— Mums jāsteidzas, — es sacīju. — Mūsu kuģis ir… "Karalienes Annas atriebe" bija, ui, cik tālu! īsākais ceļš bija pāri aizai, bet mēs nupat bijām iznīcinājuši vienīgo tiltu. Atlika vien iespēja lauzties cauri aitām.
— Taison, — es uzsaucu, — vai vari aizmānīt ganāmpulku pēc iespējas tālāk?
— Aitas grib ēst.
— Es zinu. Viņas grib ēst cilvēku. Aizved viņas tālāk no takas. Mums jāpagūst aizskriet līdz pludmalei. Tiksimies tur.
Taisons šķita domīgs, bet uzsvilpa. — Nāciet nu, aitiņas! Ēdami cilvēki ir tur, uz to pusi!
Viņš ielēkšoja pļavā, un aitas sekoja pa pēdām.
— Neizlaid no rokām aunādu, — piekodināju Anabetai. — Var gadīties, ka neesi pavisam atlabusi. Vai uz kājām stāvi?
Viņa mēģināja, bet vaigs atkal nobāla. — Aiii. Neesmu pavisam atlabusi.
Klarisa nometās viņai līdzās un iztaustīja Anabetas krūškurvi tā, ka nabadzīte noelsās.
— Lauztas ribas, — Klarisa secināja. — Lēnām aug kopā, bet skaidrs, ka lauztas.
— Kā tu zini? — nobrīnījos.
Klarisa īgni palūrēja uz mani. — Pašai tā ne reizi vien gadījies, āpsi! Es nesīšu viņu.
Pirms paguvu ko iebilst, Klarisa paķēra Anabetu kā miltu maisu un stiepa uz piekrasti. Mums ar Groveru atlika sekot.
Tiklīdz nokļuvām pie ūdens, veltīju visas domas "Karalienes Annas atriebei". Liku buriniekam pacelt enkuru un peldēt pie manis. Pēc pāris nemierpilnām minūtēm kuģis iznira viņpus salas ragam.
— Tuvojos! — bļāva Taisons. Viņš aulekšoja šurp pa taku, un aitas dipināja metrus piecdesmit nopakaļ, veltīdamas savam ciklopu draugam neizpratnes pilnus blējienus, ka atstātas tukšiem vēderiem.
— Diezin vai viņas mums sekos ūdeni, — es mierināju pārējos. — Peldam uz kuģi.
— Un kā Anabeta? — Klarisa sašuta.
— Mums visiem kopā izdosies, — es uzstāju. Pārliecība par saviem spēkiem sāka atgriezties. Jutu zem kājām stingru pamatu — jeb ūdeni. — Tiklīdz nokļūsim līdz kuģim, būsim drošībā.
Glābiņš bija tik tuvu.
Mēs jau bridām gar aizu, kad pēkšņi izdzirdējām mežonīgu rēcienu un ieraudzījām nevienu citu kā Polifēmu — noskrāpētu, apskrambātu, bet dzīvāku par dzīvu, ar debeszilo kāzu kārtu lupatu lēveros — šļakstiem vien slājam mūsu virzienā. Katrā rokā pa akmens blāķim.
SEŠPADSMIT NOeju pa BURBULI AR VISU KUĢI
— Vai viņam tie akmeņi reiz beigsies? — murmināju.
— Peldam, ko kājas nes! — uzsauca Grovers.
Viņi abi ar Klarisu metās viļņos. Anabeta bija cieši aptvērusi Klarisas kaklu un ar otru roku pūlējās airēt, bet smagā aunāda vilka lejup.
Taču briesmonim par aunādu bija maza bēda.
— Tu, jaunais ciklop! — Polifēms rēca. — Sugas nodevēji
Taisons sastinga.
— Neklausies viņā, — es lūdzos. — Nāc šurp!
Rāvu Taisonu aiz rokas, bet tikpat labi būtu varējis
raustīt kalnu. Viņš pagriezās pret vecāko ciklopu. — Es neesmu nodevējs.
— Tu vergo mirstīgajiem! — Polifēms auroja. — Zaglīgiem mirstīgajiem!
Polifēms aizlidināja vienu bluķi. Taisons to atsita ar vienu dūres vēzienu.
— Neesmu nodevējs, — Taisons atkārtoja. — Un tu neesi mana suga.
— Nāve vai uzvara! — Piemirsis savainoto kāju,
Polifēms metās ūdenī. Viņš tūliņ klupa un iegāzās ar seju sēklī. Būtu pat smieklīgi, ja viņš uzreiz neslietos augšā, sprauslādams sālsūdeni un rēkdams.
— Persij! — Klarisa kliedza. — Ātrāk.
Viņi ar visu aunādu bija teju sasnieguši kuģi. Ja vien es spētu kaut kā novērst briesmoņa uzmanību…
— Steidzies, — Taisons mani mudināja. — Es aizkavēšu lielo ķēmu.
