, bet viņš stāvēja ēdelīgo aitu vidū. — Taison, lai paldies visiem dieviem! Anabeta ir ievainota!
— Tu saki paldies dieviem, ka viņa ir ievainota? — Taisons neko nesaprata.
— Nē tak! — Es sakņupu pār Anabetu, un tas, ko redzēju, mani it nemaz neiepriecēja. Brūce pierē bija dziļāka, nekā pirmīt šķita. Mati virs pieres bija pieķepuši ar asinīm. Seja bāla un mikla.
Mēs ar Groveru pārmijām tramīgus skatienus. Tad man atausa ideja. — Taison, aunāda! Vai tu man to atnesīsi?
— Kuru? — Taisons vaicāja, nopētīdams aitu simtus.
— To tur, kokā! — norādīju. — Zeltīto!
— A. Smukiņo. Labi.
Taisons aizlāčoja līdz kokam, piesargādamies, ka nesamin kādu aitu. Ja aunādai tuvotos mēs, mūs bez vārda runas dzīvus aprītu, bet Taisons laikam oda pēc Polifēma, jo ganāmpulks nenieka neiebilda. Kustonīši drūzmējās gar Taisona kājām un piemīlīgi blēja, laikam gaidīdami, ka no liela pīta groza iznirs kādi nebūt aitu našķi. Taisons pasniedzies nocēla aunādu no zara. Ozola lapas tūliņ nodzeltēja. Taisons lēni līgoja uz manu pusi, bet es nokliedzos: — Nav laika! Met!
Zelta aunāda aizplanēja pa gaisu kā mirdzošs lidojošais šķīvītis. Notvēru to un noelsos. Te bija kilogramu trīsdesmit smalkas zelta vilnas — smagāks ķēriens, nekā pirmajā bridi varētu šķist.
Uzklāju to Anabetas augumam, atsedzot vien seju, un klusībā lūdzos pie visiem dieviem, kādi vien nāca prātā, pat tiem, kuri man negāja pie sirds.
Lūdzu. Lūdzu.
Meitenes sejā ielija sārtums. Plaksti notrīsēja un atvērās. Pušums pierē sāka aizvilkties. Viņa ieraudzīja Groveru un vārgi izdvesa: — Tu neesi… precējies?
Grovers atplauka smaidā. — Nē. Draugi atrunāja.
— Anabeta, — es ierunājos, — guli rāma.
Taču par spīti mūsu iebildumiem viņa pieslējās sēdus, jo brūce nu jau bija gandrīz pilnīgi aizdzijusi. Anabeta izskatījās krietni labāk. Vēl jo vairāk — viņa vai staroja un šķita vesela kā rutks, it kā dabūjusi dzirkstīgu veselības dziras injekciju.
Taisonam tikmēr sākās ķibeles ar aitām. — Zemē! — viņš pukojās, kamēr tās bāzās virsū, sliedamās pakaļkājās, lai uzietu ko gardu. Dažas jau sāka ošņāties mūsu virzienā. — Nē, aitiņas. Te, te! Šurpam!
Aitas rātni sekoja, bet nu jau bija skaidri nomanāms, ka viņas ir traki izsalkušas un sāk jēgt, ka Taisonam nav, ar ko šās pacienāt. Svaigā miesa tepat līdzās bija visai liels kārdinājums.