Mēs abi ar Taisonu nirām viļņos.
— Kur jūs esat? — Polifēms nemitējās klaigāt. Viņš pacēla no zemes stumbru un ielidināja ūdenī. Tas noplunkšķēja kaut kur pa labi.
Lūdzu palīdzību straumei, un pēc mirkļa mēs jau uzņēmām ātrumu. Man jau atausa cerība, ka tiksim līdz kuģim, kad no klāja atskanēja Klarisas sauciens: — Malacis, Džekson! Še tev, ciklop!
Aizveries, gribēju kliegt pretī.
— Rrrrr! — Polifēms tvēra pēc bluķa. Viņš to svieda uz Klarisas balss pusi, taču, mērķi nesasniedzis, tas gandrīz vai uzkrita virsū mums ar Taisonu.
— Re! Re! — Klarisa zobojās. — Met kā tāds jampampiņš! Es tev rādīšu, kā precēt mani, idiot!
— Klarisa! — es iebļāvos, nespēdams vairs izturēt. — Aizveries!
Par vēlu. Polifēms raidīja nākamo bluķi, un šoreiz man atlika vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tas aizplanē man pār galvu un ietriecas "Karalienes Annas atriebes" bortā.
Pilnīgs ārprāts, cik strauji grimst kuģis. "Karalienes Annas atriebe" nokrakšķēja, nobrīkšķēja un sasvērās uz priekšu, itin kā grasīdamās laisties lejup pa slidkalniņu.
Es lādējos un skubināju jūru nest mūs ātrāk, bet kuģa masti jau slīga ūdenī.
— Nirstam! — uzsaucu Taisonam. Un mēs abi metāmies zem ūdens, kamēr galvai pāri aizlidoja vēl viena klinšu atlūza.
Draugi grima uz velna paraušanu, bezcerīgi kārpīdamies putojošajā mutulī, ko aiz sevis atstāja kuģa vraks.
Ne visi zina, ka kuģis, noejot pa burbuli, uzveido vienu lielu izlietnes notekcaurumu, ieraujot sev līdzi visu, kas tuvumā. Pat Klarisa, kas bija prasmīga peldētāja, pat šķita zaudējam cerību. Grovers drudžaini spirināja pakavus. Anabeta bija iekrampējušies aunādā, kas viļņojās virs ūdens kā spožu monētu birums.
Peldēju pie viņiem, lai arī apzinājos, ka man var aptrūkties spēka izvilkt visus laukā. Apkārt dreifējošie dēļi visu vēl vairāk sarežģīja: ja dabūšu pa galvu ar baļķi, kāda tur vairs valdīšana pār ūdeņiem…
Mums vajag palīdzību, secināju.
Jā, galvā skaidri un gaiši atsaucās Taisona balss.
Apjucis pavēros viņā. Man jau agrāk bija gadījies zem ūdens saklausīt nereīdas un citas ūdeņu dievības, taču nebiju aizdomājies, ka… Taisons taču ir Poseidona dēls. Mēs spējām sazināties domās.
Dardedzis, sacīja Taisons.
Es piekrītoši pamāju, aizvēru acis, koncentrējos un piebalsoju Taisonam: DARDF.DZI! Mums tevi vajag!
Tūliņ dzīlēs uzvirmoja trīs silueti — augšup vēl ašāk par delfīniem auļoja trīs zirdziņi ar zivs astēm. Dardedzis ar draugiem paraudzījās uz mums un šķita lasām mūsu domas. Viņi ienira putojošajā postažā un jau pēc mirkļa ar burbulīšu šalti atkal bija virs ūdens. Grovers, Anabeta un Klarisa katrs bija apkampuši savu hipokampu.
Klarisai bija ticis lielākais no visiem, Dardedzis. Viņš atsteidza pie mums un ļāva Taisonam ieķerties šim krēpēs. Man savu palīdzību piedāvāja Dardedža draugs ar Anabetu mugurā.
Šķeļot viļņus, strauji attālinājāmies no Polifēma salas. Nopakaļ vēl atskanēja ciklopa uzvarošie auri: — Kārtībā! Beidzot nogremdēju Nevienu! *
Jācer, ka viņš nekad neapjēgs savu misēkli. Kūlām ūdeņus, līdz sala saruka par mazmazītiņu punktiņu un visbeidzot nozuda skatam.
— Izdevās, — Anabeta bezspēkā dvesa, — mums… Viņa atslīga pret hipokampa kaklu un acumirklī
iemiga.
Man nebija ne jausmas, ciktāl hipokampi mūs nesīs. Man nebija ne jausmas, kurp dodamies. Atbalstīju Anabetu, lai viņa nenoveļas, apsedzu ar zelta aunādu, kuras vārdā bijām piedzīvojuši tādas klapatas, un klusībā izteicu pateicību.
Jā, starp citu… biju dievu parādnieks.
— Tu esi ģēnijs, — klusi pačukstēju Anabetai.
Tad atspiedu galvu pret aunādu un aizmigu kā nosists.
SEPTIŅPADSMIT PĀRSTEIGUMS MAIAMI PLUDMALĒ
— Persij, mosties!
Sejā iešļācās sālsūdens. Anabeta purināja mani aiz pleca.
Tālumā saule laidās rietā aiz pilsētas aprisēm. Saskatīju palmām rotātu promenādi, zili sarkanā neonā gailošas veikalu vitrīnas un piestātni — pilnu ar burulaivām un kruīza kuģiem.
— Izskatās pēc Maiami, — Anabeta sprieda. — Bet hipokampi uzveda savādi.
Tiesa gan, jo mūsu spurotie draugi bija pagausinājuši gaitu, grudzināja, meta lokus un ošņāja ūdeni. Priecīgi viņi nepavisam neizskatījās. Viens nošķaudījās. Bija redzams, ko tie domā.
— Tālāk viņi mūs nevedīs, — sacīju. — Te ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk liels piesārņojums. Pašiem vajadzēs peldēt uz krastu.
Sajūsmā gluži nebijām, bet pateicām Dardedzirn un draugiem lielu paldies par braucienu. Taisons pat mazliet apraudājās. Viņš atkabināja pašdarinātu seglu somu, kur glabāja darbarīku komplektu un pāris no grimstošās "Birmingemas" izglābtu mantiņu. Tad Taisons apkrita
Dardedzim ap kaklu, uzdāvāja viņam ciklopa salā noplūktu, iemīcītu mango un teica ardievas.
Tiklīdz hipokampu baltās krēpes nozuda dzīlēs, mēs laidāmies peldus uz krastu. Viļņi bija mūsu sabiedrotie, un jau pavisam drīz atkal bijām starp cilvēkiem. Klīdām gar kruīzu piestātnēm un spraucāmies cauri atpūtnieku pūļiem. Apkārt snaikstījās šveicari ar bagāžas ratiņiem. Taksisti spāniski sabļāvās un nogrieza cits citam ceļu, lai ātrāk tiktu līdz klientam. Ja arī kāds mūs — piecus, pilošus bērnus, kas pēc skata nupat cīnījušies ar briesmoni, — pamanīja, neviens nelikās zinis.
Nu starp mirstīgajiem migla atkal bija nolaidusies pār Taisona vienacaino seju. Grovers bija uzlicis cepurīti un apvilcis kedas. Pat aunāda bija pārtapusi par sārti zeltainu vidusskolas sporta jaku ar lielu, spīdīgu omegu uz kabatas.
Anabeta aizsteidzās līdz tuvējam avīžu kioskam, nopētīja datumu uz "Maiami Vēstneša" un nosodījās. — Astoņpadsmitais jūnijs! Esam prom no nometnes jau desmit dienas!
— Tas nav iespējams, — Klarisa iebilda.
Taču tā nu bija. Zināju, ka baigos nostūros laiks skrien citādi.
— Talijas koks būs pavisam apkaltis, — Grovers vaimanāja. — Mums jau šovakar pat jānogādā aunāda nometnē.
Klarisa noslīga sēdus uz ietves. — Kā lai to dabū gatavu? — balss trīcēja. — Mēs esam simtiem kilometru tālu. Naudas nav. Braucamā nav. Mats matā, kā orākuls solīja. Tā ir tava vaina, Džekson! Ja tu nebūtu iejaucies…
— Persija vaina? — Anabeta eksplodēja. — Klarisa, ko tu gvelz? Tu esi pilnīgā…
— Rimstieties! — es iejaucos.
Klarisa satvēra galvu rokās. Anabeta nikni spārdīja zemi.
Redz, es pavisam biju piemirsis, ka šis uzdevums sākotnēji dots Klarisai. Baisu acumirkli iejutos viņas ādā. Kā gan es justos, ja pusceļā iebruktu bars kaut kādu hēroju un pataisītu mani par pēdējo muļķi?
Atcerējos "Birmingemas" katlu telpā noklausīto sarunu — Arējs draud, ka necietīs Klarisas neveiksmes. Nometne Arējam nerūpēja, bet, ja Klarisa iegrūstu viņu negodā, tad gan…
— Klarisa, — es ieminējos. — Ko tieši tev sacīja orākuls?
Viņa pacēla galvu. Gatavojos dabūt pa ausi, bet meitene dziļi ievilka elpu un nostāstīja pareģojumu.
Dzelžu kuģī ar kareivju ģindeņiem kuģosi,
Ko meklē, — panāksi, par savu darīsi,
Tik sargi dzīvību akmens sienās,
Kur bez draugiem tu zustu, lai viena mājup muktu.
— Ui, — Grovers noelsās.
— Nē, — es iebildu, — nē… pagaidi. Es sapratu.
Iztaustījos pa kabatām pēc kādas liekas monētas,
bet atradu vienīgi zelta drahmu. — Vai kādam ir nauda?