— Nē! Viņš tevi nobeigs. — Reiz jau Taisonu biju zaudējis. Negrasījos zaudēt viņu vēlreiz. — Cīnīsimies kopā.
— Kopā, — Taisons piekrita.
Es izrāvu zobenu.
Polifēms, knapi kustot, piesardzīgi tuvojās. Bet rokas viņam bija sveikas un veselas. Lūk, arī lidoja otrs bluķis. Metos sāņus, bet tik un tā aizietu pa pieskari, ja Taisons nesatriektu klinti drumslās.
Liku ūdens līmenim celties. Mani pacēla metrus piecus augsts vilnis. Laidos ar to pie ciklopa un spēru šim pa aci, ļaujot, lai vilnis pēc tam nomēž briesmoni no kājām un izskalo piekrastes smiltīs, bet pats pārvēlos viņam pāri.
— Nomušīšu tevi! — Polifēms buldurēja. — Aunādas zaglis!
— Tu esi aunādas zaglis! — es kliedzu pretī. — Tu to izmanto, lai vilinātu satīrus drošā nāvē!
— Kas par to? Satīri garšīgi!
— Aunāda domāta, lai dziedinātu! Tā pieder dievu atvasēm!
— Es esmu dieva atvase! — Polifēms atvēzēja dūri, bet es paspruku malā. — Tēvs, Poseidon, nolādi sitamo zagli! — Polifēms nemitējās mirkšķināt savainoto aci, jo nu bija turpat vai akls, un secināju, ka viņš tēmē uz manu balsi.
— Poseidons mani nenolādēs, — es sacīju un kāpos atpakaļ, jo ciklops grābāja gaisu. — Es arī esmu viņa dēls. Viņš te neizvēlas mīluļus.
Polifēms nikni ierēcās. Viņš izrāva no kalna nogāzes olīvkoku ar visām saknēm un blieza ar to tur, kur es vēl nupat stāvēju. — Cilvēki ir citādi! Nejauki, blēdīgi, melīgi!
Grovers palīdzēja Anabetai uzrāpties uz klāja. Klarisa man vētraini māja, mudinādama pasteigties.
Taisons lavījās Polifēmam apkārt, lai uzbruktu no mugurpuses.
— Jauniņais! — vecais ciklops bauroja. — Kur esi? Palīdzi man.
Taisons apstājās.
— Tevi nelāgi audzinājuši, — Polifēms gaudoja un tricināja olīvkoka stumbru. — Nabaga bārenīt, brālīt! Palīdzi man!
Neviens nekustēja ne no vietas. Tikai okeāns šalca un man sitās sirds. Tad Taisons pakāpās soli uz priekšu un kā aizstāvēdamies pacēla rokas. — Necīnies pretī, brāli ciklop. Nolaid zemē…
Polifēms apcirtās pret runātāju.
— Taison! — iekliedzos.
Koks triecās pret Taisonu ar tādu spēku, ka no manis tur pāri paliktu vien Persija pica ar papildu olīvu kārtu. Taisons atsprāga atpakaļ, izvagojot smiltīs grāvi. Polifēms metās viņam virsū, bet es iekliedzos: — Nē! — un lēcu uz priekšu ar Pretstraumi, cik tālu vien spēju. Biju cerējis ietriekt to Polifēmam ciskā, bet trāpīju nedaudz augstāk.
— Bēēē! — Polifēms ieblējās kā aita un atvēzēja pret mani stumbru.
Kņupu pie zemes, bet vienalga dabūju pa muguru ar pamatīgu kārtu aplauzītu zaru. Biju notašķīts asinīm, savainots un pārguris līdz nelabumam. Mana iekšējā jūrascūciņa gribēja laisties lapās. Taču es noriju baiļu kamolu.
Polifēms vēlreiz vēzēja koku, bet šoreiz es biju tam gatavs. Iekrampējos zarā, kas planēja garām, sakodu zobus, piecietu smeldzošās plaukstas un ļāvos, lai ciklops uzlidina mani gaisā. Lidojumā atlaidu tvērienu un kritu virsū briesmoņa sejai, ar abām kājām piezemēdamies uz jau tā cietušā acs ābola.
Polifēms iekaucās aiz sāpēm. Taisons nogrūda viņu pie zemes. Es piezemējos abiem līdzās un notēmēju zobenu Polifēmam sirdī. Taču atlika pārmīt ašu skatienu ar Taisonu, lai saprastu, ka to nespēšu. Tas nebūtu pareizi.
— Laid viņu vaļā, — teicu Taisonam. — Skrienam.
Taisons sakopoja visus spēkus, pagrūda veco, lamās
vai aizrijušos ciklopu cik jaudas tālu prom, un mēs abi metāmies ūdenī.
— Es jūs nozūmēšu! — Polifēms cauri sāpēm auroja. Viņš bija aizklājis aci ar milzīgajām plaukstām.