Hīrons bija pārsējis man kāju. — Persij, mēs ar Anabetu šurpceļā aprunājāmies. Par pareģojumu.
Oi, nodomāju.
— Viņa nav vainīga, — es taisnojos. — Es pats izlūdzos.
Hīrona acīs iezibējās aizkaitinājuma liesmiņas. Es jau gatavojos bārienam, bet Hīrons pēkšņi izskatījās bezgala saguris. — Laikam jau naivi bija ticēt, ka mūžam varēšu to paturēt noslēpumā.
— Tad es esmu tas, par ko teikts pareģojumā?
Hīrons ietūcīja elastīgo saiti atpakaļ somiņā. — Kaut
es to zinātu, Persij. Tev vēl nav sešpadsmit. Pagaidām atliek vien apmācīt tevi pēc labākās sirdsapziņas un nākotni atstāt moiru ziņā.
Moiras. Sen nebiju aizdomājies par tām vecajām kundzītēm, bet, tiklīdz Hīrons viņas pieminēja, man prātā kaut kas saslēdzās.
— Tad redz, ko tas nozīmēja, — es novilku.
Hīrons sarauca pieri. — Kas ir tas?
— Pērnvasar. Moiru dotā zīme. Es redzēju, kā tās pārgriež dzīves pavedienu. Tobrīd nospriedu, ka tūliņ miršu, bet ir vēl ļaunāk. Tam būs kāds sakars ar jūsu pareģojumu. Viņas paredzēja nāvi — tā pienāks, kad man apritēs sešpadsmit.
Hīrona aste bažīgi nobraucījās gar zāli. — Puisīt, par to neviens nevar būt drošs. Nav akmenī kalts, ka tas pareģojums maz ir par tevi.
— Bet es esmu vienīgā lielās triādes mirstīgā atvase.
— Vienīgā mums zināmā.
— Un Krons augšāmceļas. Viņš grasās iznīcināt Olimpa kalnu.
— To gan viņš mēģinās, — Hīrons piekrita. — Un, ja vien neapturēsim viņu, Rietumu civilizāciju līdz ar to. Taču mēs neļausim. Un šī ciņa nebūs tavējā vien.
Nopratu, ka viņš pūlas mani uzmundrināt, bet no atmiņas nepagaisa Anabetas vārdi. Atbildība gulsies uz viena hēroja pleciem. Tikai viens pats lēmums glābs vai iznīcinās Rietumus. Un es biju pārliecināts, ka moiras mani brīdinājušas. Drīz notiks kas briesmīgs — vai nu ar mani, vai kādu, kurš man tuvs.
— Hīron, es esmu tikai bērns, — es izmisis sacīju. — Kāds labums no viena lempīga hēroja cīņā pret tādu kā Krons?
Hīrons izmocīja smaidu. — Kāds labums no viena lempīga hēroja? Džošua Lorenss Čemberlens reiz man teica ko līdzīgu un drīz pēc tam vienpersoniski pārgrozīja jūsu pilsoņu kara gaitu.
Viņš izvilka no maksts bultu, un liesmu atblāzmā uzmirdzēja tās nāvīgi asā smaile. — Debesu bronza, Persij. Nemirstīgo ierocis. Kas notiktu, ja tu tādu raidītu pret cilvēku?
— Nekas, — es atbildēju. — Tā izskrietu cauri.
— Tieši tā, — Hīrons piekrita. — Cilvēki un nemirstīgie nemājo vienā līmenī. Mūsu ieroči nespēj mirstīgos aizskart. Bet tu, Persij, esi pus dievs, pus cilvēks. Tu mīti abās pasaulēs. Abas tevi spēj ievainot, un tu abas spēj ietekmēt. Tieši tas padara hēroju tik īpašu. Tu uznes cilvēces cerības mūžības virsotnēs. Briesmoņi nemirst. Viņi atdzimst no tā haosa un barbarisma, kas mūžam verd civilizācijas saknēs — turpat, kur barojas Krons. Viņi atkal un no jauna jāslaktē, jātur pa gabalu. Hēroji iemieso šo cīņu. Paaudzi pēc paaudzes jūs izcīnāt tās cīņas, kas cilvēcei jāuzvar, lai tā saglabātu cilvēcību. Vai saproti mani?
— Es… īsti nezinu.
— Pacenties, Persij. Esi vai neesi tu tas, par ko vēsta pareģojums, taču Krons tevi par tādu tur. Un pēc šodienas viņš zaudēs pēdējo cerību pārvilt tevi savā pusē. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš tevi vēl nav nonāvējis. Tiklīdz viņš apjautīs, ka no tevis nav nekāda labuma, ar tevi būs cauri.
— Tu runā tā, it kā viņu pazītu.
Hīrons saknieba lūpas. — Es viņu pazīstu.
Blenzu uz viņu. Reizēm izkrita no prāta Hīrona patiesais vecums. — Vai tāpēc misters D. tevi vainoja koka saindēšanā? Tu reiz minēji, ka dažs labs tev neuzticas.
— Tā ir.
— Bet, Hīron… kādā sakarā? Kāpēc lai kāds iedomātos, ka tu nodosi nometni un metīsies uz vienu roku ar Kronu?
Hīrona tumšbrūnās acis bija pārpilnas gadu tūkstošiem krātu skumju. — Persij, atminies savas mācības. Atceries mitoloģijas stundas. Kas mani vieno ar titānu ķēniņu?
Piepūlēju smadzenes, bet mitoloģija man allaž sagāja putrā. Pat tagad, kad tas viss bija kļuvis par īstenību un no mītiem nereti bija atkarīga mana dzīvība, es bieži jaucos vārdos un faktos. Pakratīju galvu. — Tu, mmm, Kronām esi parādā, vai? Viņš tev izglābis dzīvību?
— Persij, — Hīrona balss bija neiedomājami klusa. — Titāns Krons ir mans tēvs.
DEVIŅPADSMIT RATU SKRIEŠANĀS BEIDZAS AR BLĪKŠĶI
pateicoties kentauru raitajam solim, Longailendā ieradāmies īsi pēc Klarisas. Mani nesa Hīrons, taču ceļā īpaši nepļāpājām, kur nu vēl par Kronu. Es apzinājos, ka Hīronam nav bijis viegli man to pateikt. Negribēju uzbāzties ar liekiem jautājumiem. Biju saticis daudz vecāku, kas liek atvasēm sarkt un bālēt, bet — Krons? Nelietīgais titānu valdnieks, kurš sapņo sagraut Rietumu civilizāciju? Diezin vai tāds tētis būtu aicināms uz skolu, lai klasei pastāsta par savu profesiju.
Kad tikām līdz nometnei, kentauri nepacietīgi trinās, gaidot tikšanos ar Dionīsu. Klīda baumas, ka šis rīkojot vētrainas ballītes, bet kentauri dabūja vilties. Kad nometnes dalībnieki sapulcējās Pusdievu kalna virsotnē, izrādījās, ka vīna dievam prāts uz svinībām it nemaz nenesas.
Nometne bija pārcietusi divas smagas nedēļas. Mākslas un amatniecības namiņu līdz pašiem pamatiem bija nosvilinājis Draco Aionius (ciktāl noskaidroju, tas bija latīniskais apzīmējums "gigantiskai ķirzakai ar tādu dvašu, kas uzlaiž visu gaisā"). Lielā māja bija stāvgrūdām pilna ar ievainotajiem. Apollona namiņa bērni, kā jau labākie dziednieki, rāvās vaiga sviedros, sniegdami pirmo palīdzību. Visi, kas pulcējās ap Talijas koku, izskatījās pārguruši un tādi sagumzīti.
Tiklīdz Klarisa iekāra aunādu zemākajā priedes zarā, mēnesnīca šķita uzmirdzam kvēlāk un pārtopam no pelēkas dzidri sidrabainā. Dzestra vēja brāzma izšalca cauri zariem un aizvirmoja pa zāli lejup ielejā. Maņas itin kā atdzīvojās, viss jautās daudz skaudrāk — jāņtārpiņu liesmiņas biezoknī, zemeņu lauku smarža, viļņu šalkas liedagā.
Pa vienai vien sabrūnējušās priedes skujas vērtās zaļas.
Visi uzgavilēja. Lēni, bet nešaubīgi — aunādas burvība ieplūda kokā, piepildot to ar jauniem spēkiem un izskalojot indi.
Hīrons norīkoja nepārtrauktu sardzi kalna virsotnē visas diennakts garumā un apņēmās piemeklēt pienācīgu briesmoni par turpmāku aunādas sargu. Viņš nosolījās tūlīt pat ielikt sludinājumu "Olimpa Vēstīs".
Klarisa tikmēr uz mitekļa biedru pleciem tika aizstiepta līdz amfiteātrim, kur visi viņu cildināja ar lauru vainagu un lustēšanos ap ugunskuru.
Mēs ar Anabetu varējām iet ieskrieties. Sazin, vai kāds maz bija manījis mūsu prombūtni. Un tā laikam bija lielākā pateicība, kādu vien varējām saņemt, — ja kāds pieminētu, ka esam slepus aizlavījušies uzdevumā, mūs vajadzētu izslēgt. Un vispār man uzmanības pietika. Nebija ne vainas reizi par visām reizēm atrasties ierindas nometnieku pulkā.
Vēlāk, kad cepinājām pastilas un klausījāmies brāļu
Speru spoku stāstā par nelietīgu karali, kuru dzīvu aprijušas dēmoniskas brokastu maizītes, Klarisa man iebikstīja mugurā un pačukstēja: — Tas, ka tu vienu reizi izrīkojies sakarīgi, nenozīmē, ka Arējs būs tev draugs. Es joprojām gaidu piemērotu brīdi, lai izsmērētu tevi gar sienu.
Es atplauku platā smaidā.
— Kas ir? — viņa pukojās.
— Nekas, — attraucu. — Ir tik labi būt mājās.