Anabeta un Grovers drūmi pašūpoja galvu. Klarisa izvilka no kabatas izmirkušu konfederātu dolāru un nopūtās.
— Nauda? — Taisons mulsi ierunājās. — Tie tur., nu, tie zaļie papīri?
Pavēros viņā. — Jā.
— Tādi kā tajās ceļasomās?
— Jā, bet ceļasomas pazaudējām jau pirms vairākām dien… dien…
Apstulbis apklusu, jo Taisons, parakājies pa savu seglu somu, izvilka ar naudu pilnu, hermētiski noslēgtu kulīti, ko Hermejs bija atvēlējis mūsu ceļojumam.
— Taison! — es iesaucos. — Kā tu…
— Padomāju, ka tur gardumi Dardedzim, — viņš atbildēja. — Peldēja uz ūdens, bet iekšā vieni papīri. Žēl.
Viņš pasniedza man naudu. Piecu un desmit dolāru banknotēs tur saskrēja savi trīs simti.
Piesteidzos pie taksometra, no kura laukā rausās atpūtnieku ģimenīte. — Klarisa, — izsaucos. — Nāc. Tev jābrauc uz lidostu. Anabeta, dod viņai aunādu.
Grūti pateikt, kura no abām bija lielākā šokā, kad es izrāvu sporta jaku Anabetai no rokām, ietūcīju tur kabatā naudas žūksni un tad iespiedu jaku rokās Klarisai.
Klarisa izstomīja: — Un tu man ļautu…
— Tas ir tavs uzdevums, — es teicu. — Naudas pietiek tikai vienai biļetei. Turklāt es nemaz nevaru lidot. Zevs saspertu mani gabalos. Tieši to vēstī pareģojums: bez draugiem tu izgāztos, tātad mūsu palīdzība tev ir nepieciešama, bet mājup jālaižas vienai pašai. Tev jānogādā aunāda drošībā.
Raudzījos, kā viņai prātā griežas zobrati — sākumā aizdomīgi apcerot, kas man aiz ādas, taču visbeidzot lemjot, ka jātic vien būs tam, ko saku.
Viņa ielēca taksometrā. — Varat ar mani rēķināties. Es nepievilšu.
— Būtu labi.
Taksis aizkūpēja izplūdes dūmu mutulī. Aunāda bija ceļā.
— Persij, — Anabeta ierunājās, — tas bija tik…
— Cēlsirdīgi? — Grovers piedāvāja savu variantu.
— Neprātīgi, — Anabeta pārlaboja. — Nometnes dalībnieku dzīvība tagad atkarīga no tā, vai Klarisa pagūs šovakar ierasties ar sveiku un veselu aunādu.
— Tas ir viņas uzdevums, — es sacīju. — Viņa ir pelnījusi šo iespēju.
— Persijs jauks, — Taisons secināja.
— Persijs pārāk jauks, — Anabeta noburkšķēja, taču es nezaudēju mazu, mazmazītiņu cerību, ka mans solis viņu patīkami izbrīnījis. Pārsteidzis jau nu noteikti. Un arī tas nebija no vieglajiem uzdevumiem.
— Ejam, — sacīju draugiem. — Meklēsim citu mājupceļu.
Tobrīd pagriezos un sastapos ar rīklē notēmētu zobena smaili.
— Čau, brālēn, — teica Lūka. — Sveikts atpakaļ štatos.
Mūs ielenca viņa lāčveida pakalpiņi. Viens no viņiem
pakampa Anabetu un Groveru aiz krāgas. Otrs gribēja izdarīt to pašu ar Taisonu, bet ciklops šo iegrūda koferu kaudzē un uzrēca Lūkam.
— Persij, — Lūka rāmi teica, — saki, lai tavs milzis nomierinās, vai arī Orejs pamatīgi sabadīs tavus draudziņus ar pierēm.
Orejs atņirdzās smaidā un pacēla Anabetu ar Groveru gaisā, kur tie klaigāja un spirinājās.
— Lūka, ko tu gribi? — es izgrūdu caur sakostiem zobiem.
Smaids lika notrīsēt rētai uz viņa sejas.
Viņš pamāja uz piestātnes viņu galu, un es ieraudzīju to, ko būtu derējis pamanīt jau agrāk. Lielāko kuģi visā ostā sauca "Princese Andromeda".
— Persij, — Lūka smīnēja, — es tikai gribu izrādīt jums viesmīlību.
Dvīņu lāči aizvadīja mūs līdz "Princeses Andromedas" klājam. Tur mēs tikām ielidināti kuģa pakaļgalā un novietoti pie peldbaseina, no kura šļācās zaigojošas strūklakas. Viesmīlības izrādi vēroja kāds ducis Lūkas izmeklēto nešķīsteņu — čūskcilvēki, lestrigoni un bruņās tērpti pusdievi.
— Tad nu tā. Aunāda, — Lūka domīgi apcerēja. — Kur tā ir?
Viņš mūs noskatīja no galvas līdz kājām, pabikstīdams manu kreklu ar zobena galu, paraustīdams Grovera bikses.
— Eu! — Grovers protestēja. — Tur apakšā ir īsta kazas vilna!
— Piedod, vecais draugs, — Lūka uzsmaidīja. — Atdodiet man aunādu un varēsiet atgriezties pie savas smieklīgās misijas.
— Bēē-ēē, — Grovers izmēdījās. — Vecais draugs atradies!
— Jūs laikam mani nesaklausījāt. — Lūkas balss bija biedējoši mierīga. — Kur — ir — aunāda?
— Te nav, — es paziņoju. Droši vien būtu bijis prātīgāk klusēt, bet nespēju noturēties iegrūst šim patiesību ģīmī. — Aunāda jau ir ceļā. Tu esi izgāzies kā veca sēta.
Lūka piemiedza acis. — Tu melo. Nevar… — Šausminošā apjausma lika asinīm saskriet vaigos. — Klarisa?
Es piekrītoši pamāju.
— Tu uzticēji… tu atdevi…
-Jā.
— Agrij!
Pinkainais milzis sarāvās. — J..jā?
— Kāp lejā un sagatavo manu zirgu. Ved viņu laukā uz klāja. Man nekavējoties jālaižas uz Maiami lidostu.
— Bet, bos…
— Uz karstām pēdām! — Lūka uzkliedza. — Citādi izbarošu tevi pūķim!
Ķepainis skaļi norīstījās un aizlāčoja lejup pa trepēm. Lūka nervozi soļoja gar baseinu un lādējās sengrieķu mēlē, sakampis zobena spalu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
Pārējā apkalpe izskatījās samulsusi. Laikam nekad agrāk nebija redzējuši bosu tik apjukušu.
Sāku tīt filmu… ja varētu izmantot Lūkas dusmas mums par labu, ja piedabūtu viņu izrunāties tā, ka pārējie izdzird viņa vājprāta plānus…
Paraudzījos uz baseinu un zaigojošajām strūklakām, kas saullēktā rasināja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi man radās doma.
— Tu mūs visus te tin ap pirkstu, — es paziņoju.
— Tu gribēji, lai mēs nolaupām aunādu un aiztaupām tev lieku noņemšanos.
Lūka cirta pretī: — Protams, idiņ! Bet jūs visu esat sačakarējuši!
— Nodevējs! — Izvilku no kabatas pēdējo zelta drahmu un sviedu Lūkam. Tas, kā jau gaidīts, veikli izvairījās. Apmetuši plašu loku, monēta ieplunkšķēja varavīkšņu krāsas ūdenī.
No visas sirds cerēju, ka mana mēmā lūgšana tiks uzklausīta. Sakopoju visas domas: dieve, pieņem manu ziedojumu.
— Tu apmānīji mūs visus, — iekliedzos. — Pat DIONĪSU no PUSDIEVU NOMETNES!
Strūklakas šalts Lūkam aiz muguras sāka vizēt, bet nedrīkstēju tai pievērst pārējo uzmanību, tādēļ demonstratīvi izvilku no maksts Pretstraumi.
Lūka tikai nosmīnēja. — Šobrīd nav īstais laiks izrādīties, Persij. Met zemē savu nožēlojamo durkli, citādi norīkošu, lai tevi aizraida uz citiem medību laukiem.
— Lūka, kurš saindēja Talijas koku?
— Protams, ka es, — viņš nošņāca. — Es taču tev jau reiz teicu. Izmantoju sensena Pitona indi, no pašiem Tartara dziļumiem.
— Un Hīronam ar to nebija nekāda sakara?
— Ha! Tu labi zini, ka viņš nemūžam neuzdrīkstētos. Tam vecajam muļķim nepietiktu dūšas.
— Tu to sauc par dūšu? Nodot draugus? Apdraudēt nometni?
Lūka pacēla zobenu. — Tu nenieka nejēdz. Es taču gribēju jums atdot to aunādu… kad pats būtu ticis ar visu galā.
Es tā kā samulsu. Kāpēc lai viņš man atdotu aunādu? Viņš noteikti pūta pīlītes. Bet bija jāpanāk, lai Lūka turpina runāt.
— Tu grasījies atdzīvināt Kronu, — es sacīju.
— Jā! Aunāda desmitkārt paātrinātu viņa atdzimšanu. Bet tu neesi mūs apturējis, Persij. Tikai maķenīt pagausinājis.
— Tātad tu saindēji koku, nodevi Taliju, iegāzi mūs… tikai tādēļ, lai palīdzētu Kronām gāzt dievus.