Šī kompānija uzspērās uz klāja tik sparīga un koši raiba, ka pat Lūka uz mirkli zaudēja valodu. Ej un mini, vai šie bija ieradušies svinēt vai uzbrukt.
Acīmredzot abējādi. Tiklīdz Lūka izslēja zobenu, pulcinot savus kareivjus, viens kentaurs izšāva pašdarinātu bultu ar boksa cimdu galā. Tas ietriecās Lūkam sejā un ielidināja viņu peldbaseinā.
Lūkas karapulks pašķīda. Un visai prātīgi, ka tā. Gana baisas ir gaisā saslietas ērzeļa priekškājas, bet, ja tas ir kentaurs, kas bruņojies ar loku un limpenes cepuri bonusā, atkāptos pat drosmīgākais kareivis.
— Panāk tik šurp! — ieaurojās viens no lustīgajiem ponijiem.
Un peintbola šaujamie deva vaļā. Lūkas kareivjiem virsū vēlās dzelteni zils vilnis, kas aizķepēja acis un notašķīja līdz matu galiņiem. Bēgdami tie klupa un krita.
Hīrons pierikšoja pie Anabetas un Grovera, saudzīgi nocēla abus no klāja un uzkrāva sev mugurā.
Es mēģināju piecelties, bet savainotā kāja joprojām svila ugunīs.
Lūka rausās laukā no baseina.
— Uzbrukumā, aunapieres! — viņš uzkliedza karapulkam. Kaut kur lejā iedunējās dobjš trauksmes zvans.
Nopratu, ka kuru katru mirkli saskries Lūkas papildspēki. Viņa kareivji arī jau sāka atgūt sajēgu un gāja virsū kentauriem, pastiepuši zobenus un pīķus.
Taisons kādu duci aizmēza sāņus, pārlidinot pāri bortam Maiami līcī. Taču pa trepēm augšup steidza jauni un jauni spēki.
— Padodies, brāl'! — Hīrons sacīja.
— Sveikā tu cauri netiksi, kleperi! — Lūka atkliedza. Viņš izslēja zobenu, bet dabūja sejā kārtējo boksa cimdu un ar smagu būkšķi atkrita atpūtas krēslā.
Zeltains kentaurs uzcēla mani sev mugurā. — Čalīt, sasauc savu milzu draugu!
— Taison! — es saucu. — Nāc šurp!
Taisons nosvieda zemē pārīti kareivju, kurus grasījās sasiet mezglā, un atlēkšoja pie mums. Ciklops uzlēca kentauram mugurā.
— Vecīt! — kentaurs iekunkstējās. — Vai esi dzirdējis par diētu bez ogļhidrātiem?
Lūkas kareivji kārtojās falangā. Taču ap to laiku, kad viņi gatavojās uzbrukt, kentauri jau bija aizauļojuši līdz kuģa bortam un bezbailīgi pārlēkuši reliņiem, itin kā tas būtu parastākais šķērslis, nevis atrastos desmit stāvu augstumā no zemes. Rēķinājos, ka pēdējā stundiņa klāt. Planējām piestātnes virzienā, kur kentauri viegli kā pūciņas piezemējās uz asfalta un auļos iejuka Maiami ieliņās, sajūsmā svilpdami un izkliegdami dzēlīgas piezīmes "Princesei Andromedai".
Man nav ne jausmas, ko cilvēki nodomāja, kad rikšojām garām. Kentauri uzņēma tempu, ielas un ēkas saplūda vienā ņirbā. Uzmācās sajūta, ka visums sarūk — ik kentauru solis mūs it kā aiznesa kilometriem tālu. īss acumirklis, un pilsēta jau bija aiz muguras. Mēs traucāmies pa purvainiem līdzenumiem, aizaugušām pļavām un panīkušiem kokiem.
Beidzot attapāmies treileru novietnē, ezera krastā. Tie bija zirgu treileri, kas aprīkoti ar televīziju, ledusskapjiem un moskītu tīkliem. Bijām kentauru nometnē.
— Vecīt! — ierunājās kāds lustīgais ponijs, kraudams kaudzē bruņojumu. — Tu redzēji to pinkaino? Viņš tā: opā, man rīklē bulta!
Briļļainais kentaurs nosmējās. — Tas bija labais! Dod pieri!
Abi kentauri no visa spēka sabadījās pierēm un tad ar muļķīgu smaidu sejā grīļīgi aizklumzāja katrs uz savu pusi.
Hīrons nopūtās. Viņš apsēdināja Anabetu un Groveru man līdzās uz piknika pleda. — Kā man nepatīk, kad mani brālēni badās! Viņu smadzeņu šūnas jau tāpat ir uz pirkstiem skaitāmas.
— Hīron, — es ierunājos, joprojām nespēdams aptvert, ka viņš ir tepat, — tu mūs izglābi.
Viņš sāji uzsmaidīja. — Nu ko. Nevarēju taču aizlaist tevi nāvē. Jo sevišķi tagad, kad esi spodrinājis manu reputāciju.
— Bet kā tu zināji, kur mēs esam? — Anabeta brīnījās.
— Liku lietā prātu, mīļā. Lēsu, ka tad, ja dzīvi izkļūsiet no Briesmoņu jūras, tiksiet izskaloti kaut kur
Maiami piekrastē. Maiami apkaimē mūždien izskalo visādus ērmus.
— Oho, paldies, — Grovers noņurdēja.
— Nē, nē, — Hīrons mierināja. — Ne jau tā es domāju… ai, lai nu paliek. Es tiešām priecājos tevi redzēt, manu jauno satīr. Taču lieta tāda, ka ar acs kaktiņu dabūju redzēt jūsu varavīksnes vēstījumu un uztvert signālu. Mēs ar īrisu jau gadsimtiem uzturam draudzīgas attiecības. Lūdzu, lai viņa mani pabrīdina par jebkādu savdabīgu saziņu šajā apkaimē. Tad atlika vien pierunāt brālēnus doties jums palīgos. Kā redzat, kentauri, ja vien vēlas, spēj ceļot vēja spārniem. Mūsu attālumi stipri atšķiras no tiem, pie kādiem raduši cilvēki.
Paraudzījos uz nometnes ugunskuru, pie kura trīs lustīgie poniji ierādīja Taisonam, kā rīkoties ar peintbola šaujamo. Jācer, ka šie saprata, uz ko parakstās.
— Ko tagad? — prasīju Hīronam. — Ļausim Lūkam vienā mierā kuģot prom? Uz klāja ir Krons. Vai vismaz viņa paliekas.
Hīrons nometās uz ceļiem, rūpīgi palocīdams apakšā priekškājas. Viņš atvēra jostai piekabināto pirmās palīdzības somiņu un sāka apstrādāt manas brūces. — Persij, baidos, ka šodien rezultāts ir neizšķirts. Mūsu rindas nebija tik plašas, lai ieņemtu kuģi. Savukārt Lūka nepaguva aiztrenkties mums pa pēdām. Neviens te nav uzvarētājs.
— Bet mums ir aunāda! — Anabeta iesaucās. — Klarisa šobrīd to ved uz nometni.
Hīrons grūtsirdīgi pamāja. — Jūs visi esat īsti varoņi. Tiklīdz Persijs atžirgs, jums visiem jādodas uz nometni. Kentauri jūs aizvedīs.
— Tu taču ari nāksi? — es apvaicājos.
— jā, Persij, es ar lielāko prieku atgriezīšos mājās. Mani radagabali nemaz neciena Dinu Mārtiņu. Turklāt man jāpārmij pāris vārdu ar misteru D. Jāizplāno turpmākās vasaras nodarbības. Mūs gaida daudz darba. Un es gribu apskatīt… mani interesē aunāda.
Man nekļuva skaidrs, ko viņš ar to domājis, bet prātā atausa Lūkas sacītais: es grasījos atdot tev aunādu… kad pats būtu ticis galā.
Vai viņš man meloja? Reiz jau biju pieredzējis — kur Krons, tur vienas vienīgas lamatas. Ne velti titānu valdnieku saukāja par Viltnieku. Viņš pamanījās dancināt citus pēc savas stabules, kaut tie to pat nenojauta.
Taisons pie ugunskura sāka plosīties ar peintbola šauteni. Zils šāviņš izšķīda pret vienu kentauru, ielidinot viņu ezerā. Kentaurs, viscaur noķepis ar purva dūņām un zilo krāsu, smaidīgs rausās laukā un uzmundrinoši rādīja divus paslietus īkšķus.
— Anabeta, — Hīrons ieminējās, — varbūt ejiet un abi ar Groveru pieskatiet Taisonu un manus brālēnus, pirms tie samāca cits citam visādas dumjības.
Anabeta ieskatījās Hīronam acīs. Abi itin kā noslēdza mēmu vienošanos.
— Protams, Hīron, — Anabeta sacīja. — Ejam, kaz-
lēn.
— Man nepatīk peintbols.
— Patīk gan. — Viņa uzstīvēja Groveru kājās un aizganīja uz ugunskura pusi